Kapitālistiska demokrātiska valsts iekārta nenozīmē to, ka katrs indivīds var rīkoties pēc savas patikas, savā nodabā un sasniegt savus mērķus ar līdzekļiem, ko tas atzīst par labiem.
Kapitālistiskajās demokrātiskajās valstīs valsts nodrošina, lai viena indivīda dzīves vieds netraucētu citiem, lai kādas rūpnīcas izplūdes gāzes nepiesārņotu vidi un lai kāda medija vēlme iekasēt lielas priekšvēlēšanu kampaņas naudas nepadara politiskās partijas vēl atkarīgākas no sponsoriem. Tāpat milzīga nozīme kapitālismā ir pilsoniskai iniciatīvai, tam cik lielā mērā pilsoņi ir gatavi piedalīties savu dzīves apstākļu veidošanā arī starpvēlēšanu periodā.

Guntis Vīksna rakstā Bērnišķīgā ‘caurspīdīguma slimība’ kapitālismā caurspīdīgumam velta gan epitetu bērnišķīgs, gan apkaunojošs. Autora pamatdoma ir, ka kapitālisms nozīmē to, ka neviens, izņemot oficiālās valsts iestādes, ne par ko nedrīkst interesēties un ja kāds to dara, to ir inspirējušas kādas plašākas biznesa vai politiskās intereses.

Pārprastais kapitālisms

ASV prezidents Džordžs Bušs nesen paziņoja, ka biržā kotētajiem uzņēmumiem būs daudz stingrāki caurspīdīguma noteikumi, lai viņi nevarētu sagrozīt datus par savu peļņu. Tā ir daļa no valsts centieniem regulēt tirgu un neļaut lielo biznesa korporāciju vadītājiem, melojot par uzņēmuma ekonomisko stāvokli, gūt nesamērīgi lielu peļņu.

Mazliet tuvāk pie sarunas tēmas - par priekšvēlēšanu kampaņu un par to, kas uzņemsies atbildību par politisko partiju līdzekļiem. Austrālijā elektroniskajiem masu saziņas līdzekļiem ar likumu ir uzlikts publiskot sīku informāciju par to ieņēmumiem no politiskās reklāmas. Lielbritānijā un Zviedrijā apmaksāta politiskā reklāma elektroniskajos masu saziņas līdzekļos ir aizliegta. Francijā noteikts, ka priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi pieļaujami tikai mēnesi pirms vēlēšanām un ka tikai pati partija, nevis individuāls kandidāts var apmaksāt politiskās reklāmas izvietošanu.

Tā pati ASV, kas līdz šim atbalstījusi liberālu priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanu, šobrīd ir gatava ierosināt izmaiņas, kas noteiktu to, ka tā sauktā ‘soft money’ vai nauda no dažādiem fondiem un organizācijām, kas atbalsta partijas mērķus un idejas, nevar tikt izmatota kampaņu finansēšanā. Visas šīs ir kapitālistiskas demokrātiskas valstis, kas priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņu ar likumu regulē tā, kā uzskata to par pareizu, parādot, ka priekšvēlēšanu aģitācijas ‘pļaujas laiks’ nav neviena monopols.

Tas nozīmē arī to, ka medijiem pirms vēlēšanām šajās valstīs ir nevis jācenšas sapļaut cik var, saņemt pēc iespējas daudz, izmantojot dažādas, arī neētiskas metodes, bet gan jādomā ilgtermiņā - jāpiedāvā labs, kvalitatīvs un ticams produkts, lai vairotu lasītāju, skatītāju un klausītāju uzticību un vēlmi šo mediju patērēt. Šī uzticība kalpo par pamatu mediju peļņai.

Pilsoniskas iniciatīvas loma kapitālismā

Raksta autoram liekas dīvaini, nesaprotami un nepieņemami, ka 51 organizācija “51 cerbers” ir apvienojusi spēkus un nākusi klajā ar aicinājumu medijiem. Šai iniciatīvai tiek piedēvēta vēlme filtrēt medijus paklausīgajos un nepaklausīgajos, tāpat piesaukts sods, kas tiks piemērots ‘nepaklausīgajiem’. Tās izklausās pēc padomjlaiku bailēm – ja kāds kaut ko uzsāk, brāziens ir neizbēgams. Labāk iekosties nūjā un mēģināt to saplosīt, ja neizdodas, tad ieraut galvu plecos un pārdzīvot vētru.

Jājautā, kāpēc gan autoram liekas nedabīgi, ka tik dažādas organizācijas kā Latvijas jaunatnes padome, Latvijas Pensionāru federācija, Klubs “Māja”, Mežaparka attīstības biedrība, Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, Roberta Šūmaņa Institūts, LU Studentu padome, Publiskās politiskas uzraudzības asociācija “Godaprāts”, Eiropas kustība Latvijā un citas, kas atbalsta lielāku atklātību Latvijas politiskajā vidē, varētu vienkārši aicināt medijus izrādīt labo gribu un publiskot to ieņēmumus no politiskās reklāmas, lai beigtu klīst mīti par to, ka partijas melo?

Vai autors ir aptaujājis šīs organizācijas un tāpēc arī to vārdā var apgalvot, ka tām tāpat kā viņa pieminētajam Jānim ar īso atmiņu “ir absolūti vienalga, vai par viņa favorīta kandidāta Pētera pirmsvēlēšanu reklāmu maksā firma X vai Y, maksā par šo laukumu 100 vai 1000 latus...”? Tas nozīmē, ka autors ir zemās domās par savu lasītāju un attiecīgi piedāvā tam zemas proves materiālu, jo nekā labāka cienīgi tie nav – tāpat aizmirsīs. Tas no žurnālista puses izklausās ļoti augstprātīgi.

Caurspīdīgums nav nekas apkaunojošs un bērnišķīgs. Tāpat kā doma, ka valsts pārvalde un publiskā informācijas telpa nav slēpta vide, nav bērnišķīga. Šajā vidē var rosīties ikviens, jo lielāka rosība, jo lielāka informācijas dažādība, jo lielāka iespēja izvēlēties. Nevienam nav tiesības ierobežot lasītāja vai klausītāja tiesības izvēlēties, uzskatot, ka pārāk daudz objektīvas un balansētas informācijas Jāni nomocīs. Šādu tiesību nav arī privātas avīzes izdevējam un to vajadzētu noteikt viņa profesionālajiem un ētikas standartiem.

Šādu bagātīgu informatīvu telpu sauc par plurālismu un tā ir viena no šodienas kapitālisma pamatpazīmēm, kas lielā mērā nodrošina sabiedrības dzīves kvalitāti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit