3. Strupceļš

Foto: DELFI

Vācu uzbrukums, lai atgūtu Ziemassvētkos zaudēto teritoriju, tiek saukts par Janvāra kaujām. 9. janvārī pēc vecā stila (tātad nepilnas divas nedēļas pēc strēlnieku vienību nosūtīšanas atpūtā) sākās vācu ofensīva, kuru pavadīja arī apšaude ar ķīmiskajiem ieročiem. Janvāra kaujas iegāja vēsturē ar jauniem, milzīgiem latviešu strēlnieku dzīvību upuriem. 11. janvārī (25. janvārī pēc jaunā stila) visas latviešu vienības tika atsauktas no atpūtas Rīgā un mestas frontē Ložmetējkalna rajonā.

Gleznu reprodukcijas no mākslinieka un 1. pasaules kara dalībnieka Jāzepa Grosvalda (1891-1920) cikla "Latviešu strēlnieki"

Vācieši bija sagrupējuši apjomīgus rezerves papildspēkus, piesaistot, piemēram, pat armijas vienības, kuras līdz Ziemassvētkiem vēl tika gatavotas pārdislocēšanai uz rietumu fronti. (Kā atceraties, viens no krievu mērķiem, kāpēc sākās Ziemassvētku operācija, bija atvieglot franču stāvokli Verdenos). Tādējādi pozīciju aizstāvēšana bija lemta neveiksmei. Statistika liecina: 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1590 karavīriem, kas devās uzbrukumā, krita, tika ievainoti vai pazuda 896 strēlnieki. 3. Kurzemes pulkā zaudējumu apmērs bija līdzīgs. 

"Jau pazaudētas Garās kāpas pozīcijas, jau tepat vācu atgūts Ložmetēju kalns – un bēgļiem pakaļ aši steidzas vācu kājnieku ķēdes.
Pušu šķiet šoreiz rauta krievu fronte, ceļš uz Rīgu atveras vaļā, un kā pelēki zili viļņi vācu ķēdes plūst apkārt Ložmetēju kalnam, skalodamas tā sānus, tiecas velties pāri kāpu augstumiem.
Trakā steigā vācu lielgabali jau dragā kalna aizmuguri, šauj pa visiem ceļiem, un žiglākas paliek krievu bēgļiem kājas, virs galvas manot iekaucamies šrapneļus.
Tūliņ, tūliņ būs vāciem uzvarlaime rokā! Jau krievu baterijas steidzas sajūgt zirgus, apjukums un haoss aug arvien lielāks, bet vāciem aug ar katru aši spertu soli cīņas paļāvība – un liels arī bez visa dūšai dzertā šņabja kļuvis tiem kaujas spars.
Vēl tikai šodien izturēt, bez apstājas triekt krievu pulkus līdz Daugavai, neļaujot atjēgties, skriet, šturmēt viņas tiltus – un Rīgā viņas uzvarētāji varēs baudīt visu, ko spēj vien spēj kārot sirds!"
Aleksandrs Grīns.  No romāna "Dvēseļu putenis".
Ložmetējkalns - nocietināta kāpa pie Tīreļpurva. 1917. gads

Izšķirošās kaujas par Ložmetējkalna noturēšanu risinājās no 16. līdz 18. janvārim (31. janvārim pēc jaunā stila), kad vācieši jau praktiski bija pārrāvuši Krievijas armijas nocietinājumu līniju, bet tobrīd jau pavisam izretināto latviešu strēlnieku vienību pretuzbrukums atkal lika vāciešiem atkāpties.

Kritušie strēlnieki, kuri palika kaujas laukā, palika starp divām frontes līnijām un tos nebija iespējams iznest. Vēl 1917. gada vasarā Ložmetējkalna rajonā varējuši redzēt ainu, ko vēlāk tēlaini apraksta kāds latviešu strēlnieks: „Kā mācības laukumā, virkne aiz virknes, te gulēja jautrie vidzemnieki un varonīgais Kurzemes pulks, pelēko zaldātu mēteļos ģērbti miroņi, ar zemes melnām appuvušām sejām un maitu putnu izknābātām acīm, kuru tukšie dobumi mēmi vērās Latvijas debesīs."

"Ar vislielāko uzmanību turpinājām līšanu uz vēdera pāri savu kritušo strēlnieku līķiem; ar tiem viss lauks bija kā nosēts. Sniegā iemītie stigas grāvīši bija izmirkuši ievainoto strēlnieku asinīm. Brīžiem vācu ložmetēju uguns krusa nošņāca gar mūsu sāniem, paceldama sasalušo sniegu un rādīdama savas gaitas virzienu. Tā kā līdz mežiņam bija kādas 3/4 verstis ko līst, tad šis ceļa gabals bija mums īstais ceļš uz elli, kur nāve smīnēdama gaidīja uz mūsu dzīvībām. Bet no sava gājiena neatteicāmies. Pacietīgi palīdzēju savam komandierim. Tas bija galīgi sabrucis, cīnīdamies ar savām sāpēm un vilkdams arī savu šauteni līdz. Soli pa solim virzījāmies savam mērķim tuvāk, vai arī savam liktenim. Mēteļi mums mugurā grabēja, pa sasalušo sniegu lienot. Rokas, kas man bija kailas, uz sasalušā ledus nodrāzu asiņainas, un tās man kļuva pilnīgi bezjūtīgas. Izmisuma pilni cīnījāmies par savām dzīvībām, un bijām tik noguruši, ka vairākas reizes atpūtāmies, slēpjoties aiz savu kritušo biedru līķiem, lai atvilktu elpu un nomierinātu savus sasprindzinātos nervus."
6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka 6. rotas strēlnieks Leonards Celms. Krājums “Latviešu Strēlnieki”, 28. burtnīca, 1939. gads
Ziemassvētku kaujās kritušie latviešu strēlnieki

1917. gada februāra revolūciju fronte sagaidīja apmēram tajās pašās pozīcijās, un visai drīz aktīva kara darbība beidzās, jo neviena puse nebija ieinteresēta tālākā karošanā. Par Ziemassvētku un Janvāra kaujām rakstīja daudzu pasaules valstu avīzes, slavējot latviešu strēlnieku varonību un izturību, ilgo kauju laiku pavadot nežēlīgos kauju apstākļos Tīreļpurvā.

Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus apmēram 45 000 krievu armijas karavīrus. No tiem apmēram 5000 latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujās un apmēram 4000 Janvāra kaujās krita, tika ievainoti vai pazuda. Tātad gandrīz 9000 latviešu strēlnieku no tiem 12 000, kas iesāka Ziemassvētku kaujas, bija izsisti no ierindas un apmēram 2000 no tiem bija krituši.

Tiek uzskatīts, ka vilšanās šīs Tīreļpurva nepārdomātās ofensīvas dēļ, kurā skaidri izpaudās Krievijas armijas augstākās virsniecības neprasme, atsevišķu Krievijas karaspēku vienību gļēvulība, un, kas būtiskākais, muļķības vai apzinātas ļaunprātības radīta situācija, kurā vislielākos zaudējumus cieta tieši etniskās latviešu daļas, kalpoja kā viens no iemesliem, kāpēc daudzi latviešu strēlnieki nostājās boļševiku pusē, lai atriebtos cara režīmam par bezjēdzīgo 1916. / 1917. gada slaktiņu. Pulkvedis Jukums Vācietis, kurš, kā zināms, kļuva par vienu no sarkano uzskatu līderiem, memuāros atzīmē: "Kas bija sagaidāms nākotnē? Cara Krievija no vecuma čīkst un grab; viņa satrūdējusi no sava carisma. Krievijā būs revolūcija (..) Latviešu jaunā paaudze tiek iznīcināta Rīgas frontē divu trīs stūrgalvīgu un pusprātīgu ģenerāļu ambīcijas dēļ."

Pēc pulka nāk pulks. Vai no zemes jeb mākoņiem ārā tie nirst?
Vējš gaudo tiem tukšajās acīs, un svilpojošs sniegs viņās birst.
Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad.

Edvarts Virza. "Nakts parāde"
Foto: DELFI

© DELFI, 2016. "Ziemassvētku kaujām – 100" veidotāji: Viesturs Radovics, Ingus Bērziņš, Kārlis Dambrāns, Maija Kuzņecova, Ilze Vanovska, Karīna Sabecka. Paldies Ziemassvētku kauju muzejam un vēsturniekam Dagnim Dedumietim, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam – Annai Balandinai un Ivetai Derkusovai, Latvijas Nacionālajam arhīvam un karšu izdevniecībai “Jāņa sēta”.

ziemassvētku kaujām 100
SĀKUMS 1. Uzbrukums 2. Pie vācu pozīcijām 3. Strupceļš 1. Uzbrukums 2. Pie vācu pozīcijām 3. Strupceļš