Spēlē pret Melnkalnes valstsvienību, kurā Latvijas futbolisti spēlēja neizšķirti 1:1 (1:0), pirmoreiz Latvijas izlases sākumsastāvā bija "Valmiera" FC pussargs Krišs Kārkliņš, un viņš rezultatīvi asistēja Igoram Tarasovam vārtu guvumā. Pēc spēles Podgoricā Krišs Kārkliņš sarunā ar Latvijas Futbola federāciju (LFF) dalījās iespaidiem par maču.
Kas tev visvairāk paliks atmiņā par spēli Melnkalnē?
Uz tik mīksta laukuma es laikam vēl nebiju spēlējis, lai gan visi zina, ka Liepājā ir tāds pamīksts laukums, it īpaši rudens otrajā pusē, bet Podgoricā ar lietusgāzēm bija divreiz trakāk. Principā spēle pa zemi otrajā puslaikā vispār nebija iespējama, it sevišķi mūsu laukuma pusē. Atlika tikai cīnīties visas deviņdesmit minūtes.
Kurā brīdī sapratāt, ka viena puse ir vairāk pielijusi?
Man liekas, ka ap kādu 5. līdz 10. minūti. Sākumā mēģinājām spēlēt caur piespēlēm. Pāris reizes tur iestrēga bumba, tad arī treneris mūs pamudināja pārslēgties uz pretējo laukuma malu.
Kā tu pats fiziski jūties, kad Latvijas klubu sezona pamazām tuvojas beigām?
Diezgan labi. Visu sezonu tomēr ir spēlēts. Pēdējā laikā bija arī nedaudz mazāk spēļu. Vienīgā problēma ir tāda, ka mums Valmierā katru otro nedēļu sanāk mainīt laukuma segumu, un tas atstāj iespaidu. Nupat arī – nospēlējām uz sintētikas, dažas dienas vēlāk bija jāspēlē jau Ventspilī, tur arī bija mīksts laukums. Pēc tam pārlidojums, un Melnkalnē spēlēju vēl mīkstākā laukumā. Tas viss atstāj iespaidu uz kājām, muguru, bet jāiet un jācīnās.
Tādā ziņā tev izlases grafiks oktobrī ar pāreju no dabīgā uz mākslīgo segumu un atpakaļ ir diezgan pierasts, vai ne?
Jā, bet Melnkalnē ap 70. minūti kāju sāka raut krampī. Nobloķēju sitienu izklupienā, un tad aizmugurējo muskuli sarāva krampī. Paliku guļam soda laukumā.
Šajā spēlē tev bija mūsu komandā labākais "InStat" lietderības indekss. Kā tev šķiet – kurā spēles elementā visvairāk nopelnīji punktus?
Es pieļauju, ka tas varētu būt kopā ar rezultatīvu piespēli, divcīņām un piespēlēm, lai gan – cik tur papētīju, nekādi kosmiskie cipari tur nebija, bet acīmredzot kaut kas kopā tur savācās.
Tu paguvi veidot centra pussargu pārus ar diviem pussargiem – Kristeru Toberu un Eduardu Emsi. Vai kaut kas būtiski mainās pienākumu sadalē ar vienu un otru?
Grūti pateikt. Spēles laikā varbūt nepievēršu tam tik lielu uzmanību, jo ir pietiekami daudz citu situāciju, kurām jāpievērš pastiprināta uzmanība. Bet mēs visi esam daudz maz līdzīga tipa spēlētāji, viens otru papildinām, tā ka baigās izmaiņas nejūt.
Pēc septembra nometnes – kuras lietas treneris aicināja uzlabot un vai tas izdevās?
Jāuzlabo kopējā spēles kvalitāte. Varam spēlēt vēl labāk. Ja paskatāmies statistiku, noteikti jāuzlabo vārtu gūšanas iespēju realizācija. Arī spēlē pret Melnkalni šis aspekts turpināja klibot. Bet visu var izlabot tikai caur darbu. Cīņā un raksturā, domāju, esam kļuvuši labāki.
Pirms spēles Maltā tu teici, ka Latvijas izlase ir dueļa favorīte. Vai pirms spēles Fēru salās teiksi to pašu?
Mana pārliecība ir tāda, ka D grupā mums katrā mačā jābūt favorītiem un jāpierāda tas laukumā, nedrīkst būt nekādu atkāpšanās ceļu vai attaisnojumu meklēšanas. Tagad jo īpaši, jo situācija turnīra tabulā neatstāj citus variantus, kā vien cīnīties par tiem trīs punktiem. Cita mērķa mums Fēru salās nav un nevar būt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
