Ejot garām šiem vecā tilta balstiem, atmiņā atausa ģimenē dzirdētais nostāsts par dzelzceļa tilta atklāšanu 1936. gada 16. novembrī, kad ar vilcienu no Rīgas uz šo pasākumu ieradies Kārlis Ulmanis. Tolaik mans vectēvs, Andrejs Kokainis bija Krustpils apriņķa policijas priekšnieks un arī piedalījās šajā svinīgajā pasakumā.
Vērojot atraktos balstus, radās ideja, ka varbūt kādu no tiem var novietot kādā pilsētas parkā vai skvērā kā vides objektu, pievienojot informatīvu plāksni, ka šis ir posms no vēsturiskā dzelzceļa tilta pār Daugavu. Ar šo ideju vērsos pie Jēkabpils Vēstures muzeja Ineses Berķes, taču, tā kā viņai šobrīd atvaļinājums, viņa ieteica šo jautājumu uzdot pilsetas arhitektei Laurai Krastiņai.
Portāls "Radio1.lv sarunā" ar Lauru Krastiņu skaidroja, vai ir iespējams tilta balstus vai balstu izmantot kā vēsturisku vides objektu. Arhitekte apšaubīja, vai balstu fiziskais stāvoklis ir gana labs, lai tos izmantotu kā vides objektus, bet solīja šo jautājumu noskaidrot.
Arī Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, pasakot paldies par ideju, solīja noskaidrot, vai tā ir realizējama.
Diemžēl šī ideja izrādījās dzīvot nespējīga. Pilsētas arhitekte Laura Krastiņa pagājušajā nedēļā solīja, ka noskaidros situāciju, savukārt šīs nedēļas sakumā, kad portāls "Radio1.lv" sazvanīja pilsētas galveno arhitekti, viņa atradās ārzemju komandējumā un teica, ka šis jautājums ir jāskatās kompleksi.
Uz norādījumu, ka no brīža, kad tika jautāts par balstiem līdz šodienai, tie jau ir apgāzti, sadrupināti un novākti un diezin vai kompleksa pieeja te vairs ko līdzēs, Laura Krastiņa atbildēja īsi: "Nē, tie netiks izmantoti kā vides objekti."
Krustpils-Jēkabpils dzelzceļa tiltu pār Daugavu ekspluatācijā nodeva 1936. gada 16. novembrī. Kara laikā, 1941. gada 28. jūnijā šī tilta vienu posmu uzspridzināja padomju sapieri, savukārt 1944. gada 7. augustā tiltu uzspridzināja vācu sapieri, to pilnībā noārdot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
