Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI
Labdien! Mani sauc Kārlis, un man ir č̶e̶t̶r̶s̶m̶s̶t̶r̶t̶t̶p pusmūža krīze. Kā jau katram šajā dzīves periodā, man vajadzēja kaut kā atgriezties jaunībā. Es nolēmu jaunībā ieripot uz skrituļdēļa. Ir tikai viena problēma – es nekad mūžā neesmu braucis ar skrituļdēli. Vai manos četrsmstrttp jau ir par vēlu to iemācīties?

Viss sākās sensenos laikos, varbūt pat tik senos kā 2016. gads, kad populārais jūtūberis Keisijs Neistats pirmo reizi uzkāpa uz elektriskā skrituļdēļa. Viņš bija sajūsmā, un sajūsmā biju arī es – viens no neskaitāmiem miljoniem, kas katru dienu sekoja viņa piedzīvojumiem. Tāda braukšana ar dēli pa pilsētu man likās nepārprotami stilīga. Bet tas jau nav man! Es nekad neesmu braucis ar skrituļdēli, izņemot tās divpadsmit sekundes kaut kad tālajos astoņdesmitajos, kad visu Latviju pārņēma "ripo mānija". Toreiz es pamēģināju, māsa pamēģināja, tēvs pamēģināja un nožāvās, un tā arī nolikām to dīvaino instrumentu plauktā dziļi pagrabā.

Keisijs nav nekāds jaunulis. Šķiet, gadus sešus septiņus jaunāks, un tas man tomēr iesēja domu – ja jau viņš var, varbūt varu arī es. Nospriedu, ka "kaut kad būs jāpamēģina". Tomēr bišķi aprāvos, kad uzzināju, cik tāds elektriskais skrituļdēlis maksā. Tūkstoš septiņsimt dolāru. Pārvēršam eiro, pieskaitām sūtīšanu… Trakoti daudz. Bet tomēr kārdinājums ir. Tā kā dzīves skola jau bija iemācījusi, ka nav lielāka ļaunuma pasaulē par parādu, nolēmu naudu dēlim neaizņemties, bet gan sakrāt. Izveidoju atsevišķu krājkontu, kurā ik mēnesi ieskaitījās neliela summiņa. Tas, ka nācās gaidīt, ne tikai audzināja raksturu, bet arī ļāva man mazliet atdzist un izvērtēt dēļa lietderīgumu.

Regulāri ejot pa pilsētu, es sāku pievērst uzmanību ietvēm un jo īpaši asfalta kvalitātei uz tām. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka pie mums pa ielas braucamo daļu ar dēli zem kājām nevajadzētu rādīties. Mēs jau esam samulsuši, ko iesākt ar velosipēdistiem, būtu lieki satraukt autobraucējus ar mistiski šļūcošu tēvaini.

Staigājot no ofisa uz centru, es izpētīju katru apmali, katru bedri, katru tilta savienojumu, mēģinot iztēloties, kā es šeit drīz zumēšu galvu reibinošā ātrumā. Tiesa, realitāte ir skarbāka par sapņiem – es sapratu, ka pie mums ir tik nejēdzīgi daudz nejēdzīgu apmaļu, plaisu, bedru, lūku un vienkārši nelīdzenumu, ka zumēšana galvu reibinošā ātrumā ir, mazākais, ļoti riskanta, bet, visticamāk, vienkārši neiespējama. Tāpēc glaunā braukšana bieži būtu jāpārtrauc un stulbais šķērslis jāveic, apkaunojoši nesot skrituļdēli rokās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!