Foto: Agnese Zeltiņa

Deviņdesmito gadu Latvijā ārpus Rīgas pagrīdes nekomerciālās kultūras strāvojumi attīstījās daudzās pilsētās. Kā iepriekšējās nodaļās minēts, īpaši spēcīgas metāla kopienas bija Cēsīs, Saldū, sava metālistu republika bija arī Jelgavā. Savukārt Mālpils mums dāvāja “death metal” grupu “Dzelzs vilks” un grupu "Apēdājs, Alūksne – "Sutas dampi", bet Sabile – no “indie” roka un “grunge” iedvesmotos “Pienvedēja piedzīvojumus”. Tikmēr Rīgā pirmos reivus “Open” kopā ar domubiedriem rīkoja jaunais mākslas zinātnieks un kurators Kaspars Vanags, bet stilīgo skeitbordistu dēļi klaudzēja kā populārajā LTV jauniešu raidījumā “Skabarga”, tā Pilsrundālē Zemgales plašumos. 

Runājot par pagrīdes mūzikas, DIY (Do it yourself) un nekomerciālās kultūras idejām, noteikti Latvijas kartē jāiezīmē Valmiera un Smiltene – abās teju vienlaikus ienāca “hardcore punk” jeb vienkārši “hc” mūzika un šim žanram raksturīgais pasaules redzējums, kas nozīmē patērētājsabiedrības ieradumu un komerciālās kultūras absolūtu noliegumu, kā arī aktīvu viedokļa paušanu caur dziesmām par sociālpolitiskām nebūšanām – diskrimināciju, rasismu, korupciju, nevienlīdzību u.c. 

Valmieras pašpuikas

Valmieras aktivitāšu aizsākumi meklējami 90. gadu pirmajā pusē un lielā mērā saistāmi ar ekstrēmo sporta veidu – BMX un skeitborda – pirmsākumiem pilsētā. Ja pirmais no minētajiem valstij devis augstākās raudzes sportistus un viņu vēlākos audzinātājus, tad otrais sev līdzi atnesa arī obligāto “skate punk”, hiphopu un, protams, mūziku, kas apzīmējama ar visaptverošo vārdu – alternatīvā.

“Daudz deva tas, ka bijām BMXisti. Un bijām pazīstami ar rīdziniekiem, piemēram, Ozolu (šodien reperi – aut). Un 90. gadu pirmajā pusē visi vairāk vai mazāk klausījās amerikāņu mūziku – tās grupas, kas nāca no Sietlas, – “Nirvana”, “Alice in Chains”,” stāsta Ģirts “Lomiks” Laumanis, šobrīd ierakstu studijas “Hodila Rec” Valmierā saimnieks.

“Mums bija videokasete, kurā skatījāmies, kā skeiteri lēkā pa rampu, fonā skanēja “Bad Religion”, toreiz pat nezinājām, kas tas ir, taču tas bija lūzuma punkts. Mums riebās skolas disenes un mūzika, kas tajās skanēja, un tāpēc sākām rīkot savus pasākumus.” Kopumā Valmieras alternatīvās kustības kodolu veidoja ap 10 cilvēku – skolas un klases biedri Valmieras 5. vidusskolā, tomēr draugu loks, koncertu apmeklētāji un kopējā kustība bija daudz plašāka.

Tomēr straujš un liktenīgs pagrieziens valmieriešiem bija iepazīšanās ar Austrālijas pankiem – latvieti Māru Priedkalns, kura kopā ar savu vīru Saimonu Bačeru bija ieradusies Latvijā – abi bija apmetušies Valmierā, atgūtajā Māras dzimtas īpašumā.

Dambis un Māra Priedkalns Vecrīgā. 1991. gads. Foto no Dambja privātā arhīva. 

Stāsta Ģirts Laumanis: “1994. gadā man bija 15 gadi. Tieši tad arī tapa mūsu pirmā grupa “Girls Toilet”. Ap to laiku iepazināmies arī ar Saimonu un Māru, kuri Valmierā jau bija apmetušies un vietējā radio vadīja raidījumu. Aizgājām pie viņiem uz radio, un tā arī tas sākās. Saimonam un Mārai bija mūzika, kas neskanēja MTV. Var teikt, ka mēs izaugām ar īstu pagrīdes mūziku, nevis “MTV alternative”. Valmierā nebija nekāda metāla, bet “Nirvana” mūsu acīs kļuva par popgrupu. Caur Saimonu uzzinājām par “punk” un “punk hardcore”, kas mūs uzrunāja vairāk. 

Māra un Saimons priekšplānā. Foto: Jānis Daugavietis

Viņiem tajā laikā bija ap 30, mums savukārt – ap 15 vai 16. Caur viņiem bija pieeja visādiem ārzemēs izdotiem žurnāliem, plašai informācijai. Tikām uzreiz pie visa pa tiešo. Taču kopumā mēs paši izvēlējāmies, kas mums patika. Viņi tomēr bija auguši brīvā pasaulē un neuzspieda savus uzskatus. Mēs gājām pie viņiem tusēties, rīkojām pagrabā koncertus, pagrabā viņi atļāva arī rīkot mēģinājumus. Mūs ļoti tas viss aizrāva.”

90. gados Saimons Bačers arī laida klajā “Peasants with Pitchforks” – Baltijas “punk/hc” izlasi, kā arī sarīkoja vairākus ārvalstu grupu koncertus.

Visas grupas, kas 90. gadu otrajā pusē izveidojās, izjuka, un no jauna izveidotās vairs nav iespējams nosaukt. “Katrs gribēja kaut ko savu, un tad arī katrs taisīja savu grupu,” smejas Laumanis. No Valmieras 90. gadu muzikālajiem formējumiem zināmākā ir “punk/hc” grupa “Non Skid”, kas 2001. gadā izdeva CD “Ceļš, kuru ejam”, bet vēlāk uz šīs grupas bāzes izveidojās “Hope Dies Last”.

“Tā bija izklaide un protests reizē. Protests pret visu. Nekur jau nevarēji iekļauties, bet iedzeršana palīdzēja socializēties. 90. gados sev līdzīgo varēji atpazīt ļoti vienkārši – pēc apģērba. Skaidri redzi, ja kāds ir saģērbies ne tā, kā vajag, – tad tas ir savējais. Bet pa muti varēji dabūt vienkārši par to, ka tev bija gari mati,” atceras “Hodila Rec” saimnieks.

“Pirmās dziesmas ierakstījām Smiltenes studijā “Wolftail”. 90. gadu beigās sakontaktējām ar lietuviešiem, kas bija baigais uzrāviens. Lietuvā ar grupu “Non Skid” ierakstījām albumu. Tas man bija liels stimuls savas studijas izveidošanai. Savu studiju sāku veidot 2001. gada beigās. Kādus pirmos piecus gadus tas vairāk bija hobijs, pamazām tas pārvērtās par apmaksātu hobiju un tālāk jau par darbu,” stāsta Laumanis, kura mājas studijā pēdējā desmitgadē ierakstus veikusi liela daļa Latvijas nekomerciālās mūzikas pārstāvju un ne tikai.

"Hope Dies Last" koncertā "Zabadakā" Kuldīgā. Foto: NEKAC

Stiprās idejas Smiltenē

Tikmēr no Valmieras tikai aptuveni 30 kilometru attālajā Smiltenē 90. gadu vidū arī bariņš 16–17 gadus vecu jauniešu sāka interesēties par pagrīdes mūziku un nekomerciālo kultūru. Pirmie informācijas avoti bija no Rīgas neatkarīgās izdevniecības “Tornis” pa pastu pasūtītās kasetes un pašizdotie preses izdevumi, bet 90. gadu otrajā pusē tika nodibināti arī kontakti ar valmieriešiem, tika rīkoti kopīgi koncerti un veikti ieraksti.

“Jā, Smiltene ir ļoti svarīga. Tā bija pirmā, ar kuru mums sākās mijiedarbība,” atceras Laumanis. “Smilteniešiem vairāk interesēja idejas – dzīvnieku tiesības, vegānisms, daļa no viņiem bija streitedžeri (“straight edge” – “punk/hc” virziens, kas ietver veselīgu dzīvesveidu, vegānismu, atteikšanos no apreibinošām vielām). Mums tas nebija tik svarīgi, bet mūs vienoja “punk/hc” mūzika. Mēs paši esam savā starpā runājuši, ka mēs, valmierieši, bijām pašpuikas, tādi palaidņi, bet smiltenieši bija daudz dziļāk iekšā ideoloģijā.”

Kā nozīmīgākā 90. gadu Smiltenes grupa minama “Cita attieksme”, no Ziemeļlatvijas mazpilsētas nākušas arī tādas grupas kā “Trauma”, “Why Resist” un “Alerģija”. Tāpat smiltenieši izdevuši savu zīnu “Miera Tors”.

Sabile un “Pienvedēja piedzīvojumi”

1994. gadā savu pirmo demo kaseti ierakstīja arī trio no Sabiles – “Pienvedēja piedzīvojumi”. Tajā spēlēja un joprojām spēlē brāļi Aldis un Pēteris Lundes, kā arī nedaudz par viņiem vecākais Māris Žigats. Šo gadu grupa arī pieņēmusi par dibināšanas brīdi un šogad svin 25. pastāvēšanas jubileju. “Indie” roka un tobrīd aktuālā “grunge” iedvesmotā grupa ir visu laiku pazīstamākais kolektīvs, kas nāk no Sabiles, kā arī viena no retajām apvienībām, kas tapusi kā pagrīdes rokgrupa, tomēr diezgan strauji ar visiem garajiem matiem un rūtainajiem flaneļa krekliem iesoļojusi populārās mūzikas apritē.

“Sabiles kultūras namā bija grupa, kas spēlēja balles. Pētera un Alda tētis bija šīs grupas skaņu operators. Tā tie instrumenti kultūras namā stāvēja. Es savukārt biju dīdžejs, arī skaitīju svētkos dzejoļus, ja vajadzēja. Mani vienmēr tie instrumenti vilināja, ļoti patika. Palūdzu atļauju un varēju šo to paspēlēt. Bija sintezators “Yamaha”, kas bija žiguļa vērtībā... Tad pamēģināju mikrofonā padziedāt – Sabiles kultūras nama zālē smuki skanēja,” par “Pienvedēja piedzīvojumu” pirmsākumu stāsta Žigats. Grupa nodibināta gandrīz vienlaikus ar mūzikas kluba tapšanu Sabilē, kas bijusi vieta domubiedriem, kurā sveši un aizdomīgi tipi nemaz nav laisti iekšā.

“Aldis Liepājā mācījās jūrskolā un bija klausījies tādas grupas kā “Guns’ N Roses”, tādu klasisko roku, kā jau Liepājā. Bija “The Cure” kasetes, draugi no Vācijas atveda repu. Mums čoms bija nopircis satelītšķīvi, kas nodrošināja iespēju skatīties MTV, kuras programmā bija daudz interesantu raidījumu, piemēram, alternatīvajai mūzikai veltītais “120 minutes”. Tur tad arī bija visi “The Breaders”, “The Smashing Pumpkins”, “Therapy” un citas grupas. To visu uzsūcām kā tādas mačalkas. Mutes pavēruši, pusaizmiguši naktīs skatījāmies. Kurts Kobeins tajā laikā, protams, bija visspilgtākā persona, un loģiski, ka kaut kādas pēdas tas ir atstājis. Taču mūsu mūzikā vienmēr ir bijusi liela “indie” roka ietekme.”

1995. un 1996. gadā Māris Žigats Sabiles kultūras namā sarīkoja festivālu “Zem tilta”, saaicinot Kurzemes sirdī grupas gan no Liepājas, gan Kuldīgas, gan Rīgas. “Mūziķu sabrauca vairāk nekā apmeklētāju. Toreiz nezināju, ka rīdzinieki īpaši ar liepājniekiem nekomunicē un ir pilnīgi atšķirīgi. Izrādījās, ka šī ir pirmā reize, kad viņi visi satikās un vispār savā starpā sarunājās.”

Deviņdesmitie bija ieskrējušies, un to, ka mainījušās klausītāju paaudzes un muzikālā gaume tuvinājusies pasaulē tobrīd valdošajam “grunge”, bija pamanījuši arī Latvijas popmūzikas dzīves kūrētāji.

Jau divus gadus pēc grupas dibināšanas – 1996. gadā – “Pienvedēja piedzīvojumi” iekļuva festivāla – jauno grupu skates “Liepājas dzintars” – konkursa programmā līdzās tādām grupām kā “Prāta vētra” un “Yaputhma Sound System”. Tajā pašā 1996. gadā izdevniecības “Mikrofona ieraksti” paspārnē iznāca albums “Cilvēks ar trepēm”. “Pienvedējus” rādīja TV un spēlēja radio – tā vairs nebija nekāda pagrīde.

“Populārās mūzikas apritē aizgājām apzināti. Uzskatu, ka tas notika Sabiles dēļ – esam pa vidu starp Rīgu un Liepāju. Rīdzinieki mūs nepieņēma, savukārt Liepājā, kur bija mūsu draugi, šķita, ka esam jau visu izdarījuši. Bijām izspēlējušies visās vietās, kur nu varēja, un sapratām, ka nekas vairāk nenotiks. Kuldīdznieki visi bija panki un vārījās paši savā sulā. Mēs it kā visiem bijām draugi, bet nevienam nebijām vajadzīgi.”

“Alda un Pētera brālēns mums uzsauca albuma ierakstu studijā pie Aigara Grāvera. Pie pults bija brits – Lens Deiviss. Mēs nemācējām neko. Bungas bijām pirkuši par kādiem pieciem vai septiņiem latiem no džeka, kam tās bija stāvējušas zem klajām debesīm. Deiviss saka – vajadzētu noskaņot bungas. Un mēs nesapratām, ko no mums grib. Būtībā viņš mums parādīja, kas ir kas ierakstu studijā.”

No sākuma pat īsti nav bijis skaidrs, ko iesākt ar svaigi ierakstīto albumu. Nolemts pašiem pieteikties izdevniecībai “Mikrofona ieraksti” un zvanīt Guntaram Račam. “Tā mēs nokritām kā no debesīm starp lielajām grupām. Ivars Godmanis, noklausoties dziesmu “Jel”, esot teicis – nu tad tas beidzot ir atnācis arī pie mums.”

Kas īsti notiek roka galvaspilsētā?

Par to, kāda situācija ar pagrīdes kustībām bija 90. gadu Liepājā, viedokļi atšķiras. Protams, 80. gados Latvijas roka galvaspilsētas statusu iemantojusī Liepāja joprojām bija ar visai piesātinātu mūzikas dzīvi. Tika atvērti jauni mūzikas klubi, no kuriem kā pirmais un arī spilgtākais minams dziedātāja Igo “u.t.t.” Liepājas teātra mazajā zālē. Iepriekšējās paaudzes roka tradīcijas turpināja jaunie – Elviss Grodums, Fēlikss Ķiģelis un citi. Savukārt popmūzikā ar tālejošām sekām ienāca grupa “Tumsa”, kuru 1994. gadā pameta solists, jau iepriekš minētais Ķiģelis, bet viņa vietā stājās 17 gadus vecais jaunietis no Aizputes – Mārtiņš Freimanis.

Vai tiešām varam piekrist apgalvojumam, ka Liepājā jau astoņdesmitajos bija izveidojies savs – daudz konvencionālāks – vilnis un subkultūrām nebija vietas, savu viedokli klāsta Emīls Dreiblats, grupas “Willow Farm” līderis, 90. gados Liepājā rīkojis dažādus ar mūziku un ekstrēmajiem sporta veidiem saistītus pasākumus. Tieši “Willow Farm” un Dreiblatu kā spilgtu 90. gadu Liepājas neatkarīgās mūzikas apvienību min teju visi šajā projektā aptaujātie.  

“Īsti nepiekritīšu šādam apgalvojumam. Man, protams, grūti spriest un salīdzināt norises dažādās Latvijas pilsētās, bet Liepājā ap 1994. gadu (tas sakrīt arī ar “Willow Farm” dzimšanu) bija gana aktīva mūzikas dzīve. Nebija jau nu tā, ka katrā pagalmā kāds kaut ko spēlēja, bet teju katru otro nedēļas nogali neformāļi kaut kur pulcējās un kaut ko arī spēlēja. Pārsvarā dominēja smagais gals – bet tam nebija nekāda sakara ar konvencionālo liepājroku (ja tāds jēdziens vispār ir pielietojams). Bija grupas, kas spēlēja hārdroku, bet tas bija daudz smagāks par “Līviem” un citiem lielās skatuves spēlētājiem. Bija panki, bija metālisti, bija brīdis, kad īpaši populārs bija “doom metal”,” stāsta Dreiblats.

"Mazā Monmartra Gājēju ielā" Liepāja. 1995. gads. Foto no Emīla Dreiblata privātā arhīva

“Interesanti, ka bija daudz grupu, kurās spēlēja krieviski runājošie mūziķi, turklāt darīja to ļoti pārliecinoši. Iespējams, tādēļ, ka Liepāja padomju gados bija spēcīgi pārkrieviskota, bija tiešām daudz krievu grupu. Tiesa, letiņi ar krieviem reti kopā spēlēja, bet plēsties gluži arī neplēsās. Jā, “underground” vidē dominēja smagā mūzika, tādēļ man īpaša likās iepazīšanās ar Sabiles grupu “Pienvedēja piedzīvojumi” – viņi brauca spēlēt pie mums uz Liepāju, mēs – pie viņiem uz Sabili. 

Grupa "Willow Farm". Foto: Egons Zīvers. No Emīla Dreiblata privātā arhīva. 

Bet es arī varu iedomāties, kā Liepājas “underground” izskatījās no galvaspilsētas augstumiem. Nekā. Informācijas aprite tolaik bija daudz lēnāka, un tas, ka Liepājā kādā skolas zālē vai pagrabā pāris desmiti metālistu uzspēlējuši pāris simtiem vienaudžu, ārpus šīs zāles sienām nekādu rezonansi neizraisīja. Varbūt vienīgi policijas iecirkņos. Vai atskurbtuvē,” ironizē Dreiblats.

Latvijas pagrīdes mūzikas arhivētājs un izdevējs Dambis (Raimonds Lagimovs, “Inokentijs Mārpls”) kā interesantu un atšķirīgu parādību min “indie pop” grupu “Palmolive”, kurā 90. gadu beigās muzicējuši Liepājas Lietišķās mākslas skolas audzēkņi no Grobiņas. Uz “Palmolive” bāzes izveidojusies grupa “Tramplīni”. Tāpat viņš atgādina par krievvalodīgo panku grupu “PAGAN”, kā arī rokgrupu “Arkaim”, kas muzikālā kontekstā tika pamanīta jaunās tūkstošgades sākumā, kad tika pie godalgotām vietām festivālos “Liepājas dzintars” un “Sinepes un medus”, kā arī iesildīja grupas “Nazareth” koncertu Rīgā. Jāpiebilst, ka grupas līderis Pāvels Osipovs, bēdīgi slavenā nacionālboļševika Jevgēņija Osipova brālis, aptuveni 10 gadus vēlāk ne tikai uzņēma skandalozo aicinājumu “Dzimtā valoda”, bet arī tika pieķerts darbojamies pornoindustrijā.

No Ventspils līdz “Radio NABA”

Veidojot 90. gadu jauniešu subkultūru, alternatīvās mūzikas un nekomerciālās kultūras strāvojumu karti, iespējams, Ventspils tajā īsti nebūtu atzīmējama. Tomēr tieši šajā pilsētā meklējami aizsākumi gan virknei mūzikas grupu, ideju, koncertu un festivālu, gan arī vienīgajai valsts nekomerciālās mūzikas radiostacijai – “Radio NABA”.

“Ventspilī mēs bijām četri cilvēki, kam interesēja šādas lietas. Mēs mēģinājām atrast domubiedrus, bet īsti tas neizdevās. Studiju dēļ pārcēlāmies uz Rīgu. Manuprāt, mēs esam vienīgie, kuri tajā laikā kaut ko tādu Ventspilī mēģināja darīt un pat ierakstīja albumus,” stāsta Madars Štramdieris, kurš 90. gadu vidū rīkoja tādus festivālus kā “Atdod galus” un “Pagrimušais laikmets”, bet jaunajā tūkstošgadē tika uzaicināts par vienu no radiostacijas KNZ, vēlāk radio NABA, veidotājiem un vēlāk kļuva programmas direktoru. Latvijas Universitātes paspārnē esošā radiostacija faktiski apvienoja teju visus 90. gados Latvijā eksistējošos strāvojumus – no metāla līdz pankiem, no pašmāju neatkarīgās mūzikas lauciņa kopējiem līdz virzieniem, kas šajā stāstā nav skarti vai pieminēti tikai garāmejot, kā “industrial”, hiphops un dažāda veida elektroniskā mūzika. Un, kas būtiski, – NABA turpina sekot dažādu mūzikas žanru un ideju attīstībai joprojām.

1993. gads. No Madara Štramdiera privātā arhīva. 

“Man vērtība noteikti bija arī literatūra. Man tā bija pat vēl pirms mūzikas. Orvels, Selindžers un citi autori. Dažādi filozofu traktāti. Sāc kaut ko tādu lasīt, sākas pārdomas par dzīvi, un liekas, ka kaut ko vēl vajag. Andris Grandbergs (ventspilnieks, grupas “Nācijas urīns”, “Smogs”, “Isms”, šobrīd grafiskais dizainers) bija tas, no kura nāca iniciatīva, ka vajag kaut ko uzspēlēt. Tekstuālā iedvesma bija, un tā mēs sākām kādā 1991. gadā,” stāsta Madars Štramdieris.

Pirmā grupa ventspilniekiem bija “Smukuma Stumums”. “Pirmais albums – “Dzīve Ventspilī”. Par to arī dziedājām, ka nekā tur nav. Drīz tapa otrais – “Po**js”,” stāsta Madars.

“Paši sev spēlējām, bez jebkādām ambīcijām. Pirmie albumi vēl tika ierakstīti lentēs. Albums tika izdots 20 eksemplāros. Grandbergs, kurš jau mācījās Rīgā vienā kursā ar Andžoni (Andris Indāns, “Kartāga”,“Gas of Latvia”), to atveda parādīt uz “Torni”. Kāds bija pateicis, ka grupai jāattīstās, mēs nopirkām bungas un pārsaucām par “Nācijas urīnu”, un tad jau tas sāka pēc kaut kā skanēt.”

Foto: DELFI 

Vēlāk dažādos sastāvos, jau dzīvojot Rīgā, tapušas tādas grupas kā “Nāves instinkts”, “M.E.L.O. TESTS” un citas. Nosaukumu “MELO” Štramdieris arī vēlāk izmantoja, radot savas ierakstu izdevniecības zīmolu.

“Man šķiet, ka mēs tomēr dzīvojām kaut kādā savā pasaulē un to ārprātu, kas darījās valstī, neizjutām. Mēs apzināti centāmies nebūt tajā iekšā. Mums bija, ko darīt, bija interesanti. Un arī sadzīves prasības nebija tik augstas. Mūsu vecākiem noteikti bija grūtāk nekā mums. Mūzika bija hobijs, tāpēc bijām brīvi no ārējā spiediena. Kā gribi, tā ieraksti, kā gribi, tā izdod. Un neviens tev nespēj diktēt, kā to darīt, – ne publika, ne nauda. Bija forši, ja varēji piestrādāt, kaut ko nopelnīt un tad ieguldīt jaunā ierakstā. Manuprāt, šobrīd tāda domāšana vispār nav iespējama. Tas bija juku laiks, bet bija arī liels jaunības ideālisms,” no šodienas skatpunkta vērtē Štramdieris.

Jelgava – vairāk nekā metāls

Visbeidzot – stāsta noslēgumā par Jelgavu, pilsētu, kas, pateicoties Jāņa Joņeva grāmatai un nu arī filmai “Jelgava 94”, atgādinājusi par neseno vēsturi un pusaudžiem – šodienas četrdesmitgadniekiem. Tomēr Jelgavas pagrīdes mūzikas dzīve bija ne tikai metāls.

Stāsta jelgavnieks, kādreizējais grupas “Frontlines” līderis, šobrīd teātra režisors Ģirts Šolis: “Neformāļu draudzēšanās bija starp skolām. Pilsēta salīdzinoši maza. Jelgavas 1. vidusskolā sāka veidoties “Prāta vētra”, sākotnējais tās nosaukums bija “Tintes zivs”. Tur valdīja tāds noskaņojums... apmēram kā “”Prāta vētras” albumā “Veronika”. Mēs bijām vairāk uz “indie”, tur priecājās par tādām grupām kā “Midnight Oil”, “REM”. Viņiem kaut kā labi sanāca to sapakot kopā, tur sāka taisīt skolas disenes, kurās uzstājās arī jaunās grupiņas. Mēs arī uzstājāmies – ar nosaukumu “Prāta vēzis”, kas arī bija tāds sava veida protests (smejas). Mūsu skolā – Jelgavas 2. vidusskolā – nekas tāds nenotika, taču mēs izveidojām radiomezglu. Vēl pirms mums bija liela autoritāte – Jānis Stundiņš – un viņa draugi, kas spēlēja tādu izteiktu “indie” – skolas diskotēkās atļāvās spēlēt gan “Swans”, gan “The Cure”. Nezinu, kur viņi rāva tos ierakstus.”

“Mums dzinulis bija arī tas, ka Rīgā bija “Tornis”. Tas bija 1993./1994. gads – pēdējais vidusskolā. Bija iznācis otrais “Odekolons”. To noklausījos un sapratu – mēs taču arī šādi varam, mūsu ieraksts atbilst formātam. Savu impulsu jau iedeva arī “Prāta vētra”, ka skolnieki var kaut ko tādu darīt. Šāda tāda aparatūra man jau bija, un kaut ko jau bijām ierakstījuši. Pēc “Torņa” modeļa mēģinājām darboties Jelgavā. Pavilkās arī par mani gadu, divus jaunāki. Kārlis Kazāks un Arnis Račinskis ar grupu “Dull Doll”, Ilgvars Jansons ar “Shiny Herlis”, kas vēlāk pārtapa par “Herli”. Visi spēlēja tā saucamajā Jelgavas “Krāmenē”.

Toreiz jau koncertu sarīkot bija diezgan vienkārši. Sarunā tik telpas un rīko. Bija koncerti bērnudārzā, Spīdolas skolā, viesnīcā “Jelgava”. Bija arī normāls tusiņš ar krievvalodīgo grupām. 90. gados krievu neatkarīgās mūzikas pagrīde Latvijā nebija nemaz tik nodalīta. Es pat teiktu, ka viņi bija par kapeiku labāki – viņiem bija labāki instrumenti un viņi labāk mācēja spēlēt.

Koncertu rīkošanā ļoti liela loma bija Marekam Amerikam (šobrīd bundzinieks grupās “Satellites LV” un “Rīgas modes”, izdevniecības “Jersika Records” īpašnieks), kurš kaut kā bija dabūjis arī filmā “Jelgava 94” redzamo “Villa Medem” – 19. gadsimtā celtu grāfu Medemu muižu, kas ir vēstures piemineklis. Tolaik pils vispār netika izmantota un koncerti tur notika bieži.”

Noslēdzot stāstu, piedāvājam noklausīties Ginta Mauševica izveidoto “Jelgavas alternatīvās mūzikas izlasi 1991-2017”, kas tiešsaistē ir publicēta šā gada oktobrī, bet drīzumā tiks izdota CD. 

Projekta “Slūžas vaļā – Stay Brutal” veidotāji: Ingus Bērziņš, Ralfs Dravnieks, Nora Rieksta-Ķenģe, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Uldis Olekšs, Kārlis Dambrāns, Līgija Ciekure. Īpašs paldies Inesei Tonei, Jānim Daugavietim, Dambim, Ģirtam Šolim, Laurai Ziemelei, Arnim Balčum, Mārtiņam Lablaikam, Madaram Štramdierim, Uldim Gedram, Emīlam Dreiblatam, Mārim Muitniekam, Ernestam Lībietim, Valdim Bērzvadam, Daigai Bitiniecei, K, Gintam Mauševicam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.