Kā izteicās kāds radošs hokeja cienītājs, diskutējot par Latvijas – Itālijas maču, šovs esot bijis izcils, spēcīgi saasinājumi, laba drāma ar Šekspīra labāko darbu cienīgu sižetu, tikai… tās beigtās Džuljetas beigās esot bijis drusku žēl.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kad 2005.gadā notikušajā Pasaules čempionātā Austrijā Latvijas izlase zaudēja Zviedrijai ar 1:9, "Delfi" savās lappusēs uzdeva retorisku jautājumu – kas jādara, lai gadu gaitā Latvijas hokeja saimniecība sakārtotos tik tālu, lai mēs varētu spēlēt ar šīs pasaules varenajiem kā līdzīgs ar līdzīgu.

Jāņem vērā, tolaik, 2005.gadā Latvijas sporta draugi vēl turpināja dzīvot ilūzijās, ka Latvijas dalība 2004.gada Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā nebija nejaušība. Ja pirms diviem gadiem līdzjutējs vēl varēja pateikt - ai, nieki vien, nav hokeja, būs futbols (basketbols, rokasbumba, volejbols), par ko fanot un kur Latvija var pagrūstīties par vietu pasaules elitē, tad patlaban attiecībā uz futbolu Latvijas faniem rozā brilles ar drošu vēzienu noņēma kādas pundurvalsts izlase, bet basketbolisti savu piederību Eiropas vareno klubiņam centīsies apliecināt rudenī.

Mēs, protams, ceram uz vislabāko. Tomēr…Ja arī tur nekas nesanāks, tad tētis – sporta līdzjutējs – būs smagas izvēles priekšā, uz kādu sporta sekciju tad īsti vest savu hiperaktīvo atvasi. Un, lai man piedod skeptiķu un īgņu pūlis, bet hokejs joprojām ir diezgan būtiska izvēle. Pietiekami būtiska, lai mūsu hokeja dzīves organizētāji tomēr parūpētos par šī sporta veida popularitāti valstī, gan piestrādājot pie saistoša vietējā čempionāta organizēšanas, gan arī domājot par izlases rezultātiem, nevis atgaiņājoties ar neko neizsakošām frāzēm vai kārtējo reizi uzspodrinot virtuālos ordeņus par 2006.gada Pasaules čempionāta "dabūšanu" uz Rīgu.

Bet vēl neliels atskats vēsturē. 2004.gadā, kad NHL lokauta dēļ vadošie pasaules ripas meistari bija izklīduši pa Eiropu un papildinājuši ne tikai tā saucamo hokeja nāciju klubus, bet bija sastopami arī dažādu eksotisku zemju ledus arēnās, toreizējie valsts čempioni "Rīga 2000" startēja Baltkrievijas atklātajā čempionātā ar sapņu sastāvu, kurā mirdzēja tādas zvaigznes kā Žoltoks, Hendriksons, Skrastiņš, Laviņš, Sējējs. Tajā pat laikā mūsu čempioni pamanījās zaudēt veselas spēļu sērijas – BAČ turnīrā mājās pret "Liepājas Metalurgu" 0:1, mājās pret Minskas "Junost" 3:5 un 0:1 viesos pret Novopolockas "Himik-SKA", tāpat neveiksmes mačos ar Ustjkamenogorskas "Torpedo" (1:3) un Minskas "Junost" (0:2) liedza komandai kvalificēties Kontinentālā kausa trešajai kārtai.

Neveiksmju uzskaitījums ar to nebeidzās, tāpēc kluba vadība toreizējam galvenajam trenerim Andrejam Maticinam pateica "paldies" un pieaicināja slovāku speciālistu Juliusu Šupleru. Ar ko tas beidzās, mēs visi zinām: NHL lokauts beidzās, zvaigznes izklīda, taču 2005.-2006.gada sezonā "Rīga-2000", jau bez "superstāriem" sastāvā, kļuva ne tikai par kārtējiem Latvijas čempioniem, bet arī ieņēma 3.vietu Baltkrievijas čempionātā. Vēl mēs zinām arī to, ka Šuplera un "Rīga 2000" ceļi pēc šīs sezonas šķīrās, un nu Šuplera kungs veiksmīgi vada Slovākijas valstsvienību. Taču šis ir stāsts par to, kā no labiem, bet ne zvaigžņu līmenī startējošiem spēlētājiem labs treneris var izveidot labu komandu un sasniegt atzīstamus rezultātus.

Un šeit būtu vietā jautājums, ko līdzjutēji būtu tiesīgi uzdot mūsu federācijas vadībai un Lipmana kungam personīgi: kāpēc neviens Šupleru pat nemēģināja pierunāt palikt Latvijā un piesaistīt Latvijas izlasei? Mūs neinteresē Lipmana un Viestura Koziola attiecības, mūs neinteresē federācijas attieksme pret "Siemens ledus hallē" notiekošo, mūs neinteresē LHF vēsturiskais "rūgtums sirdī", kas palicis pēc Koziola iniciētās Latvijas Hokeja Savienības dibināšanas. Mūs interesē izlases sniegums un rezultāts. Vai Šuplers bija par dārgu? Diezin vai, ja jau viņu varēja atļauties viens vienīgs klubs, bet federācija, starp citu, varēja iepriekš atļauties tāda ārzemju speciālista kā Kurta Lindstrēma pakalpojumus.

Vai Znaroks ir vainīgs pie zaudējuma Itālijai? Godīgi sakot, mēs to nezinām. Var, protams, žonglēt ar tēzēm par nespēju saviem kādreizējiem, nu jau cienījamus gadus sasniegušajiem cīņu biedriem laicīgi norādīt uz rezervistu soliņu vai vienkārši atstāt mājās, nevis konsekventi laist uz nomaiņu vairākumā, kā tas bija mačā ar Šveici. Var diskutēt par vārtsarga izvēli, analizēt taktisko zīmējumu un apelēt pie speciālās izglītības līmeņa. Var vienkārši ciniski piebilst, ka Znaroks Latviju iestūma A grupā burtiskā nozīmē (t.i. kopā ar ripu un vārtsargu visiem zināmajā spēlē pirms 11 gadiem), Znaroks Latviju no A grupas arī dabūs ārā…

Bet to, ka Lipmans pat nemēģināja piesaistīt Latvijas izlasei visaugstākās klases treneri, kāds ir redzēts pie Latvijas hokeja saimniecības apvāršņiem kopš izlases atgriešanās pasaules elitē, līdzjutējiem ir tiesības apvainoties un uzdot nākamos retoriskos jautājumus: kas jādara, lai hokeja saimniecības vadība beidzot liktu galdā ilgtermiņa stratēģiju, kā attīstīt šo sporta veidu, lai tas nezaudētu popularitātes reitingos vietas ne tikai orientēšanās sportam bet arī citiem sporta veidiem? Kā dabūt puikas uz ledus un sarīkot aizraujošu jaunatnes čempionātu? Kā hokeja attīstības labā izmantot faktu, ka mūsu ministru prezidents pats ir hokeja fans, bet viņa dēls arī trenējas hokejā? Kā sarīkot patiešām aizraujošu vietējo čempionātu? Un kā, pie velna, vienreiz par visām reizēm samazgāt to Zviedrijas izlasi?!? Bet varbūt vienkāršāk: kā panākt svaiga ūdens ieplūšanu sasmakušajā dīķī, ko sauc par Latvijas hokeja federāciju?

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form