Foto: Kadrs no filmas “Jelgava 94"

"Un tad Metallica Rīgā dziedās Prāta vētru"... Vai pastāv ietekme mūsdienās?

Kamēr pāri ekrānam slīd filmas “Jelgava 94” beigu titri, skan himniskā grupas PND dziesma “Meitene” – par to, kāpēc viņai nav grebenes un silikona pupu. Skaņdarba izvēle ir simboliska. Dziesma, kas tapusi krietni vēlāk par filmā un Jāņa Joņeva romānā attēloto laikmetu, it kā saka – nekas nebeidzas.

Subkultūru laikmeta gars sedz savu silto plaukstu pāri pirmajiem trakajiem festivāliem “Trinctoka” un “Tabūns” divtūkstošo sākumā, pāri organizētajiem autobusiem uz Eiropas lielajiem festivāliem “Sziget” un “Hurricane” tās pašas desmitgades vidū, pāri radio KNZ un “Radio NABA”, pāri klubiem “Depo”, “Nabaklab”, “Ļeņingrad”, “Fontaine Palace”, “Nemiers”, pāri trakajai 2009. gada festivālu vasarai, ar kuras aprakstiem DELFI Joņevs guva pirmos publikas laurus, līdz pat tām vietām, kur šodien pulcējas mūsdienu jaunie, atšķirīgie, nesaprastie, dumpīgie...

Vecie skarbie puikas politikā un biznesā

Vai Latvijas sabiedrība šodien būtu citāda, ja nebūtu deviņdesmito gadu subkultūru? Vai pusaudzības vērtības iespaido šodienas četrdesmitgadnieku izvēles? Kādus nospiedumus piederība deviņdesmito gadu dumpīgajiem atstājusi Latvijas vēlāko gadu politikā, uzņēmējdarbībā, kultūrā un mākslā?

Īsā atbilde ir: teju nekādu nospiedumu nav. Ar retiem izņēmumiem Latvijā deviņdesmito gadu subkultūras nav nekādi pavirzījušas komerciālās “mainstream” kultūras estētiku. Ar retiem izņēmumiem nav vērojams, ka ļaudis, kuru varā (vai nu valsts pārvaldē, vai uzņēmējdarbībā) pašlaik ir spriest par resursu pārdali, tos novirzītu mērķiem, kas tiešāk vai netiešāk palīdzētu mūsdienu “underground” kustībām.

Žurnālisti sirgst ar vēlmi saredzēt lielas kopsakarības tur, kur to nav, – Vudstoka esot radījusi iespēju Klintonam kļūt par prezidentu, Atmodas sēklu Latvijā jau 20 gadus agrāk iesējusi kafejnīca “Kaza” u. tml. Tas skan romantiski, bet tā nav.

Deviņdesmito gadu paaudze politikā vēlāk neparādījās nevienas saliedētas grupas ar definētu pārliecību veidolā. Vēlme ar sistēmas instrumentiem ietekmēt kopējo nākotni Latvijas “underground” pārstāvjiem nepiemīt. 

“Mūsu anarhisti jau vairāk ir tādi labēji nekā kreisi – Aina Renda, nevis Noams Čomskis... Un tas ir normāli, jo esam piedzīvojuši PSRS, simpātiju pret sociālismu mums nav,” sarunā šīs publikācijas tapšanas laikā sprieda Jānis Stundiņš, kura biedrs deviņdesmito gadu sākumā mūzikas laikraksta “Iela” izdošanā un koncertu organizēšanā Vents Armands Krauklis ir redzamākais Latvijas politikā no tām personām, kuras tā vai citādi bijušas saistītas ar to laiku panku un metālistu aktivitātēm.

Valkas mēra piemērs labi raksturo sakāmvārdu – kurš līdz 30 gadu vecumam nav kreisais, tam nav sirds, bet, kurš pēc 30 gadu vecuma ir kreisais, tam nav prāta. Arī divi citi redzamākie politiķi – smagās mūzikas mīļotāji – Einārs Cilinskis un Imants Parādnieks – pārstāv konservatīvos spēkus.

Atsevišķi cilvēki, kas savulaik sevi identificēja ar deviņdesmito gadu “underground”, ir sastopami vadošā amatā Kultūras ministrijā, Rīgas domē, advokatūrā, dažviet akadēmiskajās aprindās.

Šīs publikācijas tapšanas gaitā uzzinājām interesantu, tiesa, anonimizētu piemēru jaunības dienu vērtību izpausmēm brieduma gados. Kāds turīgs advokāts, agrākais “underground” grupas mūziķis, pēdējā desmitgadē esot viens no lielākajiem ziedotājiem vienam no Rīgas neatkarīgajiem teātriem.

Vai ar to ir pietiekami? Pastāv radikāls viedoklis, ka ne.

“Mūsdienās tie, kuriem ir resursi (valsts pārvaldē, biznesā – red.), neko Latvijā nekoriģē par labu savām dumpinieka saknēm, jo uzskata, ka neko ar masu nav iespējams izdarīt. Salīdzināsim ar Tallinu – tur valsts piešķir naudu panku dziesmu svētkiem un visizcilākajai apskaņošanas tehnikai “Tallinn Music Week”, kamēr pie mums nekā tāda nav. Un tad arī redzams rezultāts – ja “Metallica” Tartu koncertā nodziedāja “Vennaskond” (leģendāra igauņu panku grupa Teņa Trubecka vadībā – red.) dziesmu, tad Rīgā, visticamāk, dziedās “Prāta vētru”,” ironizē skaņu režisors Olivers Tarvids.

“Ir vēl trakāk. Latvieši ir tādi konformisti! Piemērs kaut vai ar Raimondu Paulu. Ja astoņdesmitajos tu klausījies Raimondu Paulu, ar tevi nesveicinājās. Tagad, kad Guntars Račs komercijas nolūkos uztur Paula kultu, izrādās, visi ir lieli Paula fani. Un konformistiem nav svarīgi savus resursus virzīt “underground”, jo viņiem šī kontrakultūra nav ideja ar dziļāku vēstījumu, bet pārejoša mode, kas palika jaunības dienās,” uzskata Jānis Stundiņš.

“Izņemot retus izņēmumus, saskatu ļoti maz cilvēku, kas pieturas pie jaunības laiku vērtībām. Pieaugušo cilvēku dzīve ir ņēmusi virsroku. Ja vien vēstures dokumentēšana nesakrīt ar ikdienas darbu, tad resursu ieguldīšanā jaunības dienu vērtību atbalstam šie cilvēki šobrīd baigi skopojas,” domā mūzikas žurnālists Uldis Rudaks.

Panku dziesmusvētki Rakverē. DELFI.ee

Jau pieminētajā Igaunijā atbalsts tiešām ir jūtamāks. Aktieris un režisors Ulars Sāreneme, kurš ir viens no Panku dziesmu svētku organizētājiem, pašlaik ir valsts parlamenta deputāts. Panku dziesmu svētki notiek Rakverē kopš 2008. gada un saņem gan vietējās pašvaldības, gan Kultūras ministrijas finansējumu. Panku dziesmu svētki bija iekļauti valsts simtgades pasākumu oficiālajā programmā. Pirms četriem gadiem pat notikusi sacensība starp Tartu un Rakveri, kura iegūs tiesības organizēt šo pasākumu. Vēl parlamentā savulaik ievēlēts cits pazīstams panks Juku-Kalle Raids.

Krogi, klubi, festivāli, mediji

Paralēli lielajai politikai un biznesam “Jelgavas 94” ideju klātbūtne pēdējo 20 gadu Latvijā ir jūtama varbūt pat biežāk, nekā to ikdienā apjaušam.

“Zini, man liekas, ka deviņdesmitie beidzās ap 1997. gadu. Nemāku tev izskaidrot, kāpēc, bet tāda sajūta ir,” publikācijas gatavošanas laikā vienam no autoriem teica Emīls Dreiblats, par kura darbošanos deviņdesmito gadu Liepājas “underground” dzīves organizēšanā lasiet šī stāsta ceturtajā nodaļā.

Dreiblata lecīgais apgalvojums sakrīt ar citu avotu pausto – virkne izmaiņu noveda pie tā, ka pakāpeniski viens pēc otra pazuda Joņeva romānā un filmā jūtamo laikmeta elpu veidojošie faktori. Piemēram, radās stingrāki likumi, kas ierobežoja nekomerciālās kultūras aktīvistu rosību, izplatījās internets, kas nākamajai paaudzei informācijas ieguvi par subkultūrām padarīja daudz vienkāršāku. 

Sākumā notika pāreja no koncertiem klubos un augstskolu fakultāšu aktu zālēs uz pasaulē vispārpieņemtu festivālu formātu – Ivara Blanka un domubiedru organizētā “Trinctoka” un Kuldīgas grupējuma “Tabūni” aizsāka festivālu vilni, kam nākamajā tūkstošgadē sekoja “Zvērā”, “Bauzlande”, “Rozā peldbaseins”, “Metalshow.lv” Blomē, "Sutas balss", “Fontaine Festival”, “Mīlas vasara”, “Zaļļumballe” un citi.

Paralēli komerciālā kultūra nostiprinājusi savas pozīcijas ar daudz plašākas publikas iecienītiem vasaras brīvdabas pasākumiem – “Beach Party” Liepājā, ko aizstāja “Summersound” un “Positivus” Salacgrīvā. Arī šajos festivālos nu varēja (un gribēja) uzstāties vairums to, kas deviņdesmitajos netika tālāk par drūmiem pagrabiem.

Pa vidu starp “mainstream” un “underground” pasauli lavierēja un veiksmīgi to turpina darīt festivāls “Laba daba”.

Jāatzīst, ka, lai arī estētikā citādi ir avangarda mūzikas festivāli “Skaņu mežs” (organizētāji – Viestarts Gailītis, Rihards T. Endriksons) un “Zemlika” (organizētājs Miks Magone), taču nekomerciālais raksturs un savdabīgais izaicinājums komerciālajai kultūrai arī šos pasākumus ļauj uzlūkot kā deviņdesmito subkultūru laikmeta atšalkas.

Deviņdesmito gadu “underground” idejiskie sekotāji kā pasākumu vietas labprāt izmantoja arī dažādas bijušās rūpnieciskās teritorijas, kas uz brīdi tika nodotas kultūras vajadzībām, – Spīķerus, Andrejsalu, VEF ēkas, tagad Tallinas ielas kvartālu.

"Raibā taureņa ieraksti" – ar šādu zīmolu "underground" mūziku īsu brīdi mēģināja izdot pat Latvijas lielākā popmūzikas izdevniecība "MicRec".

Zīmīgi, ka vadošajos Latvijas medijos par mūzikas sadaļām pamatā visus šos gadus rūpējušies cilvēki, kuri muzikālās gaumes ziņā ir simpatizējuši neatkarīgajai mūzikai. Abos tradicionālajos rīta laikrakstos “Diena” un “Neatkarīgā Rīta Avīze” – Uldis Rudaks, Sandris Vanzovičs un Kaspars Zaviļeiskis, portālā "Tvnet" – Jānis Žilde (vēlāk uz laiku arī Zaviļeiskis), tāpat DELFI kultūras sadaļā cauri gadiem vienmēr strādājuši nekomerciālās mūzikas mīļotāji. Caurskatot šo mediju arhīvus, noteikti pamanīsiet, ka žurnālistu personīgā gaume diktējusi to, ka starp pārējām ziņām par masu kultūru un popmūziku visai daudz bijis “underground” veltītu publikāciju.

Radio šo lāpu nesa “Radio SWH”, kura vadība cauri laikiem bijusi labvēlīga nepieradinātajiem, – Arta Volfa “Skolas maize”, Māra Žigata “Priekšnams”, Arta Dvarionas un Gustava Terzena darbs pie “SWH Rock” pozicionējuma ir daži spilgtākie piemēri. Savukārt uz īsu brīdi deviņdesmito gadu vidū “Radio Skonto” darbojās Dambja un Jāņa Daugavieša “Bitīt matos”, kas vēlāk atsāka skanēt radio KNZ un turpinās “Radio NABA” ēterā vēl šodien.

Nostiprinoties sociālo tīklu lomai kā informācijas apmaiņas kanālam, klasisko mediju loma samazinājās, tostarp arī publikas muzikālās gaumes veidošanā.

Uldis Pabērzis un "I Love You"

Uldis Pabērzis. Foto: Lauris Vīksne 

Lai arī Uldis Pabērzis deviņdesmitajos nebija starp redzamākajiem subkultūras pārstāvjiem, bet apguva biznesa vadību jaundibinātajā Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, vēlākos gados viņa ieguldījums Latvijas neatkarīgās mūzikas attīstībā bija viens no nozīmīgākajiem.

Pamatā komerciālo veiksmi gūstot ar informācijas un sakaru tehnoloģijām saistītā biznesā, Pabērzis plašāk zināms kā rokmūzikas fanātiķis, dīdžejs, kurš līdzdarbojies populārās kafejnīcas “I Love You”, izdevniecības “I Love You Records” (starp kuras pārstāvētiem māksliniekiem ir arī igauņu “Ewert And Two Dragons” un baltkrievu “Super Besse”) izveidē, investējis “Palladium” koncertzālē, “Summersound” festivālā un organizējis leģendārās “I LoveYou” teltis “Positivus” festivālā, kur vienmēr bija atvērta skatuve tiem mūziķiem, kas pārējai festivāla publikai šķistu pārāk alternatīvi.

Jānis Vītols un "Nabaklab"

Jānis Vītols vidū. Foto: Toms Grīnbergs, LU

Jāni Vītolu kā spilgtāko “panku-mecenātu” šī stāsta tapšanas gaitā piesauca teju visi aptaujātie. Vītols komerciālo veiksmi guva nekustamo īpašumu nozarē un nopelnītos līdzekļus apjomīgi investēja nekomerciālās mūzikas attīstībā. Viņa dibinātā “Gauja Records” tūkstošgades pirmajā dekādē izdeva gan “Inokentija Mārpla”, gan dažādu citu pagrīdes grupu ierakstus un kompilācijas.

Vītola mūžs nelaikā aprāvās nepilnu 40 gadu vecumā. Viņa domubiedriem un draugiem palika iespēja Jāni pieminēt viņa izlolotajā kafejnīcā “Gauja” zem hrestomātiskā Jāņa Zābera portreta vai Jāņa līdzdibinātajā klubā “Nabaklab”, kamēr tas dažus gadus bija centrālā neatkarīgās mūzikas mīļotāju pulcēšanās vieta Rīgā.

"Nabaklab" atklāšana 2010. gadā. Foto no "Radio NABA" arhīva. 

Bez festivālu organizēšanas loģisks ceļš, kā iekļauties sistēmā un spēlēt pēc kapitālisma noteikumiem, ir saistīt savu uzņēmējdarbību ar mūzikas iestādījumu un izklaižu iestādījumu biznesu. 

Vairāku Latvijas metāla mūzikas grupu dalībnieki investējuši gan slavenajā klubā “Melnā piektdiena”, gan metāla mūzikas pasākumus organizējošajā uzņēmumā “Zobens un lemess” un tos apkalpojošajā e-biļešu tirdzniecības sistēmā “Ticketshop.lv”. No redzamākajiem izklaides iestādījumiem, kas pieder deviņdesmito gadu “underground” darboņiem, kā arī viņu idejiskajiem sekotājiem, jāmin Jāņa Vītola “Gauja” un “Nabaklab”, Gunta Vanaga “Depo” (savulaik centrālā vieta dažādu gotiskās mūzikas, "industrial" mūzikas, panku un citu subkultūru tematiskajiem pasākumiem), Eduarda Ancāna un Viestura Polikarpa “Picērija Ansamblis”, trīs pankroka cienītāju dibinātais “Ļeņingrad”, “Melno cepurīšu balerija” Jelgavā, Cēsu brāļu Sildniku “Fonoklubs”, dāņu dēkaiņa Stīna Lorensa jeb Luija Fonteina “Fontaine Palace” Liepājā, ASV augušā Vašingtonas panka Kristapa Krēsliņa “Aptieka”, četru asas mūzikas cienītāju dibinātais “Nemiers”, “Artilērijas pagrabi” Daugavpilī un citi. Tāpat jāpiemin vairākas ierakstu studijas, kuras pieder vai kurās strādā deviņdesmito gadu alternatīvās kultūras personības. Īpaši pieminams valmierieša Ģirta “Lomika” Laumaņa darbs “Hodila Records” un Gata Zaķa darbs “Tru” studijā. Dažādos ampluā smagās mūzikas koncertdzīves organizēšanā strādā veikala “Randoms” vadītājs Jānis Jansons. Skeiteru un smagās mūzikas subkultūru ideju turpinātāji ir brāļi Ābeles un viņu filmu studija “Tritone”.

Jāpiemin, ka tāds salīdzinoši nesen dibināts uzņēmums kā Viestura Laiviņa un Jura Simanoviča bārs “Aleponija” savā nosaukumā izrāda cieņu iepriekšējo paaudžu Latvijas subkultūrām. Vārds “Aleponija” ir astoņdesmito gadu pagrīdes grupas “Bedre” apdziedātās izdomātās valsts nosaukums.

Paralēli biznesam, kurš radās no intereses par subkultūrām, jāmin trīs jaunā gadu tūkstoša radošās nekomerciālās iniciatīvas, kuru pastāvēšana dara godu jaunības dienu vērtību pārnesei sabiedrības kopējam labumam, – “Zabadaks”, “Radio NABA” un biedrība “HI”.

"Zabadaks". Foto: Lāsma Reimane, "Kurzemnieks"

“Zabadaks” ir “Do It Yourself” kultūras centrs – māja Pārventā, kuru Kuldīgas “underground” druvas kopēji burtiski savām rokām restaurēja un kas ilgus gadus pildīja koncertvietas, ierakstu studijas, mēģinājumu telpu, radošās rezidences funkcijas.

Radio NABA publicitātes foto. 

 “Radio NABA”, izaudzis uz savulaik īsu brīdi pastāvējušā “Radio KNZ” bāzes, ir Latvijas Universitātes un Latvijas sabiedriskā radio kopīgi atbalstīts nekomerciāls radio, kas jau gandrīz 20 gadu cītīgi rūpējas par visu, kas saistīts ar jaunatnes informēšanu nekomerciālās kultūras jomā.

Festivāls "Vadātājs". Foto: Oskars Upenieks. 

Biedrība “HI” (apspēlēts savulaik populārās grupas “Hospitāļu iela” nosaukums) izdod dažādu nekomerciālu mūziķu ierakstus, finansējot albumu ierakstīšanu, poligrāfisko noformējumu, mārketingu un visādi citādi atbalstot tos, kuru māksla netiktu atzīta par biznesa atdevi nesošu. No “HI” aktivitātēm izaudzis arī pazīstamais ceļojošais festivāls “Vadātājs”, ar kura palīdzību daudzos Latvijas reģionos skatītājiem nogādāti mūzikas, dzejas, teātra, modernās dejas priekšnesumi, kurus citādi tie nevarētu atļauties apmeklēt.

Pagānu ķēniņi no Latvijas

Latvijas deviņdesmito gadu subkultūrai ir arī savs devums pasaulei globālā līmenī – šajā stāstā un “Jelgava 94” vairākkārt pieminētā grupa “Grindmaster Dead”, kas 1995. gadā pārsauca sevi par “Skyforger” un, pēc vairāku autoritatīvu avotu domām, ir viena no “paganmetal” žanra ietekmīgākajām grupām pasaulē, kuras daiļrade mudinājusi pievērsties šim žanram daudzus sekotājus teju visos kontinentos. “Pagan Metal Kings” – pagānu metāla ķēniņi – tā latviešus dēvē izdevums metalcentre.com.

Kopš “Trīs musketieru” publicēšanas pirms 175 gadiem mēs zinām, ka apmēram pēc 20–30 gadiem vēsture kļūst par iedvesmu mākslai. Filma “Jelgava 94” ir skaļākais piemērs, kā pašlaik tas skāris pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades, un daļa šo rindu lasītāju apzināsies, ka mūsu jaunība nu ir vēsture.

Kopējā tendencē iekļaujas Valtera Sīļa un Jāņa Baloža izrāde par grupu “Jumprava” “Zem diviem karogiem” Nacionālajā teātrī, Paulas Pļavnieces un Justīnes Kļavas “Jubileja 98” Daugavpils teātrī, “Klubs Paradise” “Dirty Deal Teatro”, Ulda Rudaka, Kaspara Zaviļeiska, Kristīnes Želves, Ingas Ābeles literārie darbi, Kristiāna Brektes un Artūra Bērziņa gleznu estētika, kā arī, protams, Jāņa Joņeva grāmata “Jelgava 94” un tai sekojušā Jāņa Ābeles un Matīsa Gricmaņa filma.

"Underground" saknes ir vairākiem akadēmiskās mūzikas skaņražiem, tostarp Līgai Celmai–Kursietei, Jēkabam Nīmanim un Edgaram Mākenam. Skatuves mākslā redzamākie "vecpanki" ir Regnārs Vaivars un Ģirts Šolis, literatūrā – "industrial" pārstāvis Edmunds Frīdvalds. Savu ceļu jau teju 30 gadu iet Jānis Einfelds, kurš neuztur sakarus ar subkultūru vidi, bet kura prozas estētika pilnībā atbilst gotisko šausmu žanra kanoniem. 

Aksels un Dace ir īstais pāris – divi Rīgas panki, nevis kaut kādi MTV panciņi ar treknu tētuka bankas karti makā un CD pleijeru pie jostas, garlaicībā izlutuši pajoļi, kas vakaros saplēstās ādas jakās uz ielas dzer alu, bet rītos sēž kantorī baltos pletkreklos un malko kafiju, nē, viņi ir īsti ielas panki, nemazgājušies, spuraini, jauni un brīnišķīgi, viņi ir uz naža asmens, visu laiku uz robežas, un viņu maigums ir baismi ķērcieni pasaules sejā, un viņu izaicinājums ir kautri aicinājumi ieraudzīt, cik viņos ir daudz mīlas un spēka, – veltīgi aicinājumi!” Inga Ābele. Paisums. Dienas grāmata, 2008., 228. lpp


Biruta Delle. Panks Peksis. 2006.

Projekta “Slūžas vaļā – Stay Brutal” veidotāji: Ingus Bērziņš, Ralfs Dravnieks, Nora Rieksta-Ķenģe, Oskars Dreģis, Natālija Šindikova, Uldis Olekšs, Kārlis Dambrāns, Līgija Ciekure. Īpašs paldies Inesei Tonei, Jānim Daugavietim, Dambim, Ģirtam Šolim, Laurai Ziemelei, Arnim Balčum, Mārtiņam Lablaikam, Madaram Štramdierim, Uldim Gedram, Emīlam Dreiblatam, Mārim Muitniekam, Ernestam Lībietim, Valdim Bērzvadam, Daigai Bitiniecei, K, Gintam Mauševicam.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.