Piedāvājam interviju ar abiem Latvijas leģionāriem Krievijā - par ienākšanu regbijā, par plāniem un karjeras turpinājumu.
- Kā sākās jūsu aizraušanās ar regbiju?
Jurijs Baranovs: - Ar mani tas notika Rīgas 92. vidusskolā. Sākumā nodarbojos ar cīņu, bet skolā bija arī regbija pulciņš. Kādu dienu kļuva zināms, ka jaunie regbisti dosies izbraukumā uz Franciju. Protams, visi tūlīt pat pārmetās uz regbiju... Es nebiju izņēmums. Tā nu reiz paliku draugos ar ovālo bumbu. Kā vēlāk izrādījās - uz visu mūžu. Vēlāk spēlēju RAF, "Latgalē", "Ādažu čipsos", "Ovālā". Pēc tam pārcēlos uz Krasnojarsku.
Uldis Saulīte: - Pirmoreiz regbiju izmēģināju 16 gadu vecumā. Viens draugs pavaicāja, vai negribu uzspēlēt draudzības spēlē pret policistiem. Tā tā aizraušanās arī sākās. Vēlāk jau izmēģināju spēkus Latvijas čempionātā Jelgavas "Aļņu" sastāvā. Tad sākās sadarbība ar Krasnojarskas klubu.
- Kādā vecumā sākāt spēlēt kā profesionāli regbisti?
Jurijs: - Tas notika 2001. gadā, kad man bija 19 gadi.
Uldis: - 21 gada vecumā.
- Cik ilgi vēl domājat spēlēt?
Jurijs: - Spēlēšu, kamēr vien sanāks. Pagaidām par to nevaru sūdzēties...
Uldis: - Laukumā iešu, kamēr vien to ļaus veselība.
- Vai jums ir savi regbija elki?
Jurijs: - Nē, tādi nekad nav bijuši. Ir daudzi augstas klases spēlētāji, kurus varētu ņemt sev par piemēru, taču tas nav tā, ka varētu tos dēvēt par elkiem. Latvijā par tādu varētu dēvēt ja nu vienīgi Vladimiru Ņikonovu, pašreizējo RK "Ovāls" galveno treneri. Viņš savulaik bija nopietns balsts arī Latvijas izlasei.
Uldis: - Tā īpaši nevienu nevaru izcelt...
- Vai jūsu bērni arī spēlēs regbiju?
Jurijs: - Vēl jau nezinu, jo puikam ir tikai gads un četri mēneši... Vispār es gribētu, lai viņš kļūtu par hokejistu. Tas ir manas bērnības nerealizētais sapnis. Tomēr, es neko neuzspiedīšu - kā viņš pats izlems, tā arī būs. Ja reiz regbijs, tad regbijs, ja reiz hokejs, tad - hokejs.
Uldis: - Manā ģimenē pagaidām bērnu vēl nav, taču, kad būs, tad paši lai izvēlas savu sporta veidu.
- Kādus titulus esat izcīnījuši Krievijas regbijā?
Abi: - No 2001. gada, kopš spēlējam Krasnojarskā, mums vienmēr ir bijušas medaļas. Četrreiz esam kļuvuši par čempioniem, piecreiz izcīnītas sudraba medaļas, divreiz - bronza. Divreiz esam izcīnījuši arī Krievijas kausu. Šogad izcīnījām arī Krievijas superkausu, kas tika atjaunots pirmoreiz pēc PSRS sabrukuma.
- Jūs allaž pie pirmās iespējas steidzat palīgā Latvijas izlasei starptautiskajās spēlēs.
Jurijs: - Gribas, lai Latvija gūst starptautiskus panākumus. Lai tā spēlētu pasaules čempionātā vai pat olimpiskajās spēlēs. Mums komandā ir lieliskas attiecības gan starp spēlētājiem, gan arī ar treneriem. Tāpēc arī, ja varam, esam gatavi palīdzēt savai valstsvienībai. Klubs ir klubs, bet izlase ir izlase.
Uldis: - Pa nedēļu atbraukt un pārmainīt komandas spēli ir grūti. Savukārt, ja izdodas palīdzēt pacelt valstsvienības kopējo līmeni, tad ir prieks. Gribas jau arī lieku reizi atbraukt mājās.
- Kā vērtējat pašreizējo Latvijas izlases galveno treneri Sergeju Lisko? Pret viņu jums iznāk cīnīties Krievijas čempionātā?
Jurijs: - Klubi, kurus vada Sergejs, demonstrē ļoti labu regbiju. Regbija klubs "Fiļi", kuru viņš trenē kopš 2012. gada sākuma, allaž ir labā formā un gatavs cīnīties par uzvaru, neraugoties uz nelielo budžetu. Treneris lielā mērā jau ir atkarīgs no spēlētāju izvēles, bet tā savukārt atkarājas no naudas iespējām.
Uldis: - Pret Lisko klubu mums allaž ir ļoti nopietnas spēles. Uzvaras dodas rokā ļoti smagi. Es uzskatu, ka viņš ir ļoti labs treneris, kas ir daudz darījis, lai uzlabotu arī Latvijas izlases sniegumu.
- Kādu sporta veidu jūs izvēlētos, ja nebūtu profesionāli regbisti?
Jurijs: - Es noteikti būtu hokejists. Simtprocentīgi! Uldis: - Vai nu hokeju vai basketbolu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
