Māris Rīmenis: Apdraudējums olimpiešiem vai tikai baumas?

Pasaulē nekā lielāka par Olimpiskajām spēlēm nav. Šim sarīkojumam nestāv ne tuvu nedz dažādi kultūras, nedz politikas forumi. Tie nekad nav tik plaši, ar tik lielu visas pasaules ievērību (īpaši vasaras Olimpiskajās spēlēs). Vienlaikus spēlēs ir arī vērienīga kultūras programma, varas pārstāvju tikšanās utt. Olimpiskajās spēlēs ir pārstāvētas faktiski visas valstis uz zemeslodes. Nevar būt nekādu diskusiju, vai tur vajag sūtīt savus sportistus vai nē. Skaidrs, ka vajag. Cita lieta, vai jābrauc absolūti visiem, kuri izpildījuši olimpisko normatīvu vai tikai pašiem labākajiem. Pašlaik šīs tiesības ieguvuši vien padsmit Latvijas sportistu, bet kopējais skaitlis varētu būt ne mazāks kā Pekinā – vēl iespējas kvalificēties ir ne mazāk kā 40 sportistiem, kaut sporta spēļu komandas mums šoreiz nebūs. Kas vēl būtiski – vai par to visu kā valstiski svarīgu pasākumu jāmaksā pa tiešo pašai valstij, vai jāsaņem nauda caur dažādiem ziedotājiem (vairums no kompānijām ar valsts pamatkapitāla daļu). Otrs variants ir mazāk caurspīdīgs, kaut galarezultāts tāds pats.

Var diskutēt par dažādiem sporta finansējuma modeļiem, bet patreizējais darbojas. Labi vai slikti, bet sistēma strādā. Kādam notikti ir labi, kādam ne tik, tā jau būs vienmēr. Finansējuma sadalījums pa sporta veidiem nav vienāds, tāpat kā nav vienādas dažādu sporta veidu izmaksas – sākot no nepieciešamā inventāra, treniņu un sacensību hallēm (vai trasēm) . Kopumā ir tā – jo vairāk sportists sasniedzis un jo labāki viņa rezultāti, jo vairāk naudas viņa atbalstam tiek piesaistīts. Ir LOV dažādi atbalsta līmeņi un vēl sponsoru nauda. Tik tālu viss ir saprotams, kaut ir arī daži kutelīgi jautājumi. Piemēram, tie paši vieglatlēti komercmačos var neslikti nopelnīt, labākajiem arī atmaksā ceļa , kā arī uzturēšanās naudu, bet valstī noteiktais atbalsts tik un tā paliek. Vai tas pareizi vai nē, katram pašam jāspriež, jo atšķirību un dažādu nianšu ir daudz .

Visā gan ir kāda acīmredzama problēma – kad vajag naudu, tā vajadzīga no valsts, bet kad runa par neatkarību un savu atalgojumu - tad olimpiskā komiteja ir patstāvīga un neatkarīga organizācija, valsts iejaukšanos tās darbā neparedz arī olimpiskā harta. Pretrunu visai daudz un ne jau visi cilvēki sabiedrībā atbalsta valsts līdzekļu piešķiršanu sportistiem, mums ir ļoti daudz jomu, kur trūkst naudas. Šo neticību vēl vairāk pastiprināja pirms dažiem gadiem atklātībā nākušais fakts par LOK amatpersonu atalgojumu. Grozies kā gribi – privāta iestāde vai biedrība var darīt kā grib, bet ja pamatlīdzekļi nāk no valsts uzņēmumiem , tad gluži tā nav. Kas tad ir ilggadīgie LOK un līdz ar to mūsu sportistu lielākie atbalstītāji? Bez AS "Swedbank" pārsvarā visi citi atbalstītāji ir ar pamatīgu valsts kapitālu daļu – LMT, "Latvijas valsts meži", "Latvijas gāze", "Latvijas dzelzceļš". Tā tātad ir arī visas sabiedrības nauda.

Iespējams, šis satraukums ir mākslīgi radīts, jo tā pamatā ir Valsts kontroles ieteikums, ka valsts kapitālsabiedrībām nevajadzētu piešķirt tiesības ziedot. Varbūt tiešām tad maksāt naudu pa tiešo no atsevišķa valsts budžeta par mūsu sportistu sūtīšanu uz olimpiskajām spēlēm, jo tā tomēr ikvienas valsts goda lieta. Viss tad būtu gana caurredzams un pārskatāms, taču ir vēl kāda problēma. Sūtīt ir viena lieta, bet izaudzināt par augstas klases sportistiem ir pavisam kas cits, ikdienā arī vajadzīga liela nauda un te bez atbalstītājiem neiztikt. Šajā laikā budžets tiek cirpts visiem un gaidīt uz lielāku piešprici sportam ir nereāli. Ja paliek tas pats modelis kā līdz šim, mēs zinām, ko varam sagaidīt. Vai tas godīgi pret pārējo sabiedrību? Atkal domas var dalīties, bet Londonas olimpiskajās spēlēs Latvijas sportistiem jābūt. Ne tikai jābūt, bet jāspēj cīnīties ar labākajiem pasaulē, mīts par piedalīšanos vien jau sen ir izgaisis. Visiem tīk panākumi un nemaldināsim sevi – bez ievērojamiem līdzekļiem mūsdienās tie vairs nav iespējami. Pa tiešo no valsts vai caur ziedotajiem, bet atbalstam jābūt, valsts mērogā tā nemaz nav tik grandioza summa.