Raimonds Miglinieks: Neuzvar zvaigznes, uzvar komanda  (3)

Pirms nozīmīgā mača "VEF Rīga" piedāvā interviju ar vienu no visu laiku labākajiem Latvijas saspēles vadītājiem Raimondu Miglinieku, kurš dažādos savas karjeras posmos pats spēlējis gan Rīgas VEF, gan Maskavas CSKA komandās.

Šonedēļ Rīgā notiks spēle pret CSKA, kas nav ikdienišķa parādība. Cik īpaša ir gaidāmā spēle un vai mūsējiem ir izredzes tajā?

Noteikti, ka šī spēle būs īpaša, jo uz šejieni brauc viena no Eiropas labākajām komandām. Kas attiecas uz pašu spēli, tad iespējas ir vienmēr. Protams, ja skatās pēc spēlētāju vārdiem un tā, kur viņi ir spēlējuši, tad pārsvars pieder CSKA. Taču neuzvar zvaigznes, uzvar komanda. Ja viss pareizi saliekas kopā, spēlētāji izpilda treneru norādījumus, komandai ir veiksmīga diena metienos, tad jebkas ir iespējams. Skaidrs, ka spēlēšana pret tādu grandu dod papildus motivāciju, bet vēl viens pluss ir tāds, ka, spēlējot pret tādu komandu, lielāka atbildība un spiediens ir viņiem. Līdz ar to nebūšana favorītu pozīcijās samazina stresu, kas ļauj brīvāk spēlēt. Domāju, ka būs interesanta spēle, arī pats plānoju apmeklēt to. Kur gan Eiropā atrodams vēl iespaidīgāks un lielāks pretinieks, ko nākt apskatīties?!

Vai pašam, spēlējot Vefiņā, arī izdevās uzspēlēt pret CSKA?

Jā, sanāca. Tolaik man bija kādi 16-17 gadi, tāpēc biju viens no jaunākajiem komandā, bet tāpat spēlēšana pret tādu komandu vienmēr ir īpaša. Tajā laikā CSKA sastāvā bija mans brālis Igors, kā arī tādi spēlētāji kā Tkačenko, Miškins, Tarakanovs, Lopatovs. Tur ņēma labākos no labākajiem.

Pēc līdzīgiem principiem, šķiet, tiek veidots arī tagadējais CSKA. Atšķirība vien tāda, ka tagad komandā ir vairāk ārzemju spēlētāju.

Protams, jo tagad profesionālais sports vairāk ir kā bizness, bet PSRS laikā tā nebija. Kam ir iespējas, tas pasūta mūziku. CSKA šobrīd iespējas ir pietiekami daudz, tāpēc viņi var atļauties ņemt labākos basketbolistus. CSKA vienmēr tiecas uz augstākajiem mērķiem, kas visbiežāk tiek sasniegti. Tā kā CSKA neapšaubāmi ir pieskaitāma pie Eiropas TOP3 komandām.

Pats arī vienu sezonu nospēlēji CSKA (2001/2002). Kā atceries tur pavadīto laiku?

Komandai pievienojos uzreiz pēc 2001.gada Eiropas čempionāta, kurā bijām labi nostartējuši (Latvijas valstsvienība iekļuva labāko astoņniekā, bet Raimonds kļuva par Eiropas čempionāta labāko piespēlētāju - aut.). Cik atceros, tad tobrīd biju uz viļņa un jutos ļoti labi. Ar CSKA biju noslēdzis līgumu jau pirms Eiropas čempionāta, tāpēc uz turieni devos ar domu, ka spēlēšu vismaz 20 minūtes katrā mačā. Tur bija savākta talantīga komanda ar labiem spēlētājiem (Giričeks, Turkčans, u.c.), bet man pašam apstākļi iznāca tādi, ka pie cerētā spēles laika īsti netiku. Sagatavošanās posmā veiksmīgi pierādīju sevi pārbaudes spēlēs Ventspilī un ”Ulker" turnīrā Turcijā, spēlējot pa 20-25 minūtēm, taču pienākot sezonai, viss mainījās. Nebija runa par manu spēles kvalitāti, taču tam bija pavisam citi iemesli. No sportiskā viedokļa tas nebija mans labākais gads, taču būšana tādā klubā un organizācijā bija vien ko vērta.

Kā vērtē šīs sezonas VEF modeli?

Ja salīdzina ar pagājušo gadu, tad vismaz šobrīd izskatās, ka ir labāk un viss būs kārtībā. Būtiskus uzlabojumus redzu saspēles vadītāja pozīcijā. Vispār uzskatu, ka saspēles vadītājs kopā ar centru ir divas svarīgākās pozīcijas basketbolā.

Skatoties ar savu saspēles vadītāja aci, kā vērtē tagadējos vefiešu saspēles vadītājus?

Ja runājam par E. Dž. Roulendu, tad atceros viņu jau no ”Barona" un uzskatu, ka no tā laika viņš ir ļoti progresējis. ”Baronā" viņš bija ne tik pārliecināts, bet tagad redzams, ka puisis ir ieguvis pārliecību, kas dod rezultātu. Otru saspēles vadītāju (Lūku Lauksu) ievēroju jau pagājušajā sezonā, jo sanāca redzēt dažas viņa pārstāvētās Floridas Štata komandas NCAA spēles. Man patika kā viņš spēlē - māk iedot piespēli, spēj iemest un viņš ir cīnītājs, kas neatkarīgi no rezultāta vienmēr ies un darīs savu darbu. Cīnīšanās - tas ir viens no svarīgākajiem momentiem basketbolā.

Kā vērtē virzienu, kurā ”VEF Rīga" kā klubs dodas un vai tam pa spēkam būtu sasniegt, piemēram, Eirolīgu?

Tas nav nekas nereāls. Tāpat kā daudzi izdzird par NBA un domā, kas tas ir kaut kas nesasniedzams. Ja viss tiek pareizi darīts un no kluba vadības puses ir izdomāts ceļš kā tur nokļūt, tad kāpēc gan ne? Tā starpība nav tik liela, jo būtiski atšķiras vien TOP5 komandas, bet ar pārējām var spēlēt, uzvarēt un gūt kādus panākumus. Ja tāds mērķis ir izvirzīts, tad ļoti labi. Protams, atsevišķi cilvēki negatīvi attiecas pret to, ka klubam kaut kas vairāk tiek, taču jāatceras, ka tas viss aiziet sportam. Ja nebūtu augsta līmeņa sporta, tad ko mēs skatītos? Man kā basketbolistam tas priecē, ka ir tāds basketbola klubs.

Pagājuši vairāki gadi kopš pats noslēdzi basketbolista karjeru, bet vai joprojām pats esi kādā veidā iesaistīts šajā sporta veidā?

Pagājušajā sezonā trenēju BS Rīga U14 komandas puišus, pēc tam ar Latvijas U14 izlasi piedalījos Baltijas kausā. Mēģināšu ar kādu padomu piepalīdzēt brāļa sporta skolai, kas ļoti veiksmīgi attīstās un kurai jau tagad ir vairāk nekā simts audzēkņi. Starp citu, interesanti, ka drīzumā Igora Miglinieka sporta skola piedalīsies turnīrā Maskavā, kuru rīko Miškina sporta skola. Šajā turnīrā piedalīsies arī Saboņa un Belostjenija skolas ar domu, lai nākotnē tām pievienotos Soka u.c. bijušo basketbolistu izveidotās sporta skolas.

Vai plāno kādreiz atgriezties basketbolā arī uz ”pilnu slodzi"?

Iespējams. Tam visam ir divas puses. Skaidrs, ka gribētos, bet jāskatās, cik tas ir reāli. Lai veiktu kvalitatīvu darbu, nepieciešams ieguldīt diezgan lielu laiku. Tomēr neizslēdzu iespēju atgriezties, bet viss ir atkarīgs no situācijas.