Māris Rīmenis: Kam dot un kam nedot?

Riteņbraukšana tiešām kā sporta veids neatbilst LOV noteiktajiem kritērijiem, jo būtībā A sportista statusu var izcīnīt tikai pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs. Izdarīt to ārkārtīgi grūti, jo konkurence visā pasaulē ir milzīga. Nebūsim naivi - kaut riteņbraukšana ir individuālais sporta veids, bez komandas atbalsta kaut ko izcilu sasniegt pagrūti. Tāds brīnums, kāds notika 2000.gada pasaules čempionātā diezin vai tuvākajā nākotnē tiks atkārtots visas pasaules mērogā - Romānam Vainšteinam bija tikai viens palīgs (Arvis Piziks) , kamēr riteņbraukšanas lielvalstu izlases startēja sešu un labākās pat deviņu sportistu sastāvā.  Vainšteins tomēr  kļuva par pasaules čempionu. Atcerēsimies viņa saspīlētās attiecības ar LOK vadību tolaik. Vainšteina atsacīšanās startēt Sidnejas olimpiskajās spēlēs tika vērtēta gluži kā nodevība un LOK prezidents  Vilnis Baltiņš publiski nekautrējās teikt, ka tādi jau  tie profesionāļi ir un viņiem citas prioritātes, ne olimpiskās idejas. Daži tolaik nostājās LOK vadības pusē, citi aizstāvēja sportistu. Domāju, ka šodien jau  vairākums būtu lojāli Vainšteinam.

Kas tad vispār ir profesionālie sportisti mūsdienās un kas vistīrākie amatieri? Nesalīdzināšu ar komandu sporta veidiem (un stabilām algām), jo tur tomēr nedaudz citāda specifika. Teniss un riteņbraukšana no individuālajiem  veidiem tiek uzskatīti par izteikti profesionāliem (te varētu minēt vēl golfu ). Bet kas tad ir vieglatlētika? Mūsu labākie sportisti ir LOV aprūpē un lai tā arī būtu, taču šajā sporta veidā meistarīgākie arī pelna lielu naudu. Papildus tam tiek radītas treniņu iespējas, ir treneri un medicīniskā apkalpošana, ēdināšana, izbraucieni uz vairākām sacensībām. Viss kā pienākas, bet tikpat labi var teikt, ka lielajās sacensībās par sasniegumiem maksā krietnus honorārus (vai starta naudas komercmačos).  Nozīmīgas prēmijas arī pasaules čempionātos un iespējams, ka viens otrs ir daudz labāk nodrošināts nekā tā dēvētais tīrais profesionālis. Šādus salīdzinājumus varētu  izdarīt ar vairākiem citiem individuālajiem sporta veidiem, kur arī  ir komercmači  vai  starts kādas citas valsts čempionātos klubu sastāvā.  Nevajag nevienam nekā atņemt, taču dažkārt lielā nauda citos veidos ir tikai mīts. Tikpat labi var sākt diskutēt, vai vispār jāatbalsta profesionālais sports un šis jautājums attieksies uz absolūto vairākumu mūsu olimpiešu.

Igo Japiņam savulaik bija tāds spārnots teiciens, ka nauda mētājas uz asfalta, vajag mācēt tikai to paņemt. Jā, nauda tiešām ir diezgan ievērojama, bet mūsdienu profesionālajā sportā to paņemt izdodas tikai retajam. Tādam , kas pats ir liels talants un kuru atbalsta pārējā komanda, viens pats grupas braucienā tikpat kā neko nevar izdarīt. Neapšaubāmi, riteņbraukšana ir viens no grūtākajiem cikliskajiem sporta veidiem. Ja nebūs  atbalsta sporta vadības līmenī, nākotnē  bijušos sasniegumus neatkārtot, tikai ar federācijas iespējām vien nepietiks.

 Latvijai riteņbraukšanā ir gan medaļa olimpiskajās spēlēs, gan tituli pasaules čempionātos, tomēr savulaik Barselonā riteņbraukšanā vel startēja tikai tā dēvētie amatieri. Profesionāļu konkurencē visu sasniegt  daudz grūtāk, ja nav bijis atbalsta jaunatnes līmenī, līdz profesionāļu komandām vispār nenonākt. Sasniegt  ārkārtīgi grūti, bet pazaudēt var ātri, to  mēs redzam treka riteņbraukšanā. Vēl nesen Latvijai bija godalgotās vietas pasaules kausa izcīņā un pat pasaules un Eiropas čempionātos, tagad mums nav  nedz treka, nedz pašu trekistu. Laikam  sapuvis arī savulaik vāciešu dāvinātais treka segums.

Atgriežoties pie Romāna Vainšteina - viņš noteikti nebija nekāds dzimtenes nodevējs un viņa lēmums nestartēt Sidnejā bija pamatots. Kā reti kuram, Romānam bija savs mērķis - uzvara pasaules čempionātā un 2000.gada rudenī viņš to arī īstenoja. Aizbraucot uz Sidneju, visdrīzāk viņš paliktu bez medaļām gan olimpiskajās spēlēs, gan pasaules čempionātā, slodze būtu pārāk liela , turklāt vēl  aklimatizācija. Pašam tolaik bija ļoti labas attiecības ar Romānu un varu apgalvot, ka viņa lēmums nebraukt uz Sidneju bija pamatots. Tam bija savs iemesls - Vainšteins slikti panesa tālus pārlidojumus un arī gadalaiku maiņas. Lai nu kas, bet viņš zināja kā sagatavoties sacensībām un kā sasniegt labāko formu.

Tīri praktiski  salīdzinājumi - ko nozīmē profesionālis  un šķietami liela nauda ? Vislabākais piemērs - teniss. Jā, prēmijas nav mazas, bet sportistam par pilnīgi visu jāmaksā pašam. Treneru darbs, lidošana, dzīvošana, treniņi, nodokļi - beigās par kaut kādu peļņu var runāt tikai labākie no labākajiem. Turklāt bez krietna materiālā seguma līdz profesionālam līmenim nemaz netikt. Ernests Gulbis izsities ar ģimenes atbalstu, Anastasijai Sevastovai tika atrasti privāti sponsori. Tie ir divi laimīgi gadījumi, bet cik talantu naudas trūkuma dēļ nav pazaudēts?

Bieži dzird pieminam hokeja dārdzību un lielās izmaksas vecākiem . Piekrītu, nav lēti, taču ne jau tik dārgi kā tenisā. Varu minēt piemērus no dzīves - aptuveni 12-14 gadus vecam tenisa talantam treniņu procesam mēnesī vajag vidēji 800 latus (laukuma īre, treneri, sparinga partneri, bumbas, inventārs utt.), nerunājot nemaz par ēšanu un citu dzīvei nepieciešamo. Ap 800 latiem mēnesī bez izbraucieniem, kad jāsāk spēlēt turnīros (kaut tikai Eiropā) .Izmaksas  tad pieaug vismaz divas trīs reizes mēnesī, jaunatnes tenisā nekādu prēmiju nav. Ja seko trenēšanās kādā akadēmijā, viss maksā vēl dārgāk. Tāda ir šī profesionālā veida garoza. Lietuvieši iet citu ceļu - viņu jaunajam talantam Ričardam Beraņķim ir liels valsts atbalsts un tenisists jau iekļuvis labāko simtniekā pasaulē.

Nupat Latvijas ziemas čempionātā redzējām spēlējam dvīņu brāļus Mārtiņu un Jāni Podžus. Abiem vēl 16 gadu, Jānis bija vienspēļu finālā, Mārtiņš ieguva trešo vietu. Nu jau vairāk nekā gadu dvīņi dzīvo un trenējas Vācijā, Dormagenes klubā.  Ar laukumu īri nāk pretim vācu klubs, finansiāli palīdz  Latvijas tenisa savienība, jo bez visa tā nebūtu iespējams izbraukāt pat uz tuvākajiem turnīriem. Fanātiski vecāki, uzupurēšanās, bet arī tenisā dzīve nav tik salda, kā šķiet. Nadals, Federers, Džokovičs  ir brīnumi pat visas pasaules sporta kontekstā. Maizes garoza ir krietni vien nepateicīgāka.

Tepat Lielupē varēja redzēt arī daudzus agrāk perspektīvus tenisistus, kuri tagad būtībā ir amatieri. Bez naudas pat liels talants diezin vai ko sasniegs. Visbeidzot - būtu svarīgi valstī noteikt principus, ko tad sportā atbalstīt. Vai tikai tos, kas izpildījuši kādus normatīvus, kas dažādos sporta veidos un līdz ar to konkurencē ir stipri atšķirīgi? Vai domāt arī par nākotni un jaunajiem? Ja mēs juridiski izvērtētu jēdzienu profesionālis sportā, tad absolūtais vairākums olimpiešu tādi arī būtu, jo sports ir viņu ienākumu avots. Tāpat jāpalūko, vai kritērijiem visos veidos jābūt vienādiem, ko varētu izrēķināt pēc kopējās konkurences pasaulē. Igo Japiņa bažas var saprast, jo nākotnē tādējādi var pazaudēt ne tikai treka, bet arī šosejas riteņbraucējus.