Jānis Brūklenis: Irbe pret – ko?

Artūrs Irbe nenoliedzami ir viens no izcilākajiem latviešu sportistiem, ierindojams līdzās Jānim Lūsim, Inesei Jaunzemei, Sandim Prūsim vai Lāsmai Kaunistei. Kamēr runa ir par sportu, viss ir skaisti, bet kad Artūrs pāriet uz sev nezināmu un sarežģītu, bet tik vilinošu lauciņu, kas saucas "politika", uz gludā ceļa parādās grambas un kukuržņi.

Neapšaubāmi, sportisti šajā sporta politikas spēlē ir vismazākie bandinieki, bet, ja sekojam loģikai, ka par vadības filozofiju jāatbild visiem un katram padotajam, tad jāpārmet kolaboracioniska, pretvalstiska darbība Jānim Spruktam, kurš pirms katras spēles dzied Latvijas himnu, vai paša Irbes senajam draugam Normundam Sējējam, ka viņa darbs sekmē "Dinamo" popularitātes celšanos un līdz ar to sabiedrības "zombēšanu"? Man gan šķiet, ka Irbe nedaudz pārspīlē viena Latvijas hokeja kluba nozīmību lielajās politiskajās spēlēs. Tauta nav tik stulba, Artūr! Lai cik garda nebūtu ēsma "hokejs", ar to PSRS laikos mūs vairs neatgriezīs!

Intervijā žurnālam "IR" Artūrs bija kā vienmēr patiess, sniedzot savu viedokli un redzējumu uz šodienas (politizēto) situāciju Latvijas hokejā. Atvestai no tālās Vašingtonas uz Rīgu un publicētai inteliģentajā izdevumā, šai intervijai bija teju dziļbumbas efekts, vismaz dažās aprindās. Un sabiedrība sadalījās – vieni slavēja Irbi par drosmi un pārmeta tautai "nozombēšanos", iešanu Krievijas, KHL, "Gazprom" pavadā, otri tikpat dedzīgi metās aizstāvēt iemīļoto komandu, norādot uz tās nepārprotami latvisko un nacionālu piederību un paša Artūra grēciņiem un kļūdām. Bet daudz svētīgāku darbu "ir" izdarītu, ja tikpat drosmīgi turpinātu rakt un rakņāties Latvijas hokeja aizkulisēs, nevis tik vien kā publicētu "karstas" intervijas ar cilvēkiem, papriecātos par saduļķoto ūdeni, lepni papliķētu sev (un autorei) pa plecu un pievērstos nākamajai tēmai. Tur jau tā problēma, ka "revolucionāru", atklātu un skandalozu runātāju mums ir gana, bet vienreizējam kliedzienam nav tālejoša efekta.

Izlasot visu interviju, neatstāja sajūta, ka mūsu "mūri" šai sarunā vadījusi ne tik daudz rūpe par Latvijas valstisko neatkarību, ko apdraud Rīgas "Dinamo" spēlēšana KHL, cik paša aizvainojums, kad Artūrs, nerodot vienotu valodu ar "Dinamo" vadoņiem, aizgāja no šīs komandas. Turklāt retorika "iestrēgusi" 80. gadu beigu situācijā, kad sabiedrībā parādījās pirmie neatkarības ideju aizmetņi, bija ļoti skaidrs, kurš ir labais, kurš "sliktais", kad ballītēs pa kluso dziedāja "mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos..." un atbalsojas arī Amerikas, kur Irbe tik ilgi nodzīvojis, sabiedrības diezgan skaidri noteiktajā pārliecībā, ka Krievija – tas ir ienaidnieks.

Ja jau tik skaļa un atklāta šī intervija tad – kārtis galdā, Irbes kungs un "ir" redkolēģija! Uz tiešo jautājumu – kas bija pārējie, ar ko radās šīs ideoloģiskās domstarpības, kas liedza Artūram turpināt darbu "Dinamo", viņš ir tikpat izvairīgs kā mūsu šābrīza valdība, kad pajautā par pirmsvēlēšanu solījumiem necelt nodokļus: "Pārējie ir dažnedažādi." Ja jums ir fakti par to, ka "kamēr Krievija nesapratīs, kā tad īsti ir ar Latviju – vai to var pārvilināt vai piespiest kļūt par lielāku sabiedroto, nekā [Latvija pašlaik] ir ar Rietumiem", tad lieciet tos galdā! Atmaskojiet līdz galam šo shēmu, kuras mērķis jums ir tik skaidrs – ar Rīgas "Dinamo" hokeja komandas un kluba aktīvu palīdzību un līdzdalību anektēt Latviju atkal Krievijas sastāvā. Turklāt - paziņojumam, ka SC ir saistīti ar Maskavu, sen jau vairs nav sensacionālās piegaršas un tas nav nekāds jaunatklājums, diemžēl...

Kas notiks, ja Irbem izrādīsies taisnība un pēc gada vai diviem Rīgas "Dinamo" būs sapinies politiskajos valgos un beidzis pastāvēt? Visādā ziņā, ne jau pasaules gals. Puiši, kas sevi pierādījuši kā labi un talantīgi hokejisti, manuprāt, viegli atradīs sev darbu citos klubos pasaulē. Basketbola sabiedrība sajūsmā nezinās, kur dēties, jo hokeja skatītāju tūkstoši varbūt atgriezīsies basketbola tribīnēs. Un tieši tajā brīdi pie apvāršņa atkal vajadzētu parādīties Artūram Irbem ar skaidri redzējumu un vēlams reālu palīdzības projektu Latvijas hokeja tālākajai attīstībai. Bez atrunām par "neizaugušu vidi" un "neiespringušiem" funkcionāriem. Irbes vārdam ir pārāk liels svars, lai to varētu tā vienkārši ignorēt. Ja jau viena dziļbumba ir iemesta, varbūt ir vērts turpināt? Jo sliktāk taču nebūs...