Ko ēd Londonas olimpisko spēļu dalībnieki?

Peldēšanas superzvaigzne Maikls Felpss atklāj, ka dienā zaudē 12 000 kaloriju, kamēr vieglatlētikas zvaigznes Useina Bolta lielākais ienaidnieks Johans Bleiks dienā apēd 16 nogatavojušos banānus.

Japānā tradicionāla ir suši ēšana, un viens no Japānas olimpiešiem pēc treniņa varot apēst 50 suši gabaliņus, kamēr japāņu maratonisti mēdzot lietot jēlu gaļu. Vēl īpatnējāks ir kāda svarcēlāja ieradums dzert govs pirmo pienu pēc teliņa laišanas pasaulē.

Šādas sportistu īpatnības tika ņemtas vērā veidojot olimpiešu ēdienkarti Londonā, jo organizatori pavadīja ļoti ilgu laiku, lai izpētītu jau minētās īpatnības - pareizs uzturs esot viens solis no uzvaras. Taču nepareizs uzturs var būt solis no zaudējuma...

Olimpiskā ciemata ēdnīcā ir paredzēts dienā servēt ap 60 000 porciju, kas nozīmē, ka visu spēļu laikā sportistiem tiks pasniegtas ap 1,2 miljoniem ēdienu porcijas.

Tāpat ciematā ir pieejama "McDonald's" ēstuve, sponsoru piedāvātie dzērienu stendi un vairākas tradicionālo virtuvju ēstuves - ēdienu gamma jebkurai gaumei.

Sporta zinātnieks Džess Koroness, kurš ikdienā strādā ar Austrālijas peldēšanas komandu, atklāj, ka jaunajiem sportistiem tas ir izaicinājums, jo viņiem ir pieejams viss, un viss ēdiens ir bez maksas.

"Tas viss ir par brīvu," atklāj Koroness. "Šeit ir tūkstošiem atlētu, un gandrīz vai visu valstu nacionālās virtuves. Sportistiem ir bezmaksas pieeja visai "McDonald's" produkcijai, dzērienu automātos ir iespēja bez maksas saņemt gāzētu, negāzētu, jebkādu dzērienu."

"Tas viss, protams, ir aizraujoši, taču vienā laikā var būt arī traucēklis," turpina Korones. "Jaunie sportisti šeit staigā ar lielām acīm "Mans Dievs, tas ir fantastiski," un viņi skrien un izmēģina visu pēc kārtas, tāpēc treneri viņiem pievērš pastiprinātu uzmanību, jo viņiem patstāvīgi ir jāatgādina, ka tas viss būs arī pēc starta Olimpiādē. Pacieties, piebremzē..."

Pēc astoņām godalgām Pekinas olimpiskajās spēlēs Felpss atklāja, ka viņš gatavojoties spēlēm burtiski rija ogļhidrātiem pārpildītu pastu un picas.

Britu svarcēlājs Džeiks Olivers laikrakstam "The Guardian" atklāj, ka dienu viņš sāk ar jaunpienu no govs, kura ir pēdējos grūtniecības mēnešos.

"Esmu mēģinājis pierunāt citus pamēģināt šo pienu, taču tā smarža cilvēkus burtiski atbaida," piebilst sportists.

Tikpat traks ieradums ir japāņu maratona skrējējai Naoko Takahaši,, kura savu sportistes karjeru jau ir beigusi un strādā TV. Viņa atklāja savu panākumu atslēgu - divi kilogrami zivs pēc katra treniņa.

Šajā gadījumā Koroness gan piebilst, ka pārmērīga ēšana ir retums profesionālam sportistam, jo, piemēram, Felpss pirms Londonas Olimpiādes atklāja, ka viņa ēšanas paradumi ir mīts, jo "tā ēst nav iespējams."

"Man ir grūti noticēt tam, kā ēd Felpss," atklāj zinātnieks. "Ja viņš spēj rīt pastu tik daudz, kā runā, tad viņam ir fenomenāla vielmaiņa. Vienīgie cilvēki, kurus es zinu, ka ēd tik daudz, ir vesera metēji, taču viņi arī sver 120 kilogramus."

Ar Austrālijas sportistiem Koroness strādā kopš 2004.gada, kad sāka strādāt kopā ar Etiopijā dzimušo maratona skrējēju Sisaju Bezabehu, kurš pēc treniņiem varēja apēst paleti ar jēlu gaļu.

"Treniņnometnē viņš katru dienu ēda bļodu ar jēlu gaļu," turpina Kortes. "Tas man likās pretīgi, taču viņam vajadzēja uzņemt dzelzi, lai varētu izturēt slodzes, kas viņam tika dotas treniņu procesā."

Savukārt D vitamīna ietekmi uz sportista sniegumu savos pētījumos pierādīja britu dietoloģe Bekija Stīvensone, kura atrada izskaidrojumu fenomenālajam Ķīnas peldētājas Je Šivenas rezultātam Londonā.

"Ķīnas jaunietēm, ja viņas pilnvērtīgi uzņem D vitamīnu, ir "izteikti smagāki kauli un muskuļu spēks," tā uzskata Stīvensone. "Mēs zinām, ka zems vitamīnu daudzums var ietekmēt muskuļu spēku un kaulu izturību, taču, ja atlētam šie rādītāji ir normas robežās vai labāki, tad tas nenozīmē, ka viņam ir acīmredzama priekšrocība sacensību laikā."

Dietoloģe beigās piebilst arī to, ka šādos gadījumos - vitamīnu daudzums organismā -gala rezultātu tomēr ietekmē cilvēka ieguldītais darbs treniņos un dabas dotās spējas.

Pētījumi vēsta, ka jaunie sportisti Ziemeļvalstīs cieš no D vitamīna trūkuma, kas ietekmē cilvēka stresa izturību, saslimšanu ar augšējo elpceļu infekciju un iekaisumiem.

Stīvensone arī atklāj, ka D vitamīnu var uzņemt ēdot olas, piena produktus un zivis, taču ar to arī var būt par maz, jo visefektīgākais veids D vitamīna uzņemšanai ir saules gaisma.

Zinātniece arī atklāj, ka lielākais risks ir tiem atlētiem, kuri trenējas 35 grādu karstumā, jo šajā gadījumā ultravioleto staru ietekme ir vairāk negatīva kā pozitīva. Šāda situācija esot raksturīga Ziemeļeiropā, Ķīnas ziemeļos un Ziemeļamerikā, jo laikā no novembra līdz aprīlim šajās valstīs ir problēmas ar saules staru uzņemšanu.

Savu pētījumu laikā dietoloģe mērīja D vitamīna līmeni asinīs valsts vadošajiem tenisistiem, un tikai vienam sportistam šie rādītāji bija kritiski, taču tas bija tāpēc, ka viņš bija traumēts un rehabilitācijas ciklu pavadīja telpās.

Būtiska sportistu uztura sastāvdaļa ir uztura bagātinātāji, taču ņemot vērā stingro dopinga kontroli tā ir sportista individuāla izvēle - lietot vai nē, jo, ja arī viņš uzticas savam trenerim, tad tāpat vajadzētu pārbaudīt ikvienu tableti, kuru treneris liek izdzert.

Koroness piebilst, ka jaunie sportisti pierod pie nepareiza uztura, jo parasti pirmais, kas tiek apēsts pēc smaga treniņa, ir čipsi, cepumi vai kaut kas tamlīdzīgs, tāpēc viens no Koronesa uzdevumiem ir likt sportistiem mainīt šos ieradumus.

Šeit ir lieki piebilst to, ka profesionālais sports prasa upurus, jo slodzes ar katru dienu kļūst arvien lielākas un tuvojas jau pārcilvēcisku spēju robežām, tāpēc pareiza atjaunošanās pēc sezonas ir panākumu atslēga visai sportista dzīvei.