Četri veidi, kā mēdzam sabotēt savu izveseļošanos
Foto: Nick Karvounis / cc

Vai esi saticis kādu, kurš pie pilnas apziņas apgalvotu, ka nevēlas izveseļoties? Visticamāk, ne. Toties gadījies sastapt ne vienu vien, kurš savu izveseļošanos bremzē – kaut vai neapzināti. Kā tas notiek?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Veselības trenere, sertificēta detoksikācijas speciāliste un grāmatu autore, norvēģiete Hilde Larsena iepazīstina ar četriem veidiem, un lielākā loma šeit ir zemapziņai.

Pirmām kārtām jāņem vērā, ka apzinātais prāts ir vien aisberga redzamā daļa, ja runa par to, ko mēs domājam un stāstām paši sev. Mūsu dzīves redzējums, senas atmiņas un sajūtas – tas viss glabājas šajā milzu datu bankā – zemapziņā. Tur viss ir ierakstīts, un tā zina par mums vairāk, nekā spējam iedomāties, un vairāk, nekā apziņa nomoda stāvoklī jebkad spēs.

Mēs dzīvojam un rīkojamies saskaņā ar to, kam esam "iemācīti" ticēt un kas ne vienmēr var atbilst īstenībai. Mums mēdz būt tādas iekšējās pārliecības, par kurām mums pat jausmas nav! Un tas mums var stāties ceļā.

Tātad – kā mēs sabotējam savu izveseļošanos?

Es neesmu tā vērts

Šī ir diegan bieži sastopama zemapziņas pārliecība – "es neesmu pelnījis izveseļoties". Tā rodas no sevis nemīlēšanas.

Iespējams, bērnībā tu cieti no aizvainojumiem vai vardarbības. Bērnam šķiet, ka viņš neko labāku nav pelnījis, un tas iegulstas zemapziņā kā nospiedums, līdz "nobūrums" ir lauzts. Bērnam augot, katrs nākamais aizvainojums vai situācija, kurā viņš tiek kritizēts vai noniecināts, nostiprina nospiedumu, un tas pārtop par iekšējo patiesību.

Ļoti tipiska forma, kādā šis pašsabotāžas veids parādās, ir pašradīts un no skata ļoti pamatots iemesls. Tavs vīrs zaudēja darbu, tavi bērni ir pārāk mazi, un tev jādara tas, ko viņi no tevis sagaida. Šobrīd patiesi nav tas labākais laiks parūpēties pašai par sevi – "es nevingroju, jo man tolaik nebija mašīnas un es nevarēju tikt līdz sporta zālei". Stāstu (attaisnojumu) ir daudz, un visi pamatoti. Tos rada prāts, bet zemapziņa turpina būt īstā dzīves regulētāja, nedzirdami čukstot "tu neesi pelnījis izveseļoties". Šī balstiņa apzināti jāapklusina.

Bailes no jaunās identitātes

Tās ir bailes pazaudēt "to, ko jau pazīsti". Izmaiņu ēnas puse, tā sacīt. Pat tad, ja tas, ko pašlaik pieredzam, mums nav tīkami un ir pat sāpīgi, tomēr – tā ir vecā, labā "zināmā nelaime".

Piemēram, ja esi varmācīgās attiecībās un to apzinies, tas tomēr ir kaut kas pazīstams. Šķiršanās nozīmē nenoteiktību un nedrošību. Biežāk mēs, baidoties no nezināmā, labāk paliksim sāpēs. Jā, tas izklausās nejēdzīgi, bet tie, kuri tic savai iekšējai pārliecībai, ka viņi nav gana stipri vai gudri, lai spētu par sevi parūpēties, šāds scenārijs ir ļoti reāls.

Lai izbēgtu no pretrunas, cilvēks šādos apstākļos var nolemt, ka ir labi tā, kā ir. Nav nepieciešamas nekādas revolucionāras pārmaiņas – ir gana labi. Ar veselību arī kļūst labāk, tā droši vien bijusi viltus trauksme... Tātad nav, par ko uztraukties, un neko nevajag mainīt. Punkts. Sabotāža!

Uzmanības deficīts

Kad esam sasirguši, mums dažkārt tiek vairāk uzmanības, un tas var radīt sajūtu, ka esam mīlēti. Šis nospiedums nāk no bērnības. Bērns darīs visu, ko spēs, lai justos mīlēts un pieņemts, un ja šīs vajadzības apmierināšana bērnībā gājusi roku rokā ar iebojātu veselību, tad šāds modelis "pielips" uz visu atlikušo dzīvi.

Tas nebūt nenozīmē, ka tu speciāli saslimsi, lai pievērstu uzmanību, taču būšana neveselam var tikt asociēta ar kaut ko pazīstamu un drošu. Tādējādi, uzlabojot veselību, tu vari justies nedroši un iekrist atpakaļ vecajā komforta zonā. Dažas attiecības būvētas tieši uz šīs enerģijas. Partneris, kuram nepieciešama aprūpe, var justies īpaši svarīgs, savukārt aprūpētājs jūt, ka ir vajadzīgs.

Zaudējuma bailes ir klātesošas arī šajā pārliecību sistēmā – "ja izveseļošos, viņam vairs nebūs jārūpējas par mani, un viņš mani pametīs". Bailes, ka tevi nemīlēs tādu, kāds esi. Pašsabotāža var izklausīties šādi: " Man nekas nepalīdz. Esmu izmēģinājis visu, bet nekādas jēgas." Tas var pievērst vēl vairāk līdzjūtīgas uzmanības, nekā bija nepieciešams. Patiesībā, protams, lai saņemtu ilgoto uzmanību, nav jādabū kaut kāda ķermeņa disfunkcija vai tamlīdzīgi.

Slimnieka identitāte

Pats to ne nieka neapjaušot, tu vari turēties pie slimības kā pie savas identitātes. Piemēram, tev var šķist, ka tava hroniskā diagnoze kaut kādā veidā tev nāk par labu. Kā gan būšana slimam var nākt par labu, tu jautāsi? "Es gribu tikai un vienīgi izveseļoties, slimošana nevar dot labumu ne man pašam, ne kādam citam." Nu, kā to ņem... Vesela virkne tādu labumu var būt apslēpti zemapziņas uzskatos.

Atceries, ka šie uzskati un pārliecības ir labi noslēpušies no tevis – tavā zemapziņā!

Šī programma ceļas no vajadzības būt piederīgam. Mums visiem tā piemīt, un, ja neapmierinājām to bērnībā un pusaudža gados, mēs meklēsim to ikvienā kopienā vai situācijā. Reiz atraduši, mēs ar milzu grūtībām to laidīsim vaļā – tā ir cilvēka daba. Mēs tiecamies palikt kopā ar savu cilti, lai tur vai kas. Slimošana var kļūt pat par dzīvesveidu vai pat biznesu!

Jebkura pašsabotāža dzimst no kļūdainas zemapziņas pārliecības, ka mēs neesam gana labi, neesam pelnījuši mīlestību un pārpilnību, neesam tā vērti.

Zemapziņa var tikt pārprogrammēta, un faktiski tas notiek ik dienu. Ar to, kā mēs dzīvojam un domājam, mēs savai iekšējai būtībai skaidrojam, kam patiesībā vēlētos ticēt.

Tags

Zemapziņa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form