'Futbols pilsētā': Jaunekļu kristīgā savienība

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Jaunekļu kristīgās savienības (JKS jeb YMCA pēc amerikāņu parauga) futbola komanda kļuva par pirmo spēcīgo vienību Latvijas futbolā, kuras kodolu veidoja tieši latviešu futbolisti. Pirmajos savas pastāvēšanas gados tā izrādīja nopietnu konkurenci vācu "Ķeizarmežam" cīņā par Rīgas spēcīgākās komandas godu, tam sekoja visu komandas labāko spēku aizplūšana uz RFK, komandas veidošana no jauna, labs darbs ar jaunajiem futbolistiem un nebeidzamas sastāva problēmas, nespējot jaunos talantus ilgāku laiku noturēt savas vienības rindās.

JKS futbola komanda savas pirmās nopietnās cīņas aizvadīja 1921.gadā, kad notika sporta dzīves atjaunošana pēckara Latvijā un notika arī pirmie oficiālie futbola turnīri. JKS sastāvā tolaik tika iekļauti gandrīz visi labākie latviešu futbolisti - brāļi Bārdas, Kārlis Ašmanis, Kārlis Bone, K.Plāķis, Pauls Sokolovs un citi. JKS šajā gadā uzvarēja futbola turnīrā Latvijas otro sporta svētku ietvaros un gāja otrajā vietā Rīgas meistarībā augstākajā līgā, kurā gan ziemas iestāšanās dēļ spēles neizdevās pabeigt. Dažas spēles JKS pirmās komandas rindās šajā gadā aizvadīja tolaik sešpadsmit gadus vecais vārtsargs Arvīds Jurgens, kas pamatā gan pildīja JKS trešās komandas vārtsarga funkcijas. Kopā ar Jurgenu trešajā JKS sastāvā spēlēja arī vēl viens vēlāk vadošs Latvijas izlases futbolists - Vladimirs Svistuņenko.

Savā vēsturē vistuvāk Latvijas spēcīgākās futbola vienības godam JKS tika 1922.gadā (tās treneris tolaik bija Herberts Baumanis - viens no izcilākajiem neatkarīgās Latvijas futbola funkcionāriem), kad Rīgas meistarībā augstākajā grupā tā cīnījās ar "Ķeizarmežu" par pirmo vietu. Abās savstarpējās spēlēs spraigā cīņā uzvarēja "Ķeizarmeža" vācu futbolisti, un JKS nācās samierināties ar Rīgas otrās spēcīgākās komandas statusu. Nez, vai tobrīd varēja zināt, ka otras šādas iespējas JKS komandai vairs nekad nebūs, jo sākot ar nākamo gadu JKS bija kļuvusi par pilnīgi citu komandu.

Kad 1922.gada rudenī radās Rīgas Futbola klubs, tā rindās pārgāja visi JKS vadošie futbolisti, un līdzās viņiem arī labākie rezerves spēki. Komandā, kas spēlēja Rīgas meistarībā ar nosaukumu JKS,  nebija neviena spēlētāja, kas šo klubu būtu pārstāvējis arī gadu iepriekš. Arī rezultāti bija likumsakarīgi - desmit spēlēs piedzīvoti astoņi zaudējumi, pa reizei spēlēts neizšķirti un uzvarēts. Īpaši neveiksmīgs JKS bija turnīra pirmais aplis (kāds gan tur brīnums, ja ievēro, ka komanda bija izveidota praktiski no nulles), kurā tika piedzīvoti vieni vienīgi zaudējumi, kamēr otrajā aplī JKS spēja noturēt neizšķirtu pret LSB un pārliecinoši uzvarēt "Unionu".

Divdesmit trešais un divdesmit ceturtais gadi JKS pagāja, pamazām veidojot jaunu komandu, kas atkal būtu konkurentspējīga cīņai par vadošajām vietām Rīgas meistarībā. Beidzot pietiekami spēcīgu komandu izvedās izveidot 1925.gadā, kad JKS kļuva par vissīvāko RFK konkurenti tās gājienā pēc otrā Latvijas čempiones titula. Šajā JKS sastāvā spēlēja tādi vīri kā Vladimirs Svistuņenko, Alberts Vaters, Kārlis Bone, Ādolfs Greble, Aleksejs Andrejevs, Šadeiko, Maļušins un citi. Lai kļūtu par Rīgas meistarvienību, JKS izšķirošajā spēlē pret RFK pietiktu arī ar neizšķirtu iznākumu, jo klubs bija zaudējis punktu spēlē ar "Amatieri". Tomēr savstarpējā spēlē RFK klaji nodemonstrēja savu pārākumu, gūstot četrus bezatbildes vārtus (divi no tiem Tauriņa kontā, pa reizei precīzi bija Šeibelis un Urbāns), tādējādi liekot JKS samierināties ar Rīgas otrās spēcīgākās komandas godu.

Lai arī sastāva ziņā pēc šīs sezonas JKS tik būtiski vājāka nekļuva, 1926.gadā tā Rīgas meistarībā spēja ieņemt vien ceturto vietu, ne tikai nespējot kvalificēties Latvijas čempionāta finālturnīram, bet arī neiegūstot tiesības no 1927.gada startēt jaunizveidotajā Virslīgā. Līdz ar to 1927.gadu JKS uzsāka Rīgas A klases turnīrā. Tajā "imkieši" spēlēja nākamās piecas sezonas, allaž esot tuvu tikšanai Virslīgā, bet nespējot tikt galā ar pēdējiem šķēršļiem. Arī spēlējot 1.līgā JKS turpināja audzēt futbolistus lielākiem klubiem un Latvijas izlasei. Divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā komandas krāsas aizstāvēja Arnolds Štauers, Jānis Kļaviņš, Francis Makarskis, Ēriks Raisters, Reinholds Robots, Kārlis Upenieks. 1930.gadā JKS pirmo reizi kļuva par 1.līgas meistarvienību un piedalījās pārspēlēs par vietu Virslīgā. Pirmajā spēlē tiem ar 2-0 izdevās pārspēt Liepājas ASK vienību, taču nākamajā kārtā JKS nespēja pārspēt Cēsu sporta biedrības komandu un no tālākām cīņām izstājās.

Otrais JKS mēģinājums iekļūt Virslīgā bija sekmīgāks - 1931.gadā JKS atkal uzvarēja 1.līgā un šoreiz tā veiksmīgi pārspēja labākās provinces komandas un ieguva tiesības atkal spēlēt Virslīgā.

Virslīgā JKS noturējās piecus gadus, pirmos divus no tiem pabeidzot piektajā vietā, nākamos divus - septītajā, bet 1936.gadā kā pārliecinoši vājākā komanda tā Virslīgu atkal atstāja. Gadu no gadu atkārtojās viens un tas pats scenārijs - JKS audzināja futbola talantus, bet turīgākās biedrības tos pārpirka. Tā 1932.gadā no JKS uz RFK pārgāja Kārlis Upenieks un F.Parašs, uz ASK - E.Ābrams, bet uz "Kružoku" - Nikolajs Pesjackis. Gadu vēlāk Raisters un Paegle pārgāja uz RFK, bet Dušerts un Makarskis - uz "Ķuzes" vienību. 1934.gadā uz RFK pārgāja Jāņa Kļaviņa dublieris JKS vārtos - Indriķis Keslers, bet uz "Ķuzi" - Vindiņš. Gadu no gada JKS nācās meklēt jaunus komandas līderus, bet pēc relatīvi labi aizvadītās 1935.gada sezonas komanda zaudēja pārāk daudz labāko spēku, un vairs atgūties nespēja. Karjeru beidza Jānis Kļaviņš, bet viņa brālis, arī vārtsargs Juris, no JKS pārgāja uz ASK; "Ķuzei" pievienojās Brūveris, "Universitātes sportam" - Rozenbergs (labākais JKS vārtu guvējs 1935.gadā), "Unionam" - Hernbergers, uz LSB aizgāja Radiņš, bet Dinga pievienojās Jēkabpils Aizsargu pulka komandai.

Tā visa rezultātā 1936.gada Virslīgas turnīra 14 spēlēs JKS veselas 12 reizes piedzīvoja zaudējuma rūgtumu, kopumā zaudējot 54 un gūstot tikai 13 vārtus. Turklāt jāatzīmē, ka vārtsarga postenis JKS tāpat bija drošās rokās -  par JKS pamatvārtsargu bija kļuvis vidusskolnieks Aleksandrs Haldejevs, viens no labākajiem Latvijas vārtsargiem trīsdesmito gadu beigās - četrdesmito sākumā. Taču katastrofāli vājš bija JKS uzbrukums (rezultatīvākie JKS spēlētāji Būmanis un Pētersons guva attiecīgi piecus un četrus vārtus) un "kolosāli" caura aizsardzība, kurā pieredzējušā J.Augusta vietu bija ieņēmis bijušais RFK trešās komandas futbolists Šreibers (kas gan oficiāli skaitījās 1934.gada Latvijas meistars). Par apliecinājumu tam, cik novājināta šajā laikā jau bija JKS vienība, kalpo tas, ka pēc tās izkrišanas no Virslīgas neviens JKS futbolists nepārgāja uz kādu Virslīgas komandu - tām JKS spēlētāji vienkārši nebija vajadzīgi.

Tā JKS atkal atgriezās 1.līgā. Pirmajā gadā augstāk par 5.vietu šajā turnīrā komandai sasniegt neizdevās, taču palēnām situāciju izdevās izlabot. Meistarībā pieauga Aleksandrs Haldejevs, par vērtīgu pussargu kļuva viņa brālis Georgs, no izjukušās "Ķuzes" atgriezās Jānis Vindiņš, progresēja Andrejs Bergmanis. Tomēr visbūtiskākais JKS sastāva papildinājums atnāca 1939.gada rudenī. Eduards Freimanis par spēcīgu futbolistu bija kļuvis, spēlējot Liepājas "Olimpijā", un savos 20 gados jau bija divkārtējs Latvijas meistars, un šis talantīgais uzbrucējs kļuva par pēdējo posmu, kas bija nepieciešams, lai JKB (tā tagad bija pārdēvēta JKS) varētu atgriezties Virslīgā. 1939./40.gadu 1.līgas turnīrā par labāko vārtu guvēju kļuva JKB futbolists Edvīns Vijups, tāpat ievērojamu skaitu vārtu guva Kārlis Fišers un Eduards Freimanis. Faktiski atgriešanos Virslīgā komanda noformēja jau pēc Padomju okupācijas, pie reizes paspējot nomainīt nosaukumu uz RAFS-1.

Tiesa, Virslīgā (vai kaut vai 1941.gada LPSR čempionātā) tā uzspēlēt tā arī nespēja, jo visai drīz arī RAFS komanda tika likvidēta, bet labākie tās futbolisti sadalīti starp "Dinamo 1" un "Dinamo 2" komandām.

Šajā vietā varētu arī beigt stāstu par "JKS", jo Jaunekļu kristīgās savienības komandu nedz vācu laikos, nedz pēckara gados, nedz neatkarīgajā Latvijā neviens vairs atjaunojis netika. Tomēr vācu okupācijas apstākļos 1941.gada otrajā pusē tika izveidota jauna komanda, kura faktiski bija izteikts JKS turpinājums. Šīs komandas nosaukums bija "Daugavieši", tās dibinātājs bija likvidētās JKS/JKB/RAFS-1 treneris Kārlis Upenieks, un vairums komandas futbolistu savulaik bija aizstāvējuši JKS krāsas. To vidū bija brāļi Haldejevi, Eduards Freimanis, Voldemārs Celmaraugs,  Edvīns Vijups, Kārlis Fišers, Andrejs Bergmanis. Un, protams, komandā bija arī vērtīgi jaunpienācēji, kuru vidū varētu izcelt bijušās LAS futbolistus Alfonu Jēgeru un Jēkabu Znataju, tāpat vēlāko izcilo treneri Vadimu Ulbergu (no RFK), kurš "Daugaviešu" rindās gan nospēlēja tikai vienu rudeni, proti, 1941.gada rudens turnīrā, kurā "Daugavieši" nebija līderu vidū.

1942.gadā "Daugaviešu" rezultāti bija patiešām pārsteidzoši. Rīgas meistarībā Upenieka komandai nebija konkurentu - 12 spēlēs tā izcīnīja 11 uzvaras un tikai pret VEF nospēlēja neizšķirti. Sastāva ziņā "Daugavieši" nebija spēcīgākā Rīgas komanda, taču Upenieka komandai par labu nāca tas, ka tā bija turnīra labi sagatavojusies (turklāt daudz maz tādā pat sastāvā tā bija spēlējusi jau 1941.gada rudenī), un līdz ar to visbiežāk tai uzvaras atnesa laba komandas spēle, nevis atsevišķu zvaigžņu darbība. Tiesa, divas spožas zvaigznes šajā komandā tomēr bija - Eduards Freimanis un Alfons Jēgers. Tāpat uzbrukumā veiksmīgi spēlēja Kārlis Fišers, Ludvigs Putniņš un Andrejs Bergmanis. Laukuma vidū "Daugaviešu" spēli diriģēja vecmeistars Rūdolfs Slavišens, kuram palīdzēja Jēkabs Znatajs un Mārtiņš Pētersons, bet tuvāk saviem vārtiem darbojās Voldemārs Celmaraugs un Edvīns Vijups. Vislielākās bažas sezonas sākumā saistījās ar vārtsarga posteni, jo neizdevās komandā iesaistīt Juri Kļaviņu, bet viņa aizstājēji Anševics un Keslers bija mazāk pieredzējuši augsta līmeņa spēlēs.

Kā Rīgas čempionvienība "Daugavieši" līdzās ASK un Liepājas "Olimpijai" bija favorīti cīņā par Latvijas meistarsacīkšu medaļām 1942.gada rudenī. Komandas perspektīvas gan bija iedragājis Alfona Jēgera zaudējums - talantīgais uzbrucējs bija notiesāts par zādzību un tā rezultātā nokļuva nacistu koncentrācijas nometnē, taču pirmā Virslīgas spēļu kārta lika domāt, ka "Daugavieši" spēs turpināt Rīgas meistarībā uzsākto. Stabilā aizsardzības komanda LDzB tika sagrauta ar rezultātu 6-1, turklāt Eduards Freimanis atzīmējās ar veseliem pieciem precīziem šāvieniem vārtos. Otrajā spēļu kārtā "Daugavieši" nospēlēja neizšķirti ar RFK, un ar gūtiem 3 punktiem ar ASK dalīja pirmo vietu turnīra tabulā. Taču turnīra turpinājums "Daugaviešiem" nepavisam nepadevās. Vispirms 6000 skatītāju priekšā viņi Liepājā ar 1-3 (vienīgos vārtus rīdziniekiem guva Freimanis) zaudēja "Olimpijai", tādējādi stipri pasliktinot savas cerības iegūt Latvijas meistaru titulu. Bet vissmagākais zaudējums nāca ceturtajā kārtā. "Daugaviešu" pretinieku - Jelgavas Sporta biedrības - līdzdalību Virslīgā pirms tās sākuma daudzi uzskatīja par pārpratumu, nepamatotu otras vietas labāko sabiedrībā iedošanu provinces komandai. Lai gan ar savu uzvaru pār dzelzceļniekiem Jelgavas komanda bija apliecinājusi, ka ar pastarītes lomu tā samierināties negrasījās, neviens nopietni domājošs cilvēks neticēja, ka arī Rīgā pret "Daugaviešiem" Jelgavas komanda varētu papildināt savu punktu bagāžu. Taču "Daugavieši" aizvadīja ļoti neveiksmīgu spēli, nespējot radīt jebkādus draudus Jelgavas vārtiem un divas reizes ielaižot bumbu savējos.

Neskatoties uz diviem zaudējumiem, pirms pēdējās kārtas "Daugavieši" joprojām saglabāja cerības uz vienu no Virslīgas godalgotajām vietām. Tiesa, šāda mērķa sasniegšanai bija nepieciešams pēdējā spēlē uzvarēt ASK, kas jau priekšlaicīgi bija izcīnījis Latvijas meistartitulu un līdz ar to pēdējā spēlē nebija sevišķi motivēts. Taču "Daugaviešiem" arī nemotivēts ASK nebija pa zobam. Tā kā citā pēdējās kārtas spēlē LDzB bija pārspējusi Rīgas Futbola klubu, zaudējums pret armijniekiem "Daugaviešus" padarīja par Virslīgas vājāko komandu, kas nozīmēja nepieciešamību spēlēt pārspēli ar 1.līgas rudens turnīra otrās vietas ieguvēju. Šajā pārspēlē "Daugavieši" piekāpās Rīgas Vilkiem, vismaz uz gadu šķiroties no vietas Virslīgā.

Līdzās sportiskajām veiksmēm un neveiksmēm 1942.gads "Daugaviešiem" iezīmējās ar divu ievērojamu kādreizējās JKS futbolistu nāvi cīņā ar tuberkulozi - vispirms tā uzveica vienu spēli Latvijas izlasē aizvadījušo vārtsargu Aleksandru Haldejevu, bet rudenī nomira arī viņa brālis Georgs.

Nākamajā gadā "Daugavieši" sparīgi ņēmās kļūdas labot, lai varētu atkal atgriezties Virslīgā. Tas izdevās godam - Rīgas pirmās līgas sacensībās 11 spēlēs tika gūtas 10 uzvaras, vienīgi vācu karavīru komanda LwP spēja atņemt "Daugaviešiem" punktu.

Pēc 1943.gada sezonas komandā notika pamatīga spēlētāju staigāšana - vairāki "Daugavieši" futbolisti pārgāja uz "Vairogu" (tai skaitā Vijups, Znatajs, Vucēns), bet vienlaikus liels papildinājums atnāca no Virslīgu atstājušās LDzB vienības: Fogelis, Tomaško, Zandbergs, Jansons, Okmanis, Pinne, Raits. Ievērojami atjaunotās komandas starts padevās pietiekami labs - izspēlētajās sešās spēļu 1944.gada Virslīgas kārtās tā guva divas uzvaras, divreiz spēlēja neizšķirti un tāpat divas reizes piedzīvoja zaudējumu. Neapšaubāmi nepatīkams bija zaudējums ar 1-8 cīņā pret ASK, tikām labākais sasniegums bija uzvara ar 5-1 pār "Rīgas vilkiem", bet komandas līderis Eduards Freimanis ar sešiem vārtiem bija otrais rezultatīvākais spēlētājs līgā (pēc ASK futbolista Riekstiņa).

Tad kārtējo reizi Latvijas teritoriju šķērsoja 2.Pasaules kara fronte, un YMCA / JKS / JKB / RAFS-1 / Daugavieši kā komanda pārstāja eksistēt. Vairāki bijušie šīs komandas futbolisti gan pēc kara veiksmīgi savu karjeru turpināja: Eduards Freimanis kļuva par pirmo profesionālo latviešu futbolistu Anglijā; Vijups, Jānis Užulis un Jēgers Rīgas "Daugavas" sastāvā spēlēja PSRS čempionātā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus