Dzīvot, nevis izdzīvot – Reinis Runcis
Teksts – Kārlis Arājs, foto – Māris Morkāns
esmu sakrājies
bet pārāk daudz
var saspiest maz
zemeslode karotē
asins garša mutē

/Reinis Runcis/
Ir piektdienas novakare, kad ar taksometru atbraucu uz pareizo adresi Purvciemā. Līdz intervijai vēl apmēram pusstunda, tādēļ pastaigāju apkārt. Redzētais nepārsteidz – ierasti padomju laika betona džungļi, kuros kā puķes no betona dobes izspraukušies krāsaini lielveikali. Pusstunda paiet nemanāmi, un norunātais laiks ir pienācis. Kopā ar fotogrāfu dodamies uz piekto stāvu, kur dzīvo mūsu stāsta varonis – Reinis Runcis, kurš jau 18 gadus ir piekalts gultai.
Dzīvokļa durvis atver viņa māte – padzīvojusi sieviete, kuras sejā nolasāms nogurums, bet arī nesalaužams spīts. Viņa mūs ieved istabā, kur guļ Reinis. Gaisā virmo zāļu aromāts, fonā skan televizors. Istaba ir gaiša, bet aiz loga var vērot krēslā tītus koku zarus. Reinis, cik nu var, pagriež galvu pret mums un sasveicinās. Viņa balss ir klusa, bet pārliecināta. Vien īsu brīdi pēc iepazīšanās mūsu saruna jau rit pilnā sparā, un Reinis atklāj gan to, kā līdz šim brīdim nonācis, gan to, kāpēc grib nomirt, gan to, ko valsts varētu darīt, lai kaut nedaudz atvieglotu dzīvi tādiem cilvēkiem kā viņš.
Slidenais ceļš un nāve pansionātā
2002. gada 8. novembra rītā Reinis ar kolēģiem brauca Cēsu virzienā. Ceļu klāja viegla sniega kārta, zem kuras bija paslēpies ledus. Ātrums nebija liels, bet mašīna saslīdēja un sāka velties. Reinis bija vienīgais, kurš bija piesprādzējies. Kamēr mašīna lēni ripoja, pārējie pasažieri paspēja noliekt galvas un tika cauri ar viegliem zilumiem, taču Reinis, būdams gara auguma un piesprādzējies, to nepaspēja. Tālāk sekoja elle.
Sarunu Reinis uzsāk tieši: "Vispirms es gribu izstāstīt, kā nav, bet pēc tam to, ko varētu izdarīt, lai būtu labāk. Vēl es gribu izstāstīt par savu paziņu, kurš bija paralizēts tāpat kā es. Viņam nekustējās pirksti, bija trešā, ceturtā un piektā skriemeļa bojājumi, bija tāds vīrs. Ar ko beidzās tas, ka viņam nomira mamma? Viss bija labi līdz brīdim, kamēr viņa mamma vēl vilka visu vezumu, bet, kad viņa nomira..." Šo stāstu turpinot, Reinis atklāj, ka Latvijā spēkā esošais regulējums paredz, ka invalīdus pansionātā uzņem vien tad, ja no viņiem atteikušies radinieki. Reiņa paziņas gadījumā tā nav bijis. Situācija gan daļēji atrisinājusies, kad ar kādas sievietes palīdzību paziņa iekārtots pansionātā, kur uzturēšanās tolaik izmaksājusi apmēram 900 latus mēnesī, savukārt bezmaksas pansionātu izdevies nokārtot vien pēc pāris mēnešiem.
Šis konkrētais paziņa pansionātā nodzīvojis trīs gadus. Režīms gan bijis sarežģīts, ik pēc pāris mēnešiem nācies doties uz slimnīcu, lai cīnītos ar dažādām veselības problēmām, no kurām daļa radusies tieši dzīves apstākļu dēļ pansionātā. Kā piemēru Reinis min faktu, ka paralizētus cilvēkus nepieciešams grozīt ne vien tādēļ, lai nerastos izgulējumi, bet arī tādēļ, lai saglabātu sirds, plaušu un citu orgānu tonusu.

Pēc trim gadiem pansionātā Reiņa paziņas veselības stāvoklis bija tiktāl pasliktinājies, ka viņš aizgāja viņsaulē. Tieši saistībā ar šo jautājumu Reinis vērsās pie tiesībsarga, kur saņēma atbildi, ka "jā, situācija ir slikta, taču tā ir likumīga".
Nauda un kakas
Saruna turpinās līdzīgā gultnē. Reinis rāda, cik mēnesī saņem invaliditātes pensijā, cik kopšanas pabalstā. Cipari tik tiešām nav lieli, bet izdevumi gan ir. Reinis uzsver, ka viņam ir nepieciešama 24 stundu aprūpe, kas nozīmē trīs maiņas. Tāpat būtisks apsvērums ir kopšanas sarežģītība.
"Lai tu saprastu, kāpēc es bieži cilvēkiem šķietu nejauks. Kad tu gribi čurāt, vai tu vari būt laipns pret apkārtējiem?"
"Man [skriemeļu] bojājums ir diezgan augstu. Tad regulāri ir problēmas ar čurāšanu, kakāšanu. Es pats to vispār nevaru izdarīt, pamperī nekas nenāk ārā. Man ir vajadzīga māsiņa, kas ar roku to sūdu ņem laukā un mani mazgā. Tas ir diezgan nepatīkams process, un pa lēto neviens to negrib darīt," skaudro realitāti atklāj Reinis. Tāpat diennakts laikā viņu piecas reizes ir nepieciešams apgriezt.
Lai apkoptu Reini, vajadzīgas trīs pilnas slodzes, bet atrast kopējus nav tik viegli. Kā skaidro pats Reinis: "Naktī neviens negrib nākt, to vēderu tīrīt arī ne. Abos gadījumos iznāk maksāt vairāk. Nevienu no tām trim maiņām, kas man nepieciešamas, lai es varētu dzīvot ārpus pansionāta, nevar nodrošināt par minimālo algu."

Reinis skaidro, ka viena no trim maiņām mēnesī paģēr vismaz 600 eiro lielu algu, kas kopumā ir 1800 eiro mēnesī. Šajā summā gan nav iekļauti izdevumi par zālēm. Šobrīd gan izdevumi ir mazāki, jo lauvas tiesu kopšanas ir uzņēmusies Reiņa māte Rasma, taču vīrietis atzīst, ka tas nav ilgtermiņa risinājums, jo māte ir cienījamā vecumā un viņai parādās veselības problēmas, kas apgrūtina kopšanu.

Kā kliedzošu netaisnību Reinis izceļ to, ka viņš no valsts saņem ļoti nelielu palīdzību. Palīdzības apmērs būtu daudz lielāks, ja viņš būtu mazturīgs, taču viņa māte vēl joprojām strādā, tādēļ mazturīgā statuss viņam nepienākas. Līdz ar to, lai nodrošinātu trīs maiņas, kas nepieciešamas kopšanai, vienas maiņas izmaksas sedz pats Reinis ar savu māti, otras maiņas izmaksas sedz ziedojumi no "Ziedot.lv", taču trešā maiņa ir uz mātes pleciem.

Tieši šī iemesla dēļ Reinis cer uz uzņēmēju atbalstu, jo pats atzīst, ka "Ziedot.lv" ir īstermiņa risinājums, kas nerisina ilgtermiņa jautājumus.
Mūžīgā vajadzība
Reinis dzīvē ir sniedzis daudzas intervijas, kurās vienmēr bijis ļoti tiešs un nav vairījies aizskart tēmas, kas daudziem šķistu tabu. Arī mūsu sarunā viņš ļoti atklāti aprakstīja savas ikdienas izjūtas: "Lai tu saprastu, kāpēc es bieži cilvēkiem šķietu nejauks. Kad tu gribi čurāt, vai tu vari būt laipns pret apkārtējiem? Kad ļoti vajag uz tualeti. Man tādas izjūtas ir katru dienu. Vairāk vai mazāk, bet katru dienu, jo organismā nekas normāli nefunkcionē. To izstāstīt ir ļoti sarežģīti, bet, ja iztēlojies, kā ir, kad baigi vajag uz vienu vietu, tad tu saproti."

"Es jau 18 gadus esmu paralizēts, tas ir šausmīgi daudz. Man jau sen vajadzēja būt beigtam, bet, pateicoties mammai, es vēl aizvien funkcionēju, kas vispār ir brīnums," stāsta Reinis.
aizraujošie runča piedzīvojumi
atrast cilvēku kas pagriezīs
atrast cilvēku kas nogriezīs
atrast spēku neaizbaidīt cilvēku kas sapratīs
un saprast
kur tas viss aizrauj

/Reinis Runcis/

aizraujošie runča piedzīvojumi
atrast cilvēku kas pagriezīs
atrast cilvēku kas nogriezīs
atrast spēku neaizbaidīt cilvēku kas sapratīs
un saprast
kur tas viss aizrauj

/Reinis Runcis/

Sarunā nonākam līdz aprūpētājiem, un Reinis norāda, ka viņam dzīvē ir bijusi ļoti dažāda pieredze ar tiem. Piemēram, viņam vairākkārt bijusi negatīva pieredze ar vīriešiem aprūpētājiem, tādēļ tos viņš vairs neuzrunā. Tāpat viņš nevēlas "vecas tantes, kas nogurušas no dzīves", jo viņam ļoti svarīgi ir saņemt dzīvesprieku no cilvēkiem, kas viņu apkopj. "Es vēlos dzīvot, nevis izdzīvot," šo teikumu Reinis sarunas laikā atkārto vairākkārt.
Aprakstot savu un citu sev līdzīgo situāciju, Reinis ir skarbs: "Principā tu paņem savu tuvāko cilvēku un viņu paverdzini, jo valsts tev gandrīz vispār nepalīdz." Viņš saka, ka drīzumā valsts sola palielināt invaliditātes pabalstu līdz 600 eiro mēnesī, taču tas viņam prieku neraisa, jo, Reiņa ieskatā, tas var novest pie tā, ka cilvēki neredzēs vajadzību ziedot vai kā citādi palīdzēt. Viņš arī atgādina, ka patiesās izmaksas mēnesī tāpat ir 1800 eiro, nevis 600. "Es jau tāpat griežos mazāk, nekā man iesaka ārsti. Piemēram, naktīs es negriežos astoņas līdz desmit stundas, lai mammai nebūtu jāceļas. Lai to izturētu, es riju stipras pretsāpju zāles. Es nezinu, ar ko tas beigsies, bet pēdējos gadus tā ir."
Dzīve un elle
Reinis raksta dzeju. Šo talantu viņš atklājis pēc negadījuma. Vaicāts par to, viņš vien ironiski nosaka, ka ne visi var būt programmētāji. Reiņa mīļākie dzejnieki ir Čārlzs Bukovskis, kurš pazīstams ar savu skarbo Amerikas zaņķu atspoguļojumu, un zviedrs Tūmass Transtrēmers. "Bukovskis, manuprāt, vislabāk skan krieviski, jo tā zemā, melnā enerģija, kas no viņa nāk, tā krieviem īstāk skan. Latviešiem valoda man šķiet daudz maigāka. Savukārt no Transtrēmera nāk ārā tā tumšā, aukstā ziemeļnieku dvēsele un sāpes, kas reizēm robežojas ar ārprātu," norāda Reinis.
Vien nesen Reinis atklāja, ka arī Transtrēmers bijis paralizēts. Aprakstot abu autoru dzeju, vīrietis arī piebilst, ka abu dzejā ir smagums un stindzinošs aukstums, kas ir augsne mežonīgam un trauslam, bet liesmojošam spēkam. "Šo bezgalīgo skaistumu cenšos savā dzejā paust arī es. Tā es cenšos būt noderīgs šai sabiedrībai," reflektē Reinis.

Runājot par rakstīšanu, Reinis iedegas. Viņš man piekodina, lai obligāti šajā rakstā pateicos Latvijas Rakstnieku savienībai, kuras biedrs viņš ir. "Ja nebūtu Rakstnieku savienības, es nezinu, kā es būtu šo krīzi, kas tagad ar Covid-19 ir, izturējis," saka Reinis, piebilstot, ka Rakstnieku savienība viņu arī materiāli ir atbalstījusi. Tapšanas procesā ir jauna dzejas grāmata, kura jau ir iztulkota angliski. Šobrīd Reinis meklē menedžmentu, kā arī cer uz māksliniekiem, kas palīdzētu šo dzeju vizualizēt "Youtube" platformā.
Ikdienas grafiks Reinim ir labi izstrādāts. Viņš pats atzīst, ka pārsvarā dzīvo pa naktīm. "Mani noliek gulēt, tad no pusdiviem līdz pusdeviņiem es "draivoju". Es guļu, sarijies pretsāpju zāles. Mēģinu uzrakstīt kādu dzejoli, pašizglītojos, "YouTube" skatos. Pēc tam sākas griešanas, mazgāšanas, vēdera tīrīšanas, katetra maiņas, vingrošana un tamlīdzīgi. Tas beidzas ap pusvieniem, Tas ir grūtākais dienas posms, ko paveic mamma. Tam seko māsiņu posms, kur ir lielā ēšana, griešanās sēdus, bet pēc tam mani griež uz vieniem sāniem," stāsta Reinis.

Reinis saka, ka pirms pāris gadiem viņam bijis krietni vairāk vēlmju. Gribējies iet uz koncertiem, nodarboties ar seksu, apmeklēt pasākumus, taču pēdējā laikā šīs vēlmes apsīkušas. "Dažbrīd paliek bail, ka eju sava paziņas iemītajās pēdās, kaut gan baigi to negribētos. Ja es varētu izdarīt pašnāvību, es būtu laimīgs. Ne jau tāpēc, ka man gribas pašnāvību, bet tāpēc, ka tas, kas mani sagaida, ir tas, ko es redzēju, – kā viņš mocījās, kad mira viens bez mammas," Reinis ir tiešs.
"Ir tā, ka pēc avārijas esi ellē, tad ar kāda radinieka palīdzību no tās izlien. Tu izlien no elles, nedaudz padzīvo un saproti, ka nākotnē gaida vēl trakāka dzīve. Tāpēc gribētos pašnāvību, lai to nepiedzīvotu. Ja esi ellē bijis, tu negribi tur vairs nonākt. Cilvēki ir stulbi šajā jautājumā. Viņi nesaprot, kas ir elle. Kā ir, kad sāp diennaktīm ilgi, nedēļām ilgi, kad nevari izturēt, kad ej pa fāzēm. Sāp viss, sāp vēders, nevari padirst, sirds normāli neiet. Ja valsts neko nemainīs attieksmē pret invalīdiem, tad mani tas sagaida vēlreiz, bet pastiprinātā versijā," skaudrs ir Reinis.
Risinājumi un būšana līdzās
Reinim ir gatavi risinājumi, kas palīdzētu gan viņam, gan citiem, kas nonākuši līdzīgās situācijās. Pirmkārt, būtu nepieciešams ieviest sistēmu, kurā tie cilvēki, kas mācās par māsām vai māsu palīgiem, varētu vakaros doties pie tādiem invalīdiem kā viņš, lai stundu vai divas veiktu apgriešanas procedūru un citas nepieciešamās manipulācijas. Par šādām darbībām viņi varētu saņemt kredītpunktus.

Tāpat viņš norāda, ka jau vairākus gadus tiek ziņots, ka invalīdu pabalstos gada beigās palicis pāri vairāk nekā viens miljons eiro. Reinis pauž neizpratni par to, kādēļ šī nauda tiek novirzīta citiem mērķiem, nevis izdalīta starp tiem, kam tā būtu ļoti nepieciešama.
vai mani var izārstēt nāve
tāpat kā tevi saule
mēs ceram tas nebeigsies
un ēnas stiepjas
līdz apvārsnim

/Reinis Runcis/
vai mani var izārstēt nāve
tāpat kā tevi saule
mēs ceram tas nebeigsies
un ēnas stiepjas
līdz apvārsnim

/Reinis Runcis/
Savukārt kā trešo iespējamo risinājumu viņš min to, ka būtu nepieciešams atjaunot regulējumu, kas ļāva uzņēmējiem saņemt būtiskus nodokļu atvieglojumus, ja tie ziedoja pirmās grupas invalīdiem. Šāds risinājums bija spēkā pirms vairākiem gadiem, bet nu regulējums ir mainīts, tādējādi padarot ziedošanu finansiāli neizdevīgu.

"Negaidiet no mums, invalīdiem, kā samaksu iedvesmu. Saprotiet, ka jums ir iespēja mums palīdzēt un jūs tādā veidā elementāri varat padarīt sevi labāku. Tā ir kolosāla iespēja. Aizdomājieties līdz tam," sarunu noslēdz vīrietis, novēlot līdzpilsoņiem biežāk smaidīt, jo īpaši valsts svētkos un Ziemassvētkos.
Reiņa māte Rasma, kurai nākas uzņemties lauvas tiesu aprūpes darbu, sarunā pauž neizpratni par valsts nespēju palīdzēt cilvēkiem, kurus piemeklējusi šāda traģēdija. "Nevar būt tā, ka ir divas ministrijas, kur viena dara vienu lietu, bet otra citu," saka Rasma. Viņa uzsver, ka pašā sākumā nav neviena, kas palīdzētu, kas pateiktu, kas darāms. "Mums, tuviniekiem, taču nav saprotams, kas ir pareizi, kas ne. Kāpēc valsts, ja noticis šāds negadījums, nevar norīkot sociālo darbinieku, kurš sākumā pastāsta, ko darīt, kā var iedzīvoties izgulējumos. Elementāras lietas."
"Tu izlien no elles, nedaudz padzīvo un saproti, ka nākotnē gaida vēl trakāka dzīve. Tāpēc gribētos pašnāvību, lai to nepiedzīvotu."
Viņa atklāj, ka Reinis vairākkārt ir sacījis: "Izglāba, lai mocītu." Rasma norāda, ka viņa to saprot, jo vajadzētu būt kādam, kas uzņemas atbildību par personām, kas nonākušas šādā nelaimē.

Agrāk situācija nav bijusi tik nomācoša – Rasmai reizi pa reizei bija iespēja uz nedēļu kaut kur doties, lai atpūstos, bet nu finansiālā situācija to vairs neļauj. "Tas ir nomācoši gan man, gan viņam, kad redz manu pārgurušo ģīmi, kad redz, ka es vairs to nevaru, bet viss, ko valsts saka, ir, lai es iedzeru "Ibumetin"." Rasma uzsver, ka vajadzētu būt reģistram, kurā šādi pirmās grupas invalīdi tiek uzskaitīti un kurā tiek sekots viņu progresam.
Izdzīvošanas pēcgarša
Tikpat kā nemanot ir pagājušas divas stundas. Es izeju no dzīvokļa, bet domas par šīm abām sarunām mani neatstāj vēl ilgi. Gan Reinis, gan Rasma sarunas laikā vairākkārt teica, lai nesaucu viņus par stiprajiem. To var saprast, jo ikdienas rutīnā ir grūti aptvert to spēku, kas patiesībā cilvēkos ir. Taču, skatoties uz pārbaudījumiem, kurus abi ir izturējuši, nav cita vārda, kā viņus raksturot.

Uz Rasmas pleciem gulstas atbildība par Reini, bet viņa to nes. Lai cik grūti tas nebūtu, viņa to dara. No paša sākuma, kad Reinis nekustīgi gulēja, pieslēgts pie elpināšanas aparāta, līdz šim brīdim. Tas ir spēks nesalūzt.

Savukārt Reinim bija visas iespējas padoties. Viņš pats saka, ka ir izgājis cauri ellei. Ir daudzi, kas ellē paliek, bet viņš izvēlējās cīnīties. Arī tagad viņš neapmierinās ar izdzīvošanu – viņš grib dzīvot. Galu galā mēs visi gribam to pašu.

Stiprini Reiņa ģimeni
Reinim nepieciešama aprūpētāja palīdzība. Izmaksas gadā ir 6048 eiro, kas nodrošinās 84 stundas aprūpētāja pakalpojuma mēnesī.
Nākamais raksts
Projekts tapis
sadarbībā ar
Projektu "Stiprini stipros" veidoja: saturs – Andra Čudare, Dita Vinovska, Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Kārlis Arājs, Olga Petrova, Kristīne Melne, Līgija Ciekure, Egita Segliņa, Alīna Semeņihina, foto – Viesturs Radovics, Māris Morkāns, video – Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāja – Elise Bikova.
Arhīvs: 2018 2019
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.