"Tas nebūs patīkami..." teica daktere un ar zobu bakstāmajam līdzīgu kociņu bāza dziļi deguna nāsīs. Tāda bija cena tam, ka dažas dienas iepriekš pārpildītajā "Anfield" stadionā Anglijā baudīju neaizmirstamākos mirkļus savā futbola skatītāja dzīvē.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

12. martā atgriezos Latvijā ar tiešo reisu no Mančestras. Ielidoju ap 13.30 un jutos labi, par spīti tam, ka nakts melnumā vēl ķēru taksi Liverpūlē, lai Viganā dažas stundas paspētu nosnausties. Tobrīd bija neizgulētas nakts nogurums, bet nekas īsti neliecināja par saslimšanu. Taču tā bija diena, kurā viss mainījās pa stundām un minūtēm. Ja vēl pirmdien, kad kāpu lidmašīnā uz Mančestru, Lielbritānija nebija tā saucamajā sarkanajā sarakstā, ceturtdien jau bija cita aina. Pēcpusdienā, kad biju izkravājis koferus, Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Man bija pilna ceļojuma buķete – lidojums caur Oslo un atgriešanās no Mančestras. Gan Norvēģija, gan Lielbritānija dažu dienu laikā bija sasniegusi to valstu statusu, kuras nevajag apmeklēt... Sāku 14 dienu pašizolāciju. Vēl pirms došanās uz Angliju biju sarunājis ar draugu, ka atvedīs no lidostas, lai neriskētu aplipināt pulku Rīgas sabiedriskā transporta pasažieru, braucot autobusā, ja nu tiešām esmu saķēris Covid-19. Tobrīd gan neiedomājos, ka tas 14 dienu pašizolāciju maksās arī viņam. Kad viņš tajā pašā dienā atgriezās darbā un par neseno pasažieri pateica priekšniekam, pēdējais laipni palūdzis nekavējoties doties mājās.

Un tagad sākas stāsta jestrākā daļa. Vakarā sāku justies nelāgi, tāpēc palūdzu ģimeni nakšņot viesistabā. Sāpēja kakls, kurš pirmās iekaisuma pazīmes izrādīja jau otrdien Viganā. Nodomāju, gan jau skādējusi negulētā nakts, kā arī lietus, vējš un krusa "Anfield" stadionā. Letiņam tāds dabas mātes veselības eksāmens tomēr nav tik ierasts kā britiem. Likos uz auss, taču, pamostoties pēc trijiem naktī, jutu drebuļus. Izmērīju temperatūru – 37,2! Sievai "WhatsApp" uzrakstīju: "Zini, stulba sajūta, ka man ir "korona"..." Iemetu zobos paracetamola tableti un likos saldā miegā.

Taču piektdien, 13. martā, temperatūra kāpa, ieņemot nelokāmu stāju pat pēc nākamās paracetamola tabletes – 38 grādi – ne uz augšu, ne uz leju. Visu dienu nosēdēju ar TV pulti rokās un sociālajos tīklos, krustu šķērsu iepazīstot koronavīrusu. Simptomi par saslimšanu ar Covid-19 bija mulsinoši precīzi – temperatūra, iekaisis kakls, neliels klepus un iesnas, muskuļu laušana, spiedoša sajūta krūtīs, galvassāpes un vispārīgs nespēks. Tik vien kā aiziet pačurāt. Nodomāju, Pēteris tur augšā visu ir salicis pa vietām – tikko kaifoju futbola paradīzē "Anfield" stadionā, bet tagad ir jāatdod parāds, lai būtu līdzsvarā. Teikšu godīgi, pirms vēl Covid-19 sāka "uzvaras gājienu" Eiropā, nebiju starp tiem, kas par šo vīrusu smīkņāja. Ja cilvēki no šī vīrusa mirst, tad – joki mazi. Saprotu, ka mums, jauniem, sportiskiem ļaudīm, gribas lietas ņemt vieglāk, bet arvien nesaprotu tos, kuri to visu cenšas padarīt par humora sastāvdaļu, zinot, ka daudziem pēdējā pieredze ar Covid-19 ir kapsēta... Ja vakar šis vīruss paņēma kādu vecu kundzi kaut kur Ķīnā, tad šodien tas pats jau var notikt ar tev tuvu cilvēku. Piemēram, omīti, mammu vai tēti. Un tad smiekli vairs nenāk.

Lai nu kā, arī manī ilgi bija pārliecība, ka mani šis vīruss nevar skart un neskars, jo sports ir mana ikdiena ne tikai ar TV pulti rokā. Arī kaitīgu ieradumu nav. Uzticējos statistikai, ka šis vīruss "aprok" gados vecus ļaudis un tos, kam ir hroniskas slimības. Un tomēr – tad, kad, par spīti atbilstībai visiem labas veselības kritērijiem, guli pavisam vārgs, skatījums uz dzīvi un tās vērtību iegūst pavisam citu svaru. Neslēpšu, jutos stipri nobijies par to, ka esmu "norāvis" šo Covid-19, sajūtas pastiprinot faktam, ka krūtīs arvien bija stipri spiedoša sajūta. Zinot, ka šim vīrusam "garšo" plaušas, ap dūšu kļuva pavisam šķērmi. Piektdienā ap 12.00 zvanīju 113! Teikšu atklāti, divreiz dzīvē esmu saskāries ar sajūtu, ka dzīvoju pēdējās minūtes... Pirmā bija vēl pamatskolā, kad termometra stabiņš ziemā uzkāpa līdz 41 grādam. Manā padusē, nevis laukā aiz loga. Domāju, toreiz mani "izvilka" "ātrie". Gulēju pavisam vārgs, vairs nejutu ķermeni. Atceros, ka kniebu sev te rokā, te kājā, bet nejutu nekādas sāpes, bija tikai ārkārtīgi slikta pašsajūta. Toreiz tā bija gripa... Bet tagad man bija darīšana ar vīrusu, kas droši vien ir vēl ļaunāks par gripu, jo pret to nav vakcīnas. Un tik drīz arī vēl nebūs. Vājš mierinājums bija tas, ka šoziem esmu vakcinējies pret gripu.

113 man atbildēja – gaidiet zvanu! Tobrīd neiedomājos pavaicāt – cik ilgi? Gaidīšanas neziņa šādos brīžos nudien nav patīkama. Internetā biju izlasījis, ka atzvana diennakts laikā un analīžu nodošana esot operatīva. Bet tu, cilvēks parastais, protams, salasies un saklausies arī baumas. Viens labs draugs teica, ka analīžu veikšanas rinda labākajā gadījumā pienākšot pēc nedēļas. Bet cilvēki taču pa to laiku mirst, es nodomāju. Un mirt man galīgi negribējās. Aizdomas par Covid-19 piektdien atklāju arī ģimenes ārstam, kurš mudināja, lai viņu informēju par pašsajūtu, par notikumu gaitu. Ziniet, štruntīgākais tobrīd bija tas, ka nav jau īsti atbildes, ko tagad līdz tai analīžu veikšanai darīt, – pretzāļu tam Covid-19 nav! Dzēru daudz šķidruma, "sēdēju" uz tējām un riju ķiplokus... Atzvanīja tieši pēc diennakts, un jau pēc stundas biju ceļā. Man bija dots laiks ierasties Latvijas Infektoloģijas centrā sestdien no 12.00 līdz 13.00. Tobrīd jutos jau maķenīt labāk, mājās cepu lielās pankūkas, un uz galda jau gaidīja atvērta aveņu ievārījuma burciņa. Braucu ar savu automobili, kam pats biju piekritis. Otra iespēja – atbrauks analīzes noņemt mājās – man šķita nelietderīgi tērēts neatliekamās palīdzības dienesta resurss. Vakar, kad biju vārgs, tas gan šķita vēlams variants, taču nodomāju – ja nu tobrīd šādu palīdzību vajag kādam, kam sava auto nav.

Pilsēta bija diezgan tukša. Katrā ziņā – sestdienai netipiski klusas ielas. Vanšu tiltu šķērsoju vienā elpas vilcienā, Brīvības ielā priekšā brauca vien dažas mašīnas, bet Teikas krustojumā, nogriežoties uz Lielvārdes ielu, paliku pavisam viens. Un tad jau kreisais pagrieziens uz Latvijas Infektoloģijas centru. Iela kā īsta karantīnas zona, no ļaudīm un braucošiem automobiļiem izslaucīta. Tālumā starp kokiem pamanīju policijas auto, kas lika noprast, ka esmu atbraucis pareizi. Piestāju, policists apmēram no piecu metru attāluma apvaicājās, kāpēc esmu ieradies. Pastāstot par nolūku nodot analīzes un man nolikto laiku, pacēlās barjera, un braucu dzeltenas telts virzienā. Tai līdzās stāvēja ātrās palīdzības auto. Tad man ar roku māja pilnā augumā baltā aizsargtērpā tērpts cilvēks, lai atstāju auto un nāku šurp. Teltī mani sagaidīja laipna dāma, vajadzēja uzrakstīt vārdu, uzvārdu, datumu un telefona numuru. Teltī bija diezgan silts. Tikai pēc tam nodomāju – kāda suņa pēc es novilku cimdu, lai uzrakstītu tos dažus vārdus. Ja pirms manis te bija kāds Covid-19 īpašnieks, tad es šo vīrusu nupat paņēmu rokās.

Sekoja īsa, taču ļoti nepatīkama sadaļa jau pie citas kundzes dažus metrus dziļāk teltī. Kungs pierakstīja, kad pirmo reizi sajutu simptomus un no kurienes ar šīm bažām esmu atlidojis. Tikmēr dāma paņēma uztriepi no kakla, un tad nāca bēdīgi slavenais kociņš degunā. Tas uz vairākām sekundēm iezagās manās nāsīs tik dziļi un nepatīkami, ka šo sajūtu labprāt iemainītu pret izklupienu mākslīgajā laukumā un jēli nobrāztu sānu uz vairākām nedēļām... Šķiet, tobrīd tā bija otrā diena, kad šādā teltī veic analīzes. Todien biju divdesmit pirmais. Acīte, pie sevis nodomāju... Vakar gan esot bijis vairāk, teica kundze, aiz kuras baltā tērpa varēja saskatīt tikai acis. Bildu, ka vēl jau šovakar ielidos lidmašīna no Milānas, uz ko daktere nošūpoja galvu. Ja pareizi interpretēju – ja viņai būtu teikšana, no Itālijas te neviens vairs nepiezemētos ne par kādu naudu. Zinot, cik Itālijā viss ir slikti, šādu reakciju varēja saprast. Kad 14. martā pats piezemējos Rīgā, lidostā neredzēju nekādus brīdinājumus. Vienīgi jau pie izejas bija iespēja dezinficēt rokas. Ielidojot no Milānas, aina droši vien bija līdzīga – viss bars ievēlās pilsētā un devās kur nu kurais. Un līdzi droši vien arī vīruss...

Analīžu nodošana kopumā bija ātra – dažu minūšu jautājums. Uztriepies kociņi nonāca kapsulās ar speciāliem numuriem. Kāpu mašīnā un ripoju mājup. Pretī pie barjeras brauca nākamais... Atlika gaidīt rezultātus – teica, ka zvanīs. Un atkal neziņa. Jau atkal neiedomājos uzvaicāt – cik drīz tas būs? Iekāpjot automašīnā, sniedzos pēc salvetēm, lai rūpīgi notīrītu rokas... Bet vispār sajūta – pats sev esi dakteris, jo vakcīnas nav, kamēr gaidi, ārstējies, kā proti. Kurš vājāks, tas vienkārši nomirst.

Mājup braucu ar lielu pateicības sajūtu, jo, man šķiet, dakteri dara lielu darbu. Aizdomājos par politiku. Esmu no tiem, kas uzskata, ka pieņemt likumu par medicīnas darbinieku algu palielināšanu, bet to neizpildīt bija un ir bezgala liela cūcība. Šis laiks, kad ir liela krīze, reizē ir arī pateicīgs laiks, lai no kļūdām mācītos. Un brīdī, kad būs nākamā tāda iespēja, mediķus, kuru jau tā mums trūkst, pievilt vēlreiz nedrīkstam ne par kādu naudu. Jo cena, ko maksāsim, būs daudz lielāka.

Jutos mazliet labāk nekā diennakti iepriekš, taču turpināju sēdēt istabā maksimālā izolācijā. Un ģimene – arī. Paldies draugiem, kuri rūpējās par mūsu vēdera tiesu. Piemēram, zvans pie durvīm un atstāts maisiņš ar pārtiku, kad paši jau prom. Man ir forša kaimiņiene, kam tuvojas 90 gadu slieksnis, – viņa nemitīgi zvana pie durvīm, grib parunāt, atnākt ciemos. Cik vien laipni iespējams, mudināju viņu 14 dienas mani netraucēt, jo dārgs ir katrs cilvēks. Īpaši kaimiņiene ar plašo sirdi, jo Iļģuciemā, šķiet, nav neviena nepabarota kaķēna.

Svētdienas rītā atskanēja zvans – saruna bija īsa: "Labdien, jūsu analīzes ir negatīvas." Bluķis novēlās. Divi. No katras plaušas. Arī temperatūras vairs nebija, tikai sāpošs kakls, kas nākamajās dienās ar pretiekaisuma līdzekļiem arī tika pievarēts. Taču ikdienas ritms nemainījās – ļoti rūpīgi attiecos pret infektologu rekomendācijām, turpinot sēdēt mājās. Tikai tumsā, kad ļaužu ielās jau pavisam maz, dodos nelielā pastaigā vai skrējienā, maksimāli pievēršot uzmanību distancei un intervālam, ja nu kāds nāk pretī. Atbalstu akciju #paliecmājās! Lai tava dzīve no patīkamas idilles nepārvēršas murgā. Jo dzīvojam sajūtu dēļ. Kad guli vārgs un iezogas domas, ka 35 gadu vecumā šī diena tev ir pēdējā, paveras pavisam cita vērtību skala dzīvei un mirklim, kurā esi... Šajās dienās daudz lasu grāmatas un izbaudu šo brīvā laika dāvanu. Visam vienmēr var atrast gaišo pusi. Tajā pašā laikā par neko jau nevari būt pilnībā drošs, jo 14 dienas vēl nav pagājušas, vīruss vēl var teikt savu vārdu... Covid-19 saķert nav dižā māksla – stadionā, kur pārbāztos gaiteņos spraucies starp 54 tūkstošiem skatītāju, var ne tikai to vien.



Tev jau ir aktīvs abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
Lai turpinātu lasīt rakstu, nepieciešams iegādāties DELFI plus abonementu:
  • Ik mēnesi vairāk nekā 100 rakstu un video materiālu
  • Analītisko rakstu sērijas un stāstniecības projekti
  • DELFI bez komercreklāmas
  • Videolekcijas un apjomīgs rakstu arhīvs
Abonē DELFI plus
par 1 eiro uz pirmajām 4 nedēļām*
*Pēc izmēģinājuma perioda beigām ik pēc četrām nedēļām tiks veikts automātiskais maksājums - 2,99 eiro par abonēšanas periodu, izmantojot tavu norādīto apmaksas metodi. Abonēšanu vari pārtraukt jebkurā brīdī savā DELFI kontā.
Kāpēc abonēt DELFI plus?
Esi DELFI plus abonents?

Tags

Koronavīruss Covid-19 DELFI plus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form