'Futbols pilsētā': ASK (2.daļa)

RDKA aizvadīja vairākas spēles pret padomju karavīru futbola komandām, lielākoties - ar ļoti labām sekmēm. Komandā tika iekļauta virkne futbolistu, kas iepriekš nespēlēja ASK rindās - Jānis Bebris no "Rīgas vilkiem", Žanis Krišjānovs un Roberts Heiblihs no Liepājas "Olimpijas", Pēteris Lauks no RFK, Pāvils Peiča no VEF un citi.

1941.gada Latvijas čempionātu RDKA uzsāka ļoti veiksmīgi, un pēc aizvadītām sešām spēļu kārtām tā dalīja ar "Dinamo 1" pirmo vietu turnīra tabulā, iesitot 25 vārtus un zaudējot tikai piecus. Īpaši veiksmīgi RDKA aizvadīja spēles pret VEF 8-0, pa diviem vārtiem guva Peiča, Vanags un Krišjānovs) un pret UFK (bij. "Universitātes sports", 10-0, Krišjānovam trīs vārti, Vanagam un Koņeckim pa diviem). Tad Latvijā ienāca vācu karaspēks, un "Sarkanās armijas virsnieku nams" loģiskā kārtā tika likvidēts.

Kārtējas sporta restrukturizācijas ietvaros vairums futbolistu, kas iepriekš pārstāvēja RDKA, tagad kļuva par "Bekona eksporta" komandas futbolistiem. Kāds lai arī nebūtu komandas nosaukums, tā joprojām saglabāja savu spēku, un izcīnīja uzvaru 1941.gada rudens futbola turnīrā, no pirmskara ASK futbolistiem šīs komandas rindās spēlēja Vītoliņš, Puriņš, Vanags, Borduško.

Atkal jaunu nosaukumu komandai nesa 1942.gads - tagad tā saucās RSK, un kļuva par vienu no spēcīgākajām Rīgas meistarības komandām. RSK bija veicis vārtsargu rokādi ar VEF komandu - apmaiņā pret Lindi tika iegūts Vītols, no "Dzelzceļniekiem" pārnāca Riekstiņš, bet no Venspils "Spara" - Eduards Valdmanis. No RDKA laikiem komandā bija "aizķēries" Kārlis Ārens, bet citādi nebija šaubu, ka jaunais RSK bija tas pats ASK, tikai ar nepareizu pirmo burtu. Rīgas meistarsacīkšu 12 spēlēs RSK guva 10 uzvaras un divas reizes piedzīvoja zaudējumu, kas kopumā deva otro vietu aiz negaidītajiem turnīra uzvarētājiem - "Daugaviešiem". Nopietns ieguvus RSK uzbrukumā izrādījās Riekstiņš, kas snaipera dotību ziņā sastādīja konkurenci tradicionālajiem armijas komandas līderiem Vanagam un Borduško, katram no viņiem gūstot līgā vairāk kā desmit vārtus. Šajā turnīrā izcīnītā otrā vieta ļāva RSK piedalīties Latvijas čempionāta spēlēs.

Pirms finālturnīra komanda atguva savu pierasto nosaukumu ASK, un grūti teikt, vai tas komandai deva kādu papildu motivāciju, bet ASK daudziem par pārsteigumu kļuva par Latvijas meistarvienību. Čempionāta piecās spēlēs tā izcīnīja četras uzvaras, spēlēja neizšķirti pret "Olimpiju" un pārliecinoši kļuva par labāko komandu. Diezgan negaidīti par ASK labāko vārtu guvēju šajā turnīrā kļuva Arnolds Puriņš, kas ar saviem pieciem vārtiem apsteidza Vanagu, Borduško un Riekstiņu. Visas spēles ASK aizvadīja nemainīgā sastāvā, ar Vītolu vārtos, Ārenu un Dzereli aizsardzībā, pussargiem Vītoliņu, Valdmani un Robertu Pakalnu, un uzburcēju kvintetu Puriņš, Vanags, Riekstiņš, Koņeckis, Borduško. Protams, okupētās Latvijas meistara gods nebūtu gluži pielīdzināms 1932.gada Virslīgas meistara titulam, taču oficiāli šajā brīdī ASK kļuva par divkārtēju Latvijas meistarvienību.

Ne mazāk veiksmīgi ASK spēlēja arī 1943.gadā, kad tas atkal izcīnīja Latvijas čempionu titulu un vēl piedevām kļuva par Latvijas kausa ieguvēju. Un arī nepabeigtajā 1944.gada meistarībā ASK gāja pirmajā vietā. Šajā situācijā būtu loģiski jautāt - kādi bija iemesli tam, ka kara gados ASK kļuva par neapstrīdamu Latvijas futbola flagmani? Skaidrā puse šim jautājumam ir ļoti vienkārša - ASK šajos gados varēja lepoties ar spēcīgāko sastāvu no visiem Latvijas futbola klubiem. Divi no komandas spēlētājiem - Vanags un Ārens - pēc kara savu varēšanu apliecināja ar spēlēšanu Francijas profesionālajos klubos. Tāpat profesionālā līmenī pēc kara spēlēja Koņeckis (tiesa - hokeju, nevis futbolu). Dzereļa, Pakalna un Vītoliņa karjeras futbolā veiksmīgi turpinājās pēc kara tepat Latvijā, visiem trijiem tiekot iekļautiem Rīgas "Dinamo" meistarkomandā. Līdzās ASK spēkam vēl viens komandas pluss bija citu komandu vājums. Un klāt vēl nāca ļoti spējīgais treneris Valdemārs Baumanis. Neviena Rīgas komanda šajos gados sastāva ziņā ASK pat tuvu nestāvēja. No RFK 1940.gada čempionu sastāva komandā vairs nebija Raistera, Maģera, Dobeļa, Upenieka, Kaņepa, Rehtšprehera (visi - ar pieredzi Latvijas izlasē). "Vanderers" jau pēdējos neatkarības gados bija sācis iet uz leju, "Daugavieši" un LDzB nevarēja lepoties ar jebkādu stabilitāti. Vienīgā komanda, kas spēja ar ASK konkurēt, bija Liepājas Olimpija.

Neloģisks elements ASK panākumos bija viens, proti, komandas statuss. Ko īsti reprezentēja ASK? Latvijas armiju? Šajā laikā nepastāvēja nedz Latvijas valsts, nedz tās armija. Latviešu leģionu? Ar to Armijas sporta klubam nebija saistības (un ja tāda būtu - diez vai bijušie ASK sportisti pēc kara spēlētu LPSR meistarkomandās). Faktiski ASK bija kļuvis par nosaukumu bez dziļākas jēgas (līdzīgi kā mūsdienu VEF basketbola klubs).

ASK slavas dienas beidzās līdz ar okupācijas varas maiņu, un lieki teikt, ka LPSR apstākļos organizācijām, kas kaut formāli bija saistītas ar iepriekšējo režīmu armiju vietas nebija. Un tātad ASK vietā stājās AVN jeb "Armijas virsnieku nama" futbola komanda. Interesantā kārtā atšķirībā no 1940.gada komandas saīsinājums bija latvisks, bet saturs... Satura ziņā ar Latviju šai komandai nebija nekā kopīga, jo AVN rindās visus tās pastāvēšanas gadus spēlēja tikai un vienīgi karavīri no visas plašās padomijas. Turklāt AVN pat nebija vienīgā padomju karavīru komanda Latvijas čempionātā. Pirmajos divos LPSR čempionātos AVN ieņēma 3.vietu, tam sekoja trīs mazāk sekmīgi gadi, bet 1950.gadā tai izdevās pirmo reizi kļūt par Latvijas čempionvienību, apsteidzot Liepājas Sarkano metalurgu. Anatolija Ščedrina vadībā spēlējošie futbolisti 32 čempionāta spēlēs 30 reizes izcīnīja uzvaras, divreiz spēlēja neizšķirti, ne reizi neizjuta zaudējuma rūgtumu, guva veselus 139 vārtus, bet savos vārtos bumbu ielaida tikai 9 reizes. Lieki teikt, ka ar Latvijas futbolu šai AVN komandai nebija ne mazākās saistības. Vēl vienu titulu AVN ieguva 1952.gadā, tāpat trīs gadus pēc kārtas (1950.-1952.) AVN kļuva par Latvijas kausa uzvarētāju.

Tomēr neskatoties uz komandas labajiem sasniegumiem LPSR futbola turnīros, AVN pēckara gadi vairāk iegājuši vēsturē kā nebeidzamā, nepiekāpīgā un reizēm - ar vardarbību robežojošās pretestība starp AVN un Liepājas futbolistiem (sākumā - Daugavu, vēlāk - Sarkano metalurgu). Lielā mērā šīs cīņas bija simboliskas - pašpietiekamie Liepājas futbolisti, kuri katru gadu samierinājās ar labāko spēku aizplūšanu uz Rīgas meistarkomandu, cīnījās pret svešās armijas sportistiem, un nav brīnums, ka šīs spēles reizēm beidzās ar kautiņiem.

1953.gadā AVN komandai gandrīz tika pielikts punkts, kad to pēc trim aizvadītām spēļu kārtām izslēdza no LPSR čempionāta un izformēja, jo pēc padomju sportistu neveiksmīgā starta Helsinku olimpiādē tika izvērsti armijas komandu likvidācijas procesi visas Savienības teritorijā. Tomēr gadu vēlāk, kad vēja virziens augšējos PSRS varas ešelonos bija mainījies, AVN atkal tika atjaunota un 1954.gadā tā veiksmīgi uzvarēja LPSR B klases turnīrā, un 1955.gadā komanda atkal spēlēja LPSR čempionāta augstākajā līgā un izcīnīja tajā ceturto vietu.

Nevar teikt, ka šajos desmit gados, ko komanda spēlēja zem AVN vārda, tā Latvijas futbolam būtu devusi daudz. Vien pavisam nedaudzi futbolisti no AVN uzspēlēja "Daugavas" meistarkomandā, tomēr viens ļoti ievērojams futbolists šajā komandā uzspēlēja (lai arī ne pārāk ilgi). Runa ir par vārtsargu Valentīnu Ivakinu, kas AVN rindās spēlēja 1952.gadā, tad pārgāja uz "Daugavu", bet vēlāk ļoti veiksmīgi sargāja Maskavas "Spartaka" vārtus, kļuva par PSRS čempionu un aizvadīja vienu spēli Padomju Savienības izlasē. Atkal gan vietā pieminēt, ka tieši ar Latvijas futbolu Ivakinam saistība ir minimāla.

Kā lai arī nebūtu, 1956.gadā armijas komandas nosaukums tika mainīts uz labskanīgāko ASK, bet tas nenozīmē, ka kādas nopietnas pārmaiņas būtu skārušas komandas "iekšieni". Joprojām to trenēja Anatolijs Ščedrins, un joprojām Latvijas futbolā tā bija svešķermenis, tomēr vēlākos gados vismaz paretām kāds Latvijas futbolists dienesta armijā laikā ASK komandā tomēr uzspēlēja. Tā 1960.gada LPSR čempionvienības rindās spēlēja tukumnieks Vladislavs Karaškevičs, gadu vēlāk ar ASK čempiontitulu izcīnīja Harijs Āboltiņš un Harijs Balcers. Vēlākos gados komandu pārstāvēja arī tādi ievērojami Latvijas futbolisti kā Jānis Gilis, Harijs Ģībietis, Kārlis Grundmanis un citi. Daudz viņu nebija, un noteicoša loma komandā viņiem nebija, taču vismaz tāds absolūts svešķermenis kā AVN gados šī komanda vairs nebija. No citām PSRS republikām ASK rindās iekļāvās, bet vēlāk palika Latvijā (un Latvijas futbolā) Astratijs Rožkovs, Vladimirs Čikiņovs. Divus gadus komandu vadīja viens no ievērojamākajiem padomju laika treneriem Gunārs Kungs.

Visveiksmīgākie ASK gadi sākās 1959.gadā ar Latvijas kausa izcīnīšanu, un beidzās 1966.gadā atkal ar Latvijas kausu. Sešus gadus pēc kārtas komanda izcīnīja Latvijas čempionu titulu. Desmitgades otrajā pusē ASK rezultāti sāka pasliktināties, un pēc 1970.gada sezonas tā tika izformēta. Kā jau to varētu gaidīt no komandas, kurā visi futbolisti izgāja karadienestu, kadru mainība tajā bija ļoti augsta - neviens futbolists komandā neuzkavējās ilgāk par trim sezonām, un līdz ar to komandu katru gadu vajadzēja veidot no jauna. No otras puses - arī spēlētāju resursi tai bija pieejami ļoti plaši, līdz ar to labie ASK rezultāti nebija nekāds brīnums. Jāpiezīmē arī, ka sešdesmito gadu pirmajā pusē konkurence LPSR čempionātā bija ļoti zemā līmenī. Liepājas komandai iegūstot meistarkomandas statusu, no turnīra bija aizgājis tā flagmanis, savas pozīcijas zaudēja iepriekšējo gadu spēcīgās rūpnīcu komandas VEF, RER un RVR, bet nākamās desmitgades LPSR modes noteicēji "Elektrons" un "Enerģija" augstākajā līgā ienāca tikai sešdesmito gadu otrajā pusē, un tieši viena no tām - Elektrospuldžu rūpnīcas komanda ("Enerģijas" pirmais nosaukums) 1966.gadā pārtrauca ASK uzvaru sēriju, 1966.gadā kļūstot par republikas čempionvienību.

Pēdējā sezonā, ko ASK komanda pastāvēja, tās sastāvā bija gana daudz vēlāk labi zināmu vārdu - Ronalds Žagars, Jānis Dreimanis, Mihails Jermoļenko, Juris Boksbergs, Mihails Haruks, Leonīds Petkausks un citi, kas septiņdesmitajos gaods spēlēja gan meistarkomandās PSRS čempionātā, gan vadošajās LPSR čempionāta komandās.

Pēc teju četrdesmit gadu pārtraukuma komanda ar akronīmu ASK nosaukumā Latvijas čempionātā parādījās 2008.gadā, kad Aizsardzības ministrija kļuva par Rīgas komandas "Olimps" sponsoru, un līdz ar to 2008.gada Virslīgā komandas nosaukums bija JFK Olimps/ASK. Vai "Olimps" līdz ar to būtu pirmskara ASK mantinieks? Vai varbūt - padomju AVN/ASK turpinājums? Nosaukumā - jā, bet praksē, protams, nē. Visās iepriekšējās ASK inkarnācijās (izņemot kara laiku) burti komandas nosaukumā nozīmēja, ka tos pārstāvošie sportisti bija saistīti ar armiju - vai nu obligātā karadienesta ietvaros vai vienkārši strādājoši ar to saistītās struktūrās, kamēr "Olimpa" gadījumā šie burti nozīmēja tikai vienu - komandai naudu deva Aizsardzības ministrija. Un kā lai arī nebūtu, sadarbība starp AM un "Olimpu" pēc vienas sezonas tika pārtraukta, un līdz ar to jautājums, vai "Olimps" ir vai nav ASK, savu aktualitāti ir zaudējis.