Pati divdesmitgadniece stāsta, ka sev deva noteiktu laiku, kurā vajadzēja sasniegt izvirzītos mērķus. "Kad beidzu par to satraukties, viss sāka padoties ļoti labi."

Viņa devās uz Spāniju, kur trenējās vairāk nekā gadu, bet kopš pagājušās vasaras atgriezusies Rīgā un trenējas savā dzimtenē. 2023.gada sezona Semeņistajai sākusies ļoti veiksmīgi, viņa Meksikā uzvarēja Starptautiskās Tenisa federācijas (ITF) W-40 sērijas turnīrā. Tik augsta līmeņa turnīrā līdz šim viņa nebija triumfējusi. Tas arī ļāva WTA rangā februārī pacelties līdz 211. pozīcijai, kas ir personiskais rekords. Pēc Meksikas viņa aizspēlējās līdz finālam W-25 turnīrā Dominikānā.

"Ar katru nākamo spēli gāja labāk, ieguvu pārliecību un, ejot soli pa solim, varēju uzvarēt turnīrus. Es to negaidīju, bet biju tam gatava," stāsta pati tenisiste.

Semeņistaja 2021. gadā uzvarēja septiņos W-15 turnīros, aizvadītajā gadā trīs reizes izcīnīja W-25 turnīru titulus, bet šogad jau sperts nākamais solis. Viņa sarunā ar portālu "Delfi" izvērstāk stāsta par savas karjeras gaitu.

Pacietīgi un soli pa solim

Izskatās, ka tu savu profesionāles karjeru izteikti esi veidojusi pakāpeniski, ko pierāda uzvaras turnīros – vispirms W-15 turnīros, tad W-25 turnīros, bet šogad iegūts W-40 tituls. Vai tas bija apzināts lēmums – "nelēkāt" pa dažādu līmeņu sacensībām?

Jā, man patīk šāds piegājiens. Man nepatīk jaukt dažāda līmeņa turnīrus. Dažreiz ir loģiski ātrāk sākt spēlēt lielos turnīros, bet man pašai šķita, ka labāk iet soli pa solim. Šādi es varu izcīnīt uzvaras, iegūt pieredzi un iekrāt reitinga punktus.

Cik tuvu vai tālu esi no WTA sērijas turnīru kvalifikācijas?

Patiesību sakot, es ceru, ka drīz varēšu sākt spēlēt kādā no WTA turnīriem. Sezonas sākumā to izdarīt ir pagrūti, jo sezona vēl nav ieskrējusies, bet ceru, ka aprīlī un maijā kādā varēšu uzspēlēt. Man rangs to atļauj, bet jābūt gudrai, izvēloties turnīru. Taču plāns piedalīties man ir.

Arī aizvadītās sezonas izskaņā es varēju pamēģināt kādu no šiem turnīriem, bet es pati izvēlējos ITF sērijas turnīrus, lai saglabātu savu pozīciju rangā. Taču tagad pēc veiksmīgiem turnīriem Meksikā un Dominikānā es jūtos gatava.

Meksikas turnīra pusfinālā pieveici Argentīnas tenisisti Nadju Podorosku, kura karjeras laikā rangā bijusi pat 36. vietā. Vai šis mačs palielināja pārliecību par saviem spēkiem?

Ja godīgi, tā man bija īpaša diena. Viņa tomēr ir uzvarējusi WTA turnīrā Kolumbijā. Man bija ļoti interesanti viņu redzēt kortā. Teikšu godīgi, es biju ļoti relaksēta, jo nedomāju, ka spēšu uzvarēt. Man bija interesanti, vai varēšu cīnīties pret šāda līmeņa pretinieci. Bet viss notika, un es sapratu, ka tiešām varu to paveikt. Protams, pēc šādas spēles mans pārliecības līmenis ļoti cēlās.

Iepriekš biju spēlējusi pret kanādieti Leilu Fernandesu. Tā man bija pirmā spēle pret tenisisti, kura pašreiz ir vai kādreiz bijusi "Top 100".

Kas atšķir tās spēlētājas, kuras bijušas "Top 100", no tām, kuras visu karjeru dzīvojas ap trīssimtajām un četrsimtajām vietām?

Spēlēs pret tādiem pretiniekiem kā Podoroska ātri var saprast, kuras ir tavas vājās vietas. Spēlēs pret zemāka līmeņa pretiniekiem var paiet viens, divi seti vai pat viss mačs, kamēr tu apzinies savas vājās vietas. Piemēram, Nadja spēlē pret mani visu laiku zināja, ko darīt. Viņa spēlēja ļoti stabili. Šāda līmeņa tenisistes var pieļaut dažas kļūdas un zaudēt pāris punktu, bet, ja pats neizmantosi savas iespējas, spēli neuzvarēsi.

Ņemot vērā veiksmīgo sezonas sākumu un savu pozīciju rangā, noteikti esi domājusi par dalību kādā no "Grand Slam" turnīru kvalifikācijām. Kādi ir tavi plāni saistībā ar dalību prestižākajos turnīros?

Es, protams, būtu priecīga. Es biju diezgan tuvu, lai uzspēlētu "Australian Open", bet es tur tomēr neiekļuvu. Es gribētu iekļūt "French Open" un Vimbldonas turnīru kvalifikācijā, tāds ir mans mērķis.

Kā juniorei būt "Grand Slam" turnīrā ir īpaši. Diemžēl man neizdevās nospēlēt vēl vienu sezonu šajā konkurencē. Es piedalījos četros turnīros un, kad biju tur, sapratu, kāpēc nodarbojos ar tenisu. Tas deva motivāciju, jo šādā līmenī gribas būt visu laiku. Vairs negribas spēlēt mazajos turnīros, jo gribas šo atmosfēru, gribas šos cilvēkus, gribas arī to ēdienu. Tas ir apbrīnojami.

Izmantot savu priekšrocību

Pirmā lieta, ko var redzēt tavā spēlē, ir tā, ka esi kreile. Profesionāļu tūrē tikai 15% tenisistu dominējošā roka ir kreisā. Vai tu to uztver kā savu priekšrocību?

Patiesībā tas ļoti palīdz. Pirms pāris dienām runāju ar treneri un smejoties teicu, ka es neesmu pārliecināta, vai tiešām vēl turpinātu karjeru, ja spēlētu ar labo roku. Spēles pret kreiļiem nav tik biežas, tāpēc ir grūtāk, pat ja pret mani sagatavots konkrēts spēles plāns. Es bumbiņu iegriežu citādi, servēju citādi. Jā, pretiniecēm ir grūtāk. Nabaga meitenes. Es šo priekšrocību cenšos izmantot pēc iespējas vairāk.

Pati pieminēji spēli Billijas Džīnas Kingas kausa izcīņā, kad Latvijas izlases sastāvā duelī pret Kanādu spēlēji pret Fernandesu. Viņa arī ir kreile. Kā pati izjuti to, ka jāspēlē pret tik augsta līmeņa kreili?

Pret viņu spēlēt būtu ļoti grūti pat tad, ja viņa spēlētu ar labo roku. Taču es sapratu, cik svarīgi ir izmantot savu kreiles priekšrocību. Tagad cenšos katru dienu uzlabot savas prasmes, lai spēlēs šo priekšrocību izmantotu.

Paskatoties tavas spēles, redzams arī tas, ka tu izteikti izmanto spēka sitienus. Kā tu attīsti šo spēles elementu?

Vēl pirms pāris gadiem es vairāk devos uz priekšu, skraidīju pa kortu. Šāds spēles temps strādāja junioru līmenī, bet tādos turnīros, kur man jātiekas ar Podorosku, tas nestrādā. Es speru soļus uz priekšu sava sitiena attīstīšanā, bet tas vēl nav pilnībā noslīpēts. Cenšos arvien vairāk savā spēlē ieviest spēka sitienus.

Es mēģinu būt agresīva spēlētāja, un mūsdienās tas ir vienīgais veids, kā būt augsta līmeņa tenisistei. Pats svarīgākais ir labi servēt, trāpīt bumbiņu pretinieces laukuma pusē, jo tā var audzēt savu pārliecību. Tad arī sāk strādāt serves uzņemšana. Ja tā padomā, teniss ir ļoti mainījies. Jau diezgan agrā vecumā jābūt fiziski gatavam.

Vēl viena Latvijas tenisiste, Daniela Vismane, ITF tūri salīdzināja ar gaļas mašīnu, kurā rangs neko nenozīmē, jo visi tenisisti prot spēlēt. Ko tu domā par viņas izvēlēto salīdzinājumu?

Jā, es viņai piekrītu. Tenisa tūrē visi prot spēlēt, visi trenējušies kopš astoņu gadu vecuma. Nav vieglu spēļu. Es īsti neatceros, kad pēdējo reizi uzvarēju ar 6-1, 6-1. Pat W-40 līmenī ir jāspēlē trīs kvalifikācijas kārtas, tad pamatturnīrā nāk pretī meistarīgi spēlētāji. Jā, tiešām, te nav viegli. Ja neizdodas strauji iziet tam visam cauri, ar katru brīdi kļūst grūtāk un grūtāk.

ITF tūrē visi ļoti cīnās – jauni vai veci spēlētāji, ar zemu vai augstu rangu.

Trakais sports

Ja mēs runājam par 200 labākajiem sportistiem basketbolā vai hokejā, tas nozīmē, ka viņi spēlē Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) un Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Tenisisti bieži paliek nepamanīti, jo ITF tūre nav tik populāra.

Teniss ir diezgan traks sporta veids. Ar vienu un to pašu pretinieku var tikties gan "Grand Slam" turnīru pirmajā kārtā, gan W-40 vai pat W-25 turnīros. Pretinieki tiešām ir ļoti spēcīgi. Viņi varbūt šobrīd rangā atrodami ap 400 vietu, bet iepriekš bijuši labāko simtniekā. Lai dotos uz priekšu, šie spēlētāji ir jāuzvar.

Tagad es saprotu, kāpēc daudzi tenisisti paliek līmenī starp ranga 200. un 300. vietu, jo šobrīd man ir sajūta, ka šis ir grūtākais brīdis.

Latvijas tenisa zvaigznei Jeļenai Ostapenko izdevās ļoti ātri izskriet cauri ITF tūrei, un viņa ātri bija konkurētspējīga WTA turnīros. Vai tu šobrīd vari novērtēt viņas paveikto?

Protams. Viņa ir apbrīnojama spēlētāja. Tas, ka viņa sasniedza "Top 10" vai "Top 20", ir tik iespaidīgi. Ir spēlētāji, kas spēj to visu paveikt gada laikā. Un tas ir neticami. Taču lielākajai daļai no mums tas ir garš un sarežģīts ceļš. Ne visi spēj to paveikt, kā tas izdevās Ostapenko.

Vai tev ir izdevies pret Ostapenko uzspēlēt vai ar viņu kopā patrenēties?

Patiesību sakot, nē. Viņa nebija ar izlasi Kanādā, bet es nebiju Austrijā. Mēs abas daudz ceļojam, un nesanāk kopā būt Rīgā.

Tenisā lielu daļu laika aizņem ceļošana. Tikko biji Ziemeļamerikā, bet nākamais turnīrs ieplānots jau Slovākijā. Vai tu izbaudi šo ceļošanu?

Jā, man patīk, citādi es to nedarītu. Protams, pēc vairākām nedēļām ārzemēs es priecājos atgriezties mājās, kur varu trenēties un satikt savus tuviniekus. Bez ceļošanas teniss būtu patīkamāks. Taču mans mērķis ir nākotnē spēlēt augstākā līmenī, kur es varēšu izvēlēties turnīrus. Šobrīd visu laiku ir neskaidrības. Tas rada galvassāpes.

Lai startētu ITF turnīros, jāapceļo teju visa pasaule, bet, ja neizdodas pārvarēt pirmo vai otro kārtu, naudas balva ir tikai pāris simti dolāru. Kā tev izdodas savilkt galus?

Pilnīga taisnība, teniss ir ļoti dārgs. Pirms pāris gadiem es domāju, ka tenisisti labāko trīssimtā pelna lielu naudu, bet tagad redzu, ka tā vis nav. Ceļošana uz Meksiku un Dominikānu ir dārga, bet uz naudas balvu nevar paļauties, pat tad, kad uzvari. Visiem nepieciešami sponsori, bagāti vecāki vai kāds, kurš sniedz atbalstu. Citādi var būt situācija: ja tenisists neuzvar turnīru, viņš netiek mājās. Es domāju, ka tenisisti divsimtajās un trīssimtajās vietās baidās tērēt naudu un jūt spiedienu.