Graujošie zaudējumi sniedza vērtīgas atziņas. Ūdenspolo Latvijā attīstās no nulles
Foto: Latvijas Ūdenspolo federācija

Latvijas ūdenspolo izlase Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra divos posmos piedzīvoja sešus smagus un graujošus zaudējumus, gūstot tikai vienus vārtus, taču starts starptautiskajā turnīrā notika ar mērķi informēt par šāda sporta veida eksistenci Latvijā. Pēc šiem mačiem gūtas ļoti vērtīgas atziņas, kā tālāk attīstīt ūdenspolo.

Lai arī Latvijas pirmās neatkarības laikā valstī bijuši vairāki ūdenspolo klubi, tomēr pēdējās ziņas par šī sporta veida eksistenci atrodamas 1967.gadā, kad Tallinā norisinājās Baltijas republiku turnīrs. Pēc tam šis sporta veids iznīka. Ūdenspolo Latvijā atsākās ar to, ka peldētāji Ķīpsalas baseinā savācās un tikai laimīgas sakritības rezultātā tur bija ūdenspolo vārti, kuri piederēja kādam veloklubam. Cilvēki, kuri bija gatavi, mēģināja sākt spēlēt šo spēli. Sākumā ūdenspolo spēlētāju grupā bija aptuveni 15 cilvēku, bet tagad ar šo sporta veidu nodarbojas aptuveni 60 cilvēku.

Latvijas Ūdenspolo federācija tika atjaunota 2013.gada 22.martā, bet 2015.gada februārī Latvija ar savu valstsvienību devās uz Nīderlandi, lai startētu Eiropas čempionāta kvalifikācijas pirmajā kārtā. "Mēs uz Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru pierakstījāmies, lai informētu Latviju, ka šāds sporta veids vispār eksistē. Mēs uzlikām pirmo latiņu, ko pie konsekventa un pareiza darba nākamajām paaudzēm vajadzētu diezgan viegli pārspēt. Paši mēs vairs to nedarīsim, jo līmenis ir ļoti augsts. Pēc šiem startiem mēs ieguvām ļoti vērtīgus kontaktus. Cilvēki tur bija ļoti izpalīdzīgi un atbalstoši," atcerējās izlases spēlētājs un federācijas valdes loceklis Mihails Galuška.

Latvijas izlasei mazākais zaudējums līdz šim sešās spēlēs bijis ar 29 vārtu starpību, taču cits valstsvienības pārstāvis Reinis Pavārs, kurš arī ir valdes loceklis federācijā, uzsvēra, ka neviens neizrādīja necieņu. Tieši pretēji: "Lai arī rezultāti bija ļoti graujoši, tajā pašā laikā mēs izjutām atbalstu, mums ieteica dažāda veida treniņu programmas. Arī lielajām ūdenspolo valstīm ir ļoti liela sapratne par to, cik sarežģīti ir veikt pirmos soļus."

"Lai cik mēs apzinājāmies, ka šis turnīrs būs ārpus mūsu līgas, nonākot spēles situācijā, mums bija šoks," turpināja Pavārs. "Tas fiziskais pārākums ir nesalīdzināms ar mums. Pats trakākais, ka mēs savās ilūzijās dzīvojām ar domu, ka varēsim izveidot arī uzbrukumu. Nīderlandes izlase pret mums, amatieru komandu, visu spēli lietoja presingu."

Latvijas izlasē šobrīd spēlē tikai šī sporta veida entuziasti, kuriem šo pāris gadu laikā bija jāiemācās ūdenspolo pamatlietas, kuras ūdenspolo lielvalstīs parasti tiek iemācītas jau no agras bērnības.

"Pirmajās spēlēs elementārākā kļūda bija vēlme noskatīties epizodi līdz galam. Pa to laiku pretinieks jau stāv pie taviem vārtiem, saņem piespēli un gūst "golu"," smejoties atcerējās Galuška. "Tās ir taktiskās nianses, kas mums ir jāmācās no pilnīgas nulles. Uzreiz sapratām, ka mūsu piespēles ir pārāk vājas, tāpēc nākamo pusgadu trenējām spēcīgas piespēles. Tāpat ar aizsardzības pozīcijām. Kļuva redzamas visas elementārās lietas, kuras mēs vēl nezinājām. Pēc pirmās spēles treneris visu nakti domāja, ko darīt. Sākām spēlēt netipisku aizsardzību, ko parasti komandas nespēlē, taču mums nekas cits neatlika. "

Pavārs uzsvēra, ka lielākais ieguvums no dalības starptautiskajā turnīrā bija izpratnes iegūšana par spēli aizsardzībā, jo pārsvarā visu maču nācās aizsargāties. "Šī spēlēšana Eiropas čempionāta kvalifikācijā bija pārgalvīgs solis, taču tas bija ļoti nozīmīgs mūsu izpratnes veicināšanai. Kā spēlētāji mēs tieši aizsardzības izpratnē ieguvām visvairāk. Ir dažāda veida aizsardzības, ko lielvalstīs bērniem māca no pamatiem. Mēs šos pamatus iemācamies praksē, un, spēlējot pret līdzīgākiem pretiniekiem, mums noteikti tagad klāsies vieglāk."

Protams, ka pēc šādām sagrāvēm Latvijas izlases spēlētāji jutās kā ar kājām sabradāti. Lai arī nekādu īpašo cerību pirms mačiem Latvijas izlasē nebija, pretinieku meistarība un fiziskais pārākums dažbrīd Latvijas spēlētājus atstāja ar mutēm vaļā.

"Pēc pirmās spēles gribējās iet un raudāt spilvenā. Šoks bija milzīgs. Spēles laikā sedzu Nīderlandes lielāko spēlētāju. Vienā epizodē es viņam ar pilnu masu uzkāros uz pleca, rāvu viņu zem ūdens, bet viņš ar mani paņem bumbu, pārliek to no labās uz kreiso, paceļas ārā no ūdens, veic māņkustību un gūst vārtus," šādu epizodi atminējās Pavārs.

Iegūtā pieredze pret tik spēcīgiem pretiniekiem bija ļoti vērtīga, tomēr pats svarīgākais šobrīd esot atrast spēlētājus un izveidot sistēmu, kurā viņi varētu attīstīt savu meistarību. Tieši junioru vecuma spēlētājs Jānis Kristaps Vasiļonoks guvis līdz šim vienīgos vārtus Latvijas izlasē Eiropas čempionāta kvalifikācijā.

"Labā ziņa ir tajā, ka mums ūdenspolo spēlē trijos līmeņos. Mums ir bērnu komanda (8-14 gadi), juniori komanda (15-18 gadi) un pieaugušie. Katrā grupā, atkarībā no sezonalitātes, tās spēlētāju skaits mainās. Ir daudzi, kas atnākuši, pamēģinājuši un sapratuši, ka ūdenspolo nav viņiem. No tiem, kas atnāk pamēģināt ūdenspolo, treniņos paliek viens no desmit cilvēkiem," stāstīja Reinis Pavārs. "Daudzi peldētāji nepaliek, jo viņiem nepatīk kontaktu cīņa, bet handbolisti, regbisti un citu komandu sporta veidu pārstāvji saskaras ar peldēšanas problēmām. Tomēr vieglāk treniņos iesaistīties ir tiem, kas ir pieraduši spēlēt komandās."

Sava veida dzinulis ūdenspolo federācijas dibināšanai bija bijušā Krievijas jauniešu izlases spēlētāja pārvākšanās uz Latviju ar ģimeni. Viņš Inčukalnā izveidoja jauniešu komandu un arī vietējie entuziasti saprata, ka kaut kas jāsāk darīt lietas labā. Tika nodibināta organizācija, lai varētu attīstīt sporta veidu un aizstāvēt tā intereses.

"Mūsu darbības plāns tuvākajai nākotnei ir koncentrēties uz jauniešiem un bērniem - attīstīt peldēt prasmi un ūdenspolo pamatus. Mums viss jābūvē no pamatiem, jo, kad dibinājām federāciju, mums nebija, ko nospodrināt un likt gaismā. Tāpēc jāsāk ar jauniešiem, kuri vēlāk var kļūt par labiem spēlētājiem," skaidroja Pavārs.

Tiesa, ar ūdenspolo infrastruktūru situācija gan nav tik vienkārša. Lai spēlētu ūdenspolo, baseinam jābūt vismaz divus metrus dziļam, bet pārsvarā baseinos Latvijā viens gals ir sekls.

"Ķīpsalā ir atbilstoša izmēra baseins pēc izmēra, taču baseinu darbības modelis nav piemērots mūsu sporta veidam, jo cilvēks var atnākt pats nopeldēties vai var noīrēt vienu celiņu. Mums vajag vismaz četrus vai piecus celiņus, kas uzreiz izmaksas padara ļoti dārgas. Kur mūs ņem pretī, tur arī ejam. Trenējamies Inčukalnā, kaut kādu darbības modeli atradām arī Ķīpsalā," situāciju skaidroja Galuška.

Sarežģīta situācija ir arī ar treneriem, jo šobrīd pilnvērtīgi trenēt var divi, taču pie pašreizējā spēlētāju skaita ar to pietiek. Ar bērniem Inčukalnā strādā Krievijas speciālists, bet ar junioriem un pieaugušajiem darbojas speciālists no Moldovas - Sandu Gisca. Nākotnē, protams, vajadzētu arī vietējo speciālistu, bet tas, visticamāk, notiks tikai tad, kad šī ūdenspolo paaudze būs beigusi spēlēt un pievērsīsies trenēšanai. "Vēl man ir tāds redzējums, ka tajos baseinos, kuros ir peldētapmācība, peldēšanas treneriem varētu iemācīt ūdenspolo pamatlietas, kuras tālāk varētu nodot saviem audzēkņiem," sacīja Pavārs.

"Ūdenspolo pamatelements ir peldēšana, taču tehnika nav gluži tāda pati kā ātruma peldēšanā. Šajā sporta veidā ir ne tikai ātri jāpeld, bet arī jāredz laukums, tāpēc peldēšana notiek ar galvu gaisā un pleciem ārā no ūdens. Otrais svarīgākais elements varētu būt tehnika ar bumbu - piespēle, metiens, dribls. Tad būtu komandas taktika un cīņas elements," viņš turpināja.

Galuška uzsvēra, ka trīs gadu laikā nav iespējams atrast veidu, kā visu ātri un bez aizķeršanās attīstīt. Ir jāpaiet noteiktam laika periodam, kurā varētu iegūt pieredzi. Federācijā šobrīd ir cilvēki, kuri ir gatavi strādāt ilgtermiņā un pakāpeniski veicināt sporta veida popularitāti.

Bieži uz treniņiem piesakās dažādi ārvalstu apmaiņas studenti, kuri savā dzimtenē spēlē ūdenspolo. "Mums tas ir zelta vērtē, jo no viņiem mēs varam smelties kompetenci," turpināja Galuška. "Pie mums spēlējuši Turcijas izlases ūdenspolisti, tāpat arī spēlētāji no Vācijas, Zviedrijas, Krievijas, Moldovas."

Arī tagad treniņos piedalās spānis, kurš no 10 gadu vecuma spēlē ūdenspolo. Viņam šobrīd ir 28 gadi, līdz ar to viņam ir 18 gadus ilga ūdenspolo pieredze. Viņš esot spēlējis Spānijas jauniešu izlasēs, strādājis ar bērniem un tagad var sniegt vērtīgus padomus arī Latvijas spēlētājiem.

Ūdenspolo nav pārāk traumatisks sporta veids, lai arī tajā ir vairāki regbija elementi, skaidroja Pavārs. "Ūdenī viss ir mīkstāk un saudzīgāk. Pats pirms tam piecus gadus spēlēju amatieru basketbolu un abas potītes, ceļgals un mugura lika par sevi manīt, bet ūdenspolo esmu guvis sīkas skrambas un zilumus," viņš atzina.

Latvijas ūdenspolo federācijas pārstāvji stāstīja, ka novembrī varētu norisināties pārbaudes turnīrs junioru komandām. Ja izdosies vienoties par turnīra rīkošanu, tad ar Latvijas spēlētājiem sacentīsies spēlētāji no Izraēlas, Krievijas un Lietuvas. Tā būtu iespēja klātienē vērot ūdenspolo spēles.

Source

DELFI Sports

Tags

Lasāmgabali Ūdenspolo
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form