Sieviete pirtī pēc dzemdībām: tradīcijas un rituāli atjaunošanai
Foto: Shutterstock

Pirtīžas, saru dzīšana, pirmā mazuļa īpašā vannošana ir zināmi termini tradicionālās pirts procesos. Pirtīžas ir ļoti emocionāli piepildīts un skaists rituāls, kura laikā bērniņš tiek pieņemts dzimtā, peldināts īpašā zāļu vanniņā, masējot ar māmiņas pienu, „izdzīti sariņi”, ietērpts īpaši šim notikumam šūdinātā krekliņā ar deviņām vīlītēm, caur šūpuļdziesmām ieaijāts lielajai dzīvei. Man kā pirtniecei šajā skaistajā stāstā kaut kā pietrūka, jo ir arī sieviete, kas deviņus mēnešus iznēsājusi un laidusi pasaulē šo mazo cilvēku!

Pašsaprotami, ka jaunā māmiņa ar visu savu sievišķo spēku metas rūpēs par mazuli un sevi it kā atbīda otrā plānā. Tas bieži rada pēcdzemdību depresiju, nespēku, neizprotamas skumjas, asaras un pārdzīvojumus. Latviešiem dažās tautasdziesmās un pierakstos ir nojaušami rituāli, kas veicami sievietei pēc radībām, lai pieņemot jaunu lomu, bet – diezgan nepilnīgi. Nepameta sajūta, ka jābūt kaut kādām darbībām, kas dabīgā ceļā ļauj atjaunoties sievietes spēkam un ķermenim.

Tā devos meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. Un liktenis mani iepazīstināja ar Jūliju Šeļepinu jeb, kā viņu dēvē savējie, babu Juļu – Krievijā pazīstamu etnogrāfi, seno dzemdību tradīciju atjaunotāju, vecmāti un dūlu. Viņa Jaroslavļā vada centru "Delfīns", kur sievietēm palīdz sagatavoties dabīgām dzemdībām un atjaunoties pēcdzemdību periodā, kā arī ir dibinājusi starptautisku asociāciju, kas apvieno šā amata meistarus un popularizē senās tradīcijas mūsdienās.

Sieviete pirtī pēc dzemdībām: tradīcijas un rituāli atjaunošanai
Foto: Jūlija Šeļepina pati ir piecu bērnu māte un arī vecmāmiņa. Viņai ir milzīga senču zināšanu un pieredzes bagāža par sievu būšanām.

Senie slāvi tādu sievu, kas pieņēma dzemdības un pēc tam veica visus pēcdzemdību rituālus, sauca "povituha" (повитуха). Latviešu valodā pagaidām neesmu atradusi radniecīgu apzīmējumu, varētu būt – laitītāja, vīstītāja, vecene.

Kā stāsta baba Juļa, no senajām slāvu tradīcijām ir saglabājušies rituāli, kas veicami sievietei gan pirms, gan pēc, gan dzemdību laikā. Pirmkārt, sieviete gaidību laikā valkāja garus, platus sarafānus, lai pēc iespējas ilgāk neviens nepamanītu grūtniecību. Savukārt apkārtējie ļaudis apzināt nerunāja par gaidāmo ģimenes pieaugumu, bet gan teica, ka ābolus saēdusies, bumbu norijusi vai kā līdzīgi. Arī "pavituha" uz dzemdībām negāja atklāti pa ceļu, bet gan slepus pa sētas malām, lai ļauna acs nenoskata.

Dzemdības, tāpat kā pie mums, notika pirtī. Pirts tika izklāta ar sienu, sildīts ūdens. Bērnam iepriekš netika gatavotas drēbes: bieži jaundzimušais tika ievīstīts vecāko bērnu drēbēs vai vīra kreklā. Pēc dzemdībām placentu apraka zem liepas, ozola vai bērza – skatoties, kas piedzimis.

Citos apvidos sieviete ar mazuli pirmās trīs dienas arī dzīvoja pirtī, jo uzskatīja, ka bērns pirmās trīs dienas vēl pilnībā nav ne šajā saulē, ne tajā saulē, tātad – starptelpā, un pirts simboliski ir šī transformācijas vieta. Mūsdienās arī saglabājusies šī nianse, ka trešajā dienā laiž ārā no slimnīcas.

Trešajā dienā bērniņam izveidojās aura, it kā savienojās miesa, Gars un dvēsele. Tad pavituha veica pirmo sievietes aprūpi, izsildot viņas ķermeni, apmazgājot speciālos zāļu novārījumos un aptinot ar gariem lina autiem vidukli, un māte ar bērnu atgriezās mājas.

Ja bērniņš piedzimis priekšlaikus vai vārgs, viņu "pārcepa", aplika ar mīklu un lika remdenā maizes krāsnī. Tikām māte staigāja ap māju skaitot īpašas lūgšanas un atvairot ļaunos spēkus. No šīs metodes arī radies tas, ka pasakā ragana liek cepties nepaklausīgus bērnus: ne jau tāpēc, ka gribēja apēst, bet – pārmācīt.

Līdz devītajai dienai abi gulēja nešķirami blakus, sieviete kustējās pēc iespējas mazāk, pat tika pienests pie gultas ēdiens. Devītajā dienā, tāpat kā mūsu tradīcijā, tika atkal kurināta pirts un veikts īstais dzemdību noslēgums, kad bērniņš tiek likts zāļu vanniņā ar īpaši mātes aizrunātu ūdeni un mātei tiek veikta pēcdzemdību aizvēršana, tas ir īpašs pirts rituāls, kur tiek sildīta, masēta ar māliem, medu, zāļu novārījumiem un īpaši ievīstīta palagos, simboliski atgriežot savās miesās un formās, tad ieziesta ar olas dzeltenu, un atkal ietīts vēders lina autos. Savukārt bērniņš no šā brīža tiek likts savā šūpulī un sāk gulēt atsevišķi no mātes.

Pēc grūtniecības un dzemdībām sievietes ķermenis ir gan fiziski, gan garīgi izārdīts, un, ja vēl dzemdības bijušas smagas, ir grūti atgūt spēkus, jo ir izjaukta dabīgā harmonija visos līmeņos. Kā saka baba Juļa, pats svarīgākais ir jauno māmiņu visādos veidos sasildīt, jo no zaudētās enerģijas ir auksti, – gan ar siltām tējām un uzlējumiem, gan pirtī ar maigu vieglu iepēršanu un masāžām. Ķermeņa atjaunošanās process ilgst 40 dienas. Šīs senās tradīcijas apstiprina arī mūsdienu zinātne. Ginekologi piekritīs, ka dzemde patiešām atjaunojās 40–60 dienu laikā. Urīnceļu tonuss atjaunojās pēc divām trim nedēļām. Ilgāku laiku vērojams slābanums zarnu muskulatūrā un pazemināts iekšējais spiediens. Dzemdību kanāli atgriežas savā normā pēc 6–8 nedēļām. Tāpat zinātne izskaidro, kāpēc 40 dienas pēc dzemdībām nedrīkst celt smagumus. Grūtniecības laikā organismā uzkrājās tāds hormons relaksīns, kas gatavo muskuļus un saites dzemdībām. Tuvojoties dzemdībām, organisms ir gatavs viegli atvērties un izlaist bērniņu, bet smaguma celšanai tas nav gatavs. Maksimālais smagums, ko var celt, ir pašas bērniņš. Relaksīna iedarbības rezultātā iegurņa muskuļi ir atslābināti. Uz šiem muskuļiem balstās gan zarnas, gan urīnpūslis un dzemde, un, kad tiek celts smagums, paaugstinās iekšējais spiediens un orgāni tiek spiesti uz leju un var noslīdēt.

Tad nu 40. dienā pēc dzemdībām tiek veikts noslēdzošais īpašais rituāls, lai aizvērtu dzemdības un varētu pilnvērtīgi rūpēties par bērnu, un atjaunotos visi sievišķie procesi. Māmiņa vāc speciālus augus, kas nāks viņai palīga šajā īpašajā pirtī, tad tiek gatavota zāļu vanna no divpadsmit zālītēm – nātre, pelašķis, ganu plikstiņš, raspodiņš, ugunspuķe, aveņu lapas, asinszāle, ozola miza, retējs, rozmarīns, salvija un raudene. Sildoties vannā, pavituha vedina stāstīt un izraudāt visus grūtos brīžus dzemdībās un gaidību laikā. Ar speciālu masāžu pavituha ieriktē atpakaļ vēderu savā vietā, sakārto dzemdi un citus orgānus, kas varēja būt nobīdījusies dzemdību procesā.

Sieviete pirtī pēc dzemdībām: tradīcijas un rituāli atjaunošanai
Foto: Veronika Tabūne

Pēc tam aizver dzemdības, ievīstot sievietes ķermeni palagos un aizslēdzot septiņas matērijas zonas, lai atbrīvotu saspringumu, kas sakrājies grūtniecības un dzemdību laikā. It kā nolaižot sievieti savā zemākajā zemes punktā, lai atdzimtu jaunai dzīves lomai savā pirmatnējā spēkā. Šo procesu varētu nosaukt par iniciāciju mātes statusā. Šajā brīdī savienojas viņas dzimtas senču spēks, un bieži var sajust, kā pilna telpa ir ar dzimtas sievām, kas atnākušas dot savu svētību. Kad rituāls beidzies, sievieti cienā ar saldu, siltu tēju, atkal ieziež vēderu ar olas baltumu un notina ar speciālu pēcdzemdību autu vai garu lina dvieli.

Šis rituāls ir ieteicams arī sievietēm, kam dzemdības bijušas kaut vai pirms 20 gadiem, it sevišķi, ja tās ir bijušas smagas un glabā emocionālu satraukumu, jo tādējādi sievietes zaudē enerģiju nekurienē. Vai arī, neskatoties uz to, ka bērni jau ir lieli, ir neadekvāti cieša saikne ar viņiem, it kā nabas saite vēl nebūtu līdz galam pārgriezta,– tad arī šāda dzemdību aizvēršana var līdzēt, harmonizēt savstarpējās attiecības.

Iepazīstoties ar babi Juļu, man ir pavēries pavisam cits skatījums uz pirmo bērniņa vannošanu un pēcdzemdību pirts procesiem. Savukārt, apvienojot to ar mūsu saglabātajām zināšanām, izveidojās pilnvērtīgs pirts rituāls, ko savā praksē var izmantot, gan pirtnieces, gan dūlas, gan vecmātēm un citas viedas sievas. 30. un 31. martā baba Juļa atkal viesosies pie mums ar semināru "Dieviete–Sargātāja" (Берегиня), kurā stāstīs par pirts procesiem, masāžām, senām paražām, kā palīdzēt sievietei harmoniski atgriezties ikdienā pēc dzemdībām. Vairāk par semināru lasi šeit.

Tags

Dzemdību pieredze Grūtniecība Pirts

Comment Form