Ar sirdi un dvēseli par sieviešu volejbolu. Saruna ar Ingunu Minusu  (16)

2009.gada rudenī Minusa ar Jursoni kļuva par Eiropas čempionēm pludmales volejbolā, bet turpinājumā lieli panākumi izpalika. Pēc gada durvis vēra Minusas Volejbola skola, kurā Inguna dod pamatus jauniešiem klasiskajā volejbolā, kā arī dod padomus pludmales volejbolā.

Šobrīd Minusa ir savas skolas vecākā trenere - trenē bērnus un jauniešus, kā arī vada sieviešu volejbola komandu RSU/MVS. Savulaik viņa bija Latvijas jauniešu un junioru meiteņu izlašu galvenā trenere, bet šobrīd neviena līmeņa izlasē nav iesaistīta.

Atceroties 2009. gada panākumu, izstāsti, kā Jums tas izdevās?

Sanāca, ka visas zvaigznes sakrita. Tas notika Krievijā, kas mums zināma priekšrocība, zinājām krievu mentalitāti, bija neliels atbalsts no krievu publikas. Bija arī izmaiņas Eiropas konfederācijā par fināla izspēles sistēmu un nedaudz palīdzēja arī paaudžu maiņa, jo tas bija pēc olimpiādes, kad valstis veido jaunus duetus. Sanāca, ka viss sakrita, bijām īstā laikā, īstā vietā, un izmantojām šo iespēju, kas bija radusies.

Kāpēc vēlāk nesanāca lielāki panākumi?

Ar katru gadu līmenis aug, nāk jauni spēlētāji ar jaunām ambīcijām. Ja tu gribi noturēt līmeni un kāpt augstāk, tad tev jābūt kādām priekšrocībām. Jaunie ienāk enerģiski, ar pārliecību, spēku, bet vecākiem jābūt ar, piemēram, ar auguma priekšrocībām vai fiziskiem dotumiem jābūt no dabas. Ja tev tādas nav, tad tev divreiz vairāk jāstrādā, lai turētu līdzi jaunajiem. Nākamajā gadā vēl bijām sešiniekā Eiropas čempionātā, kas ir augsts līmenis, jo būt astotniekā ir ļoti labi. Tas ir līmenis, kad visu izšķir nianses - smiltis, saule, laika apstākļi, savstarpējās attiecības duetā, utt.

Vai tagad domā, ka vajadzēja ko darīt savādāk pēc Eiropas čempionāta, lai uzturētu līmeni?

Protams, tagad kā trenere es redzu, kas bija jādara un kas būtu bijis jādara. Bet, ja es to nebūtu izgājusi, es nebūtu kā trenere. Es neko nenožēloju, es esmu izgājusi to posmu un zinu, kā jāveic uzlabojumi.

Pēc Pekinas un Londonas vīriem bija "bīča" bums. Dāmām pēc Jūsu panākuma tāda nebija. Kā domā, kāpēc?

Sieviešu volejbols vispār tad Latvijā nebija. Mums taču ilgus gadus viss bija apstājies, nebija pat sieviešu izlases. Pēc tā Eiropas čempionāta man bija jāvada arī 15 gadīgo meiteņu izlase. Tad arī panācām, ka atdzīvojas sieviešu volejbols. Varbūt popularitāte nebija tik liela, bet mēs mazliet savādāk to darbību veicinājām. Atjaunoja sieviešu izlasi, tagad katrs gads ir ar augšupejošu līkni. Tas, ka sieviešu volejbols netiek novērtēts, tā ir... Gan naudas lieta, gan ar tām funkcijām, kas pēc dabas - sieviete vairāk rūpējas par ģimeni, vīrietis nodrošina budžetu. Tāpēc jau sieviešu volejbola popularitāte ir mazāka, jo sievietes vairāk rūpējas par ģimenes pavardu.

Kā Tev sanāca ienākt pludmales volejbolā?

Pirmā iepazīšanās jau bija sporta skolas laikā. Mums ziemā bija treniņi zālē, bet vasarā smilšu laukumos spēlējām. Nometnē noslēgumā bija turnīrs Vecāķos smiltīs 2 pret 2, 3 pret 3, un tur tā interese arī aizsākās. Sanāca, ka Murjāņus beidzu, tad daudz spēlēju pludmalē, trenerim palīdzēju ar jaunajiem, un vienā brīdī man deva iespēju spēlēt U-23 vecumā. Pieteicos un toreiz uzreiz 1.vietu izcīnījām. Tad arī sapratām, ka pludmales volejbolā mazajām valstīm lielāka iespēja izsisties nekā klasiskajā. Tieši U-23 bija tas brīdis, kad sapratu, ka tur varu vairāk sasniegt. Klasiskajā ar savu augumu un fiziskiem dotumiem nevarēju izkonkurēt labākos Eiropas spēlētājus, bet tikai ar darba spējām to nevarētu sasniegt, bija jābūt vēl kādam plusiņam. Pludmalē to var ar darbu, "ar galvu". Protams, ka tagad pludmales volejbols strauji attīstās, auguma parametri arī savādāki, bet tad varējām.

Vai pēc pludmales volejbola spēlētājas karjeras beigšanas uzreiz sāki trenēt?

Pēc beigšanas uzreiz nesāku. Mana ideja - gan klasiskajam, gan pludmales volejbolam pamatā ir klasiskās vērtības, kas ir klasiskajā volejbolā. Ja tev tās ir, tad vari attīstīties. Uzskatu, ka līdz 16 gadu vecumam ziemā ir jābūt zālei, bet vasarā var pludmali izmantot klasiskajam volejbolam. Pēc tam jau kaut kur vidusskolas vecumā var sākt dalīt un pievērsties tikai pludmalei, bet jānostabilizējas tehnikā un arī psiholoģijā. Es sāku trenēt tikai zālē, pēc tam meitenes vasarā gāja uz smiltīm. Es vairāk gribu, ka meitenes jau studentu laikā izvēlas un nostabilizējas pludmalē.

Var teikt, ka Latvijā pludmales volejbols ir jau atsevišķs sporta veids?

Šobrīd tā ir izveidojies. Tas nav slikti. Katrs treneris var izvēlēties, vai sākt ar klasiskām vērtībām vai tikai ar pludmali. Federācijā arī licencējām pludmales volejbolu kā atsevišķu veidu. Sporta skolās arī ir noteikts, no cik gadiem, ar cik spēlētājiem var būt grupas. Mana filozofija tomēr ir, ka jāsāk ar zāles volejbolu, tad var lēnām pāriet uz pludmali. Tehnika ir jāiegūst zālē. Siena ir volejbola draugs, tur ir jāiegūst pamati.

Atgriežoties pie sieviešu volejbola problēmām. Kāpēc sieviešu volejbols izmira?

Jāsāk tad no vēstures nedaudz. 90.gados bija komanda "Vildoga/ Murjāņi", prezidents Voicehs Teivāns bija. Viņš gribēja atgriezt atpakaļ "Radiotehniķa" laikus. Tur bija daudz naudas iegrūsts, bet aizmirsa par jaunatni. Puišus tur vēl attīstīja, puišiem bija, uz ko tiekties, bet sieviešu sportā netika ieguldīts un pēc sporta skolām meitenēm nebija, kur spēlēt. Arī universitātēs netika spēcīgi attīstīts sieviešu volejbols, kā tas notika iepriekš. Tā lēnām, lēnām... Toreiz arī juniores daudzas aizbrauca uz ārzemēm, bet mājās pēc tam atgriezās tikai dažas un palika volejbolā. Sanāca, ka kaut kā dabiski izmira.

Kā izdevās reanimēt?

Vajadzēja reanimēt lielo izlasi, lai jaunatnes izlasēm būtu mērķis, uz ko tiekties. Ja jaunās redz, uz ko tiekties, tad viņām ir interese spēlēt un trenēties. Bija dažas vecākas volejbolistes, piesaistījām jaunās un izdevās izveidot. Tagad ir izveidojusies kaut kāda secība vecuma ziņā, ir lielā izlase, ir jauniešu izlases. Viņas spēlē gan klasiku, gan arī pludmali.

Ja tā paskatās, tad es par atskaiti ņemtu Baltijas sieviešu volejbola līgu. Tur pieteikušās piecas komandas, divas ir tīri pieaugušo sieviešu. Viena ir tīrs amatierisms (Babīte), no turienes dažas varbūt varētu kandidēt uz izlasi. Jelgavai ir vairākas spēlētāja, kuras varētu tiekties uz izlasi. Tad ir pārejās trīs komandas, no kurām varēs veidot nākotnē izlasi. Ir izveidota zināma piramīda. Pagaidām gan tas vairāk ir jauniešu un junioru līmenī, bet pēc gadiem būs.

Kā sieviešu volejbols saņem atbalstu?

Izlašu darbs atkarīgs gan no federācijas atbalsta, gan no pašu treneru iniciatīvas un ieinteresētības. Es sadarbojos gan ar federāciju, gan ar vecākiem, kopā veidojam struktūru. Tā ir arī citās komandās.

Tad sanāk, ka volejbolā ienāk jaunā paaudze - ne tikai treneri, bet arī atbalstītāji, partneri?

Jā, tā varētu teikt. Sieviešu volejbolā ir jaunie treneri, kuri no savām kļūdām mācās un tādā veidā sevi ceļ augstākā līmenī. Galvenais, lai viņiem dod iespēju. Parasti, lielākie kritizētāji ir tie, kas neko paši nedara.

Vai sieviešu pludmales volejbolam ir kāds mazais mērķis, piemēram, Rio 2016?

Rio ir diezgan tuvu. FIVB nav zināmi vēl konkrēti noteikumi, tur mainās visu laiku sistēma. Ja zinātu visu, tad varētu mēģināt. Bet tagad ir divi gadi palikuši, tā kā diez vai. Dāmām vajag stabilitāti psiholoģisko, bet mums šobrīd ir 18 gadus vecas meitenes. Ja Inesei [Jursonei] varētu atrast kādu jauno pārinieci, tad vēl ir iespēja. Bet jaunu pāri ar divām jaunām spēlētājām - diez vai.

Redzot jaunās pludmales volejbolistes, vari teikt, ka ir kāds atradums?

Ir 5-6 meitenes, kas cītīgi strādā. Vajag pareizu attieksmi, atteikties no daudz kā, varbūt pat no privātās dzīves. Ja tas viss būs, tad būs labi rezultāti. To arī stāstu meitenēm un vienalga kādā jomā - ir jāatsakās no daudz kā, lai kaut ko sasniegtu.

Tagad katru vasaru redzam, ka jauniešu pludmales volejbolā meitenēm ir vairāki pāri. Cik mums ir stabili dueti, kuri visu laiku spēlē kopā?

Pludmales volejbolā ir 1994.gadā dzimušās un jaunākas. Tur ir vairāki pāri, kuri ik pa laikam pamainās, mēģina atrast to labāko duetu, sadarbību. Tie ir pamatā tie, kuri mērķtiecīgi iet uz rezultātu, jo piedalās ne tikai sava vecuma sacensībās, bet arī pie gada un diviem vecākām. Ceram, ka tur izveidosies kaut kas labs. Galvenais ir darbs, darbs, darbs...

Vēl mums latviešiem jāņem vērā, īpaši meitenēm, viens faktors. Mēs reti varēsim sasniegt rezultātus agrā vecumā. Piemēram, salīdzinot ar Spāniju, mēs fizioloģiski nobriestam vēlāk. Arī somiem, piemēram, nebūs rezultātu 18 gadu vecumā, bet vēlāk. Mēs varam kaut ko sasniegt pēc 20 gadu vecuma, kad ķermenis ir nobriedis slodzēm. Tās ir mūsu īpatnības. Mums viss ir vēlāk. Jābūt pacietībai. Ja gribam rezultātu, tad to agrīno vecumu nevajag sasteigt. Sasteidzot, rezultātu var sasniegt, bet vai viņš paliks pēc 23 gadu vecuma? Sasteidzot, mēs varam salauzt jaunieti, viņš var aiziet prom, bet mums ir jācīnās par katru talantiņu, jo nav jau daudz mums tādu.

Nē, tā nav. Mēs esam dabūjuši kvantitāti, "bīčs" ir ļoti populārs. Tagad ir jāsper nākamais solis - jāuzlabo kvalitāte. Lēnā garā tas tiek darīts, ar 1994.gadu Birzulis vairāk strādā, tur kvalitāte aug. Es arī ar jaunākām meitenēm cenšos kvantitāti par kvalitāti pārveidot, ir vēl dažas treneres, kur jau vairāk tiek domāts par kvalitāti.

Materiāls ir, bet vai ir meistari, kas to materiālu apstrādā?

Jā, tā ir liela problēma.  Būtībā, to pludmali var mācīt tas, kurš pats mazliet izgājis skolu, kas pasaulē ir aptaustījies, vai audzis no pirmsākumiem. Tad tu saproti labāk būtību, vari iemācīt. Sieviešu līmenī ir maz tādu treneru, bet nu lēnām, lēnām... Halles mums ir, pieprasījums pēc treneriem ir, tikai jāstrādā.