'Santjago kauja' un luksofors jeb kurš futbolā ieviesa sarkano un dzelteno kartīti

Kreisais āķis un lauzts deguns

1954. un 1958. gada Pasaules kausa finālturnīri norisinājās Eiropā, kas aizskāra Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas patmīlību – tika pat piedraudēts boikotēt turnīru, ja šī tendence turpināsies arī pēc četriem gadiem, apliecina futbola vēstures literatūra, tostarp grāmata "Beyond Boycotts: Sport during the Cold War in Europe". Paredzot 1962. gada finālturnīra mājvietu, vairums pieļāva, ka par to izraudzīsies Argentīnu, tomēr organizatoru tiesības negaidīti ieguva Čīle. Gatavošanās turnīra uzņemšanai ritēja labi, taču 1960. gada 22. maijā Valdivija – pilsēta, kas atrodas 750 kilometru attālumā no galvaspilsētas Santjago, – kļuva par spēcīgākās jebkad reģistrētās zemestrīces (9,5 balles pēc Rihtera skalas) epicentru. Nelaimē dzīvību zaudēja ap trim tūkstošiem cilvēku, un vairs nebija izmantojami arī četri no astoņiem finālturnīram paredzētajiem stadioniem.

Par spīti dabas katastrofai Pasaules kausa finālturnīrs Čīlē notika, tomēr divi itāliešu žurnālisti – Antonio Giredelli un Korrādo Picinelli – savās publikācijās pirms turnīra galvaspilsētu Santjago raksturoja kā "nabadzības pārņemtu izgāztuvi, kas pārpilna ar noziedzību un vaļīgas uzvedības sievietēm". Nav grūti nojaust, ka čīlieši šādu raksturojumu uztvēra sāpīgi. Minētajiem žurnālistiem nācās pamest valsti vēl pirms turnīra sākuma...

Čīles futbolisti turnīru sāka ar uzvaru 3:1 pār Šveici, bet Itālija nospēlēja 0:0 ar Rietumvāciju, tādējādi 2. jūnija spēlei starp mājiniekiem un itāliešiem bija izšķiroša nozīme cīņā par vietu ceturtdaļfinālā. Spriedze stadionā bija jūtama vēl pirms spēles sākuma. Mača galvenais tiesnesis anglis Kens Estons pirmo pārkāpumu nosvilpa jau 12. sekundē. Čīlieši spļāva pretiniekiem sejā, bakstīja, spārdīja un provocēja, un jau pirmajās piecās minūtēs tiesnesis neitralizēja potenciālu kautiņu starp abu komandu spēlētājiem.