Kaspars Gorkšs: Profesionālie sportisti ir pelnījuši normatīvajiem aktiem atbilstošu darba vidi
Foto: LETA

Nevienas sacensības nevarētu notikt bez sportistiem. Mēs skaļi priecājamies par viņu panākumiem, taču bieži vien pat nenojaušam, cik atlēti patiesībā ir sociāli neaizsargāti. Profesionāļu vidē tā ir sen zināma un daudzkārt apspriesta problēma, taču, manuprāt, ir pienācis pēdējais brīdis veikt izmaiņas Sporta likumā un citos normatīvajos aktos. Ir nepieciešams komplekss risinājums, kas izveidotu sportistiem finansiāli stabilu, sakārtotu un likuma normām atbilstošu vidi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nepilnības sportistu nodarbinātībā Latvijā spilgti iezīmēja Covid-19 pandēmijas ierobežošanai noteiktie pasākumi un tādu risinājumu meklēšana, kas ļautu Latvijas elites sportistiem un izlašu kandidātiem pilnvērtīgi gatavoties gaidāmajiem startiem. Tas bija par nozari atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums – saglabāt izlašu sportistu konkurētspēju un nodrošināt treniņus epidemioloģiski drošos apstākļos.

Izrādās, Sporta likuma izpratnē vienīgā atšķirība starp sportistu un profesionālu sportistu ir darba līguma esamība. Šis plašais termina "sportists" tvērums ministrijai radīja krietnas galvassāpes par to, kā nodalīt profesionāļus no amatieriem. Rezultātā tika mainīta "profesionālā sportista" definīcija, nosakot, ka tā ir "persona, kura uz līguma pamata un par nolīgto samaksu gatavojas sporta sacensībām un piedalās tajās". Proti, uz jebkura līguma pamata pilda savus profesionālos darba pienākumus.

Taču realitātē, atbilstoši Sporta likuma "rāmim", Latvijā ir tikai apmēram 215 (!!!) profesionālu sportistu. Lielākoties tie ir futbolisti, arī daži hokejisti un basketbolisti. Tas ir tikai 0,15% no federācijās reģistrēto sportojošo cilvēku skaita.

Otrkārt, arī patlaban spēkā esošie profesionālo sportistu darba līgumi neatbilst Darba likumam. Darba devēji bieži integrē sportistu darba līgumos sporta specifikai pielāgotus punktus, kas, atbilstoši Darba likumam, nav spēkā. Tāpat virkne standarta Darba likuma normu un garantiju nav piemērojamas sportistu darba līgumos. Tas vienlīdz attiecas gan uz līgumu pagarināšanu vai vienpusēju pārtraukšanu, sportistu transfēriem, gan arī uz dažādiem valsts pabalstiem, atpūtas laiku, u.t.t. Esam secinājuši, ka profesionālajā sportā praktiski nav piemērojams Darba likuma 100.pants, jo tas ir pretrunā nozares "biznesa modelim".

Augstāk minēto apstākļu dēļ, jau tā riskantā profesija, kuru raksturo īsa un grūti prognozējama karjera, kļūst vēl nepievilcīgāka sociālās neaizsargātības dēļ. Ja nekas netiks mainīts, tad vājais darba attiecību regulējums nākotnē var no profesionālā sporta atbaidīt potenciāli talantīgus jauniešus. Turklāt tam jau tagad ir vairāki būtiski blakusefekti.

Valsts saņem mazāk nodokļu, nekā varētu; sportists nav pasargāts no pēkšņas attiecību pārtraukšanas

Bieži vien sportisti (it sevišķi individuālajos sporta veidos) atalgojumu saņem dažādu sadarbības līgumu ietvaros. Parasti tos slēdz uz vienu gadu, tie neparedz ne valsts obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu, ne kādas citas garantijas. Sadarbības līgumu var vienpusēji lauzt jebkurā brīdī sportiskās formas krituma, neveiksmīgu rezultātu vai traumu gadījumā. Tiesa, sportisti kļūst aizvien informētāki nodokļu jautājumos, un jau tagad ir vērojama tendence finanšu nestabilitātes dēļ beigt karjeru pirms sportiskās formas pazemināšanās.

Sportisti ir sociāli neaizsargāti, taču pēc karjeras noslēgšanas gaidāmas papildu rūpes par veselību

Ievērojot sporta prasīgumu pret atlēta organismu, būtu jāveido sistēma, kas bijušajiem profesionāļiem ļautu parūpēties par "sastrādātajām" veselības problēmām un nodrošinātām vecumdienām. Īpaši būtu risināms jautājums par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Anglijā līdz 2006. gada 6. aprīlim HMRC vadlīnijās bija iekļauts to profesiju saraksts, kurām bija tiesības saņemt pensijas pabalstus pirms normālā minimālā pensijas vecuma. Visaugstākā profila profesija šajā sarakstā bija futbolisti, kuriem bija tiesības saņemt pensiju no savas 35.dzimšanas dienas[1].

Profesionālo sportistu sociālā neaizsargātība nav nekāds noslēpums, tādēļ vērojama arī vecāku piesardzība, domājot par savu talantīgo bērnu nākotni. Iespējams, tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir viens no zemākajiem pietiekamas fiziskās aktivitātes rādītājiem Eiropas Savienībā[2].

Gaidāmas jaunas tiesvedības par atkāpšanos no līgumu noteikumiem

Profesionālie sportisti patiešām kļūst aizvien izglītotāki, tādēļ varam gaidīt, ka strīdi par Darba likumam neatbilstošu punktu iekļaušanu darba līgumos un vienpusēju to laušanu aizvien biežāk tiks risināti tiesās.

Jāatzīst, ka profesionālais sports visā pasaulē joprojām tiek uzskatīts par "īpašu" nozari, uz kuru vairāk būtu vairāk attiecināmi emocionāli faktori, nevis tiesiski korekts regulējums. Kopš 1995.gada sprieduma "Bosmana lietā"[3], sporta nozare ir ļoti piesardzīga, lai kaut kā neizjauktu sevis pašas iedibināto līdzsvaru un kārtību.

Tieši to pašu redzējām arī augstāk minētajā gadījumā, kad bija jāizveido Covid-19 ierobežojumiem atbilstošs regulējums. Neviens nedomāja par kādas konkrētas problēmas risināšanu, tā vietā tika meklēti radoši veidi, kā neko nemainīt un turpināt ierasto praksi sportistu nodarbinātības lauciņā.

Pirmoreiz par sportistu nodarbinātību runāju jau pirms vairākiem gadiem[4]. Šajā laikā faktiski vienīgais uzlabojums ir tāds, ka ir ierobežota dāvinājuma līgumu un autoratlīdzības līgumu izmantošana sportistu atalgojuma izmaksai. Valsts ieņēmumu dienests ir atzinis, ka sporta sacensības nevar uzskatīt par jaunradi un par to nevar izmaksāt autoratlīdzību. Profesionālam sportistam ir jāmaksā alga par veiktajiem tiešajiem darba pienākumiem.

Manuprāt, ir pēdējais brīdis sakārtot profesionālā sporta normatīvo regulējumu. Tas nozīmē, ka Sporta likumā ir jābūt aprakstītiem nozarei specifiskajiem darba tiesisko attiecību veidiem un sportistu darba pienākumiem. Līdzīgi kā, piemēram, Ceļu satiksmes likuma 31.pantā ir definētas prasības transportlīdzekļu apkalpes locekļu darba laika organizēšanai un uzskaitei. Tāpat lielāka uzmanība būtu jāpievērš sportistu atalgojuma jautājumiem, paredzot nepieciešamību obligāti maksāt arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Iespējams, kādu likumu varētu papildināt ar parauglīgumiem sportistiem un sporta personālam.

Protams, šo "caurumu lāpīšana" prasīs papildu finansējumu, taču rezultātā mēs iegūsim labāk aizsargātu profesiju. Pašiem sportistiem tā būs baudāmāka ne tikai uzvaru brīžos, bet arī tad, kad jāsaskaras ar nepatīkamajām profesionālā sporta blaknēm. Mums visiem pārējiem masveidīga sporta saime, ar daudziem lepnuma pilniem mirkļiem, sekojot līdzi to panākumiem.


[1] https://www.ftadviser.com/pensions/2020/06/04/how-the-world-of-sport-and-pensions-collides/

[2] https://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0010/513757/Physical-activity-2021-Latvia-eng.pdf

[3] EST 15.12.1995. spriedums lietā C415/93 Union Royale Belge des Sociétés de Football Association ASBL v. JeanMarc Bosman, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A61993CJ0415

[4] https://www.delfi.lv/news/versijas/kaspars-gorkss-latvija-sports-razo-nabadzigu-sociali-nenodrosinatu-cilveku-slani-nakotnei.d?id=52207827

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Izglītības un zinātnes ministrija Kaspars Gorkšs Valsts ieņēmumu dienests
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form