'Vai neeju par ātru?' Paralizētā Katja ratiņkrēslā
Teksts – Olga Petrova, foto – Viesturs Radovics
Jekaterinai Lebedevai ir 28 gadi. Muguras muskuļu atrofijas dēļ jaunā sieviete ir piekalta invalīda ratiņiem, viņa spēj kustināt vien kreisās rokas pirkstus. Pirkstus, ko rotā akurāts manikīrs maigi rozā krāsā. Katja ir cīnītāja, viņai nepatīk, ka viņu žēlo un sauc par invalīdu. Diagnozes dēļ viņai nācies 10 gadus pavadīt mājās, guļot gultā, bet sieviete atrada sevī spēkus un atkal iemācījās sēdēt.
Pilsētas infrastruktūra: daudz dažādu "kāpēc"
Ar Katju tiekamies pie viņas mājām Ogrē. Tipisks piecstāvu daudzdzīvokļu nams, kas aprīkots ar rampu. Tā parādījusies pirms dažiem gadiem. Jekaterina stāsta, ka sākumā vērsusies domē, kur saņēmusi standarta atbildi – nav naudas. Bet, kad sociālajos tīklos publicēts ieraksts strauji izplatījies tīmeklī, nauda pēkšņi atradusies, un jau pēc nedēļas rampa bijusi savā vietā.
"Ejam, pastaigāsimies!" lietišķi noteic Jekaterina un uzņem ātrumu. Elektriskos ratiņus viņa vada ar speciālu pulti. Ekrānā izgaismojas ātrums, kilometrāža, baterijas uzlādes līmenis un laiks. Speciāla josta droši fiksē sievieti un neļauj nokrist, arī galva tiek balstīta.
"Pēc likuma tev ir tiesības saņemt ratiņus bez maksas. Aizpildi anketu un stājies rindā. Aptuveni pēc gada tev zvana, ziņo, ka ratiņi atnākuši, var braukt un izvēlēties. Man izvēlei tika piedāvāti precīzi vieni ratiņi, kas man nederēja. Salīdzinājumam – tas ir apmēram tā, ka tev ir 36. izmēra pēda, bet piedāvāti tiek 40. izmēra apavi," pa ceļam stāsta sieviete. "Es ilgi strīdējos, rakstīju viņiem, beigu beigās man izmaksāja maksimālo kompensāciju – 3900 eiro. Taču man nepieciešami nestandarta ratiņi, tie maksā astoņus tūkstošus."

Jekaterina izmanevrē uz ielas braucamās daļas un virzās pa malu. Viņai nav izvēles, jo braukšana pa trotuāru nav ērta – augstās apmales ir nepārvarams šķērslis. Lūkojamies uz samērā svaigi liktu trotuāru un nekādi nespējam saprast – kādēļ nav padomāts par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? "Te ir bīstams līkums," teic Jekaterina, apbraucot ielas malā novietotu autobusu. Pretī braucošo auto vadītāji viņu var nepamanīt.

Tālāk – gara dzelzceļa pārbrauktuve. Ratiņu riteņi ķeras aiz sliedēm, brīžiem rati bīstami sasveras uz sāniem. Neatkāpjamies ne par soli, bet prātā viens vienīgs jautājums – ko darīt, ja tagad nāks vilciens? "Drīz te uzbūvēs pazemes pāreju," Jekaterina rāda uz pelēku ēku. "Ar liftu gan būs tāpat kā pie "Origo" Rīgā, proti, es, sēžot ratiņos, pogu nemaz nevaru nospiest." Un atkal nav saprotams – kāpēc pilsētas infrastruktūras veidotāji nav padomājuši par cilvēkiem ar invaliditāti? Pa ceļam uzpeld ļoti daudz šādu "kāpēc".
"Pēc pusgada sāku aizmirst par sāpēm. Pareizāk sakot, pie tām pieradu."
"Vai neeju par ātru?" līdzjūtīgi vaicā Jekaterina. Viņai patīk braukt maksimālajā ātrumā – septiņarpus kilometri stundā. "Lai būtu skaidrs, tas ir kā viegls skrējiens. Esmu tā pieradusi. Citādi man šķiet, ka eju ļoti lēni. Vasarā ātri braukt ir forši, bet ziemā citādi nevar – auksti." Sieviete runā, it kā būtu piemirsusi savu diagnozi, – "es eju", "ātri aizskriešu pa darīšanām", "tūliņ eju ārā".

"Šajā pagalmā man regulāri ir problēmas ar autovadītājiem," viņa stāsta. "Braucu pa ceļmalu, reizēm nākas izbraukt vairāk uz ceļa, lai apbrauktu bedri. Gadās, ka sāk skaļi signalizēt tieši aiz muguras – domā, ka es viņus neredzu. Vasarā te bija gadījums: es baltā krekliņā un gaišos legingos. Nesen bija lijis. Šoferis piebremzēja, pielāgojās manam ātrumam un speciāli uzgāzēja peļķē, notašķot mani ar dubļu vilni. Kādēļ viņš tā darīja, nesaprotu." Reiz Jekaterinu notriecis auto. "Par laimi, ratiņi neapgāzās, bet viņš kādu gabalu mani vilka. Šoferis visu redzēja, bet pat neapstājās, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Automašīnas numuru neiegaumēju, bet tā bija mācību mašīna, kurā bija gan māceklis, gan instruktors."
"O, mēs kaut kur braucam, beidzot neesam mājās!"
Piestājam nelielā, omulīgā kafejnīcā pašā pilsētas centrā. Galdiņu izvēlamies tā, lai Jekaterina varētu ar ratiņiem piebraukt pēc iespējas tuvāk. Sieviete par savu diagnozi runā ļoti mierīgi.

Muguras muskuļu atrofija ir ģenētiski iedzimta slimība, kuras ietekmē cilvēka muskuļi pakāpeniski atrofējas. Tā nav ārstējama, tomēr ar medikamentu palīdzību iespējams mazināt sāpes un piebremzēt slimības attīstību. Pilnīgi veseli vecāki var izrādīties gēna mutācijas nēsātāji. Analīzēs noskaidrojās, ka Jekaterina šo slimību mantojusi no tēva.
Pirmie simptomi parādījās, kad meitenītei bija nedaudz vairāk par gadu. Mazule cēlās kājās, turoties pie dīvāna, bet staigāt tā arī nesāka. Toreiz Jekaterinas mamma cēla trauksmi un veda bērnu uz izmeklējumiem. "Sākās ārsti, komisijas. Mamma pat aizbrauca uz Ameriku uz gadu, lai būtu tuvāk turienes ārstiem un uzzinātu vairāk par manu diagnozi. Bet tās bija deviņdesmito gadu beigas, divtūkstošo sākums, īpašas skaidrības nebija pat tik progresīvā valstī," stāsta Jekaterina. "Mana bērnība pagāja visādās slimnīcās, sanatorijās. Taču man tas netraucēja. Man kā bērnam tas vienmēr bija kā piedzīvojums: "O, mēs kaut kur braucam, beidzot neesam mājās!"
Dzīvoklī pārvietojos ar trīsriteni. Es varēju mazgāt traukus, uzsildīt ēdienu, uzkopt istabu – darīju visu, ko citi bērni šajā vecumā. 10 gadu vecumā ritenis man kļuva par mazu, mani pārsēdināja invalīda ratiņos. Lai es varētu izbraukt, mājās bija paplašinātas visas durvju ailas. Virtuve bija plašāka, nekā projektā paredzēts."

Tikmēr slimība turpināja progresēt, pusaudža vecumā Jekaterina tika piekalta pie gultas. "Nokritu un salauzu kāju, guļošā stāvoklī pavadīju divarpus mēnešus. Bet, kad guli, muskuļi ļoti ātri atrofējas. Turklāt, domāju, netika pamanīta mugurkaula trauma. Galu galā, kad es atkal apsēdos, sapratu, ka nevaru pacelt karoti pie lūpām. Ļoti sāpēja.
Nekad nebiju prātojusi par to, kādēļ citi bērni lēkā, skraida, bet es ne. Pirmo reizi aizdomājos 15 gadu vecumā, kad iemīlējos. Iepazināmies internetā, viņam bija 17, dzīvoja Krievijā un studēja medicīnu. Tieši tad man nāca apjausma, ka esmu guloša. Lūk, tad sāku mammai uzdot jautājumus, burtiski kritu histērijā: "Kāpēc tā? Darām kaut ko!""

10 gadus Jekaterina pavadīja mājās. Guļot. "Es daudz mācījos, lai nesajuktu prātā," stāsta sieviete.
Tikšanās ar klasesbiedriem: "Tas bija kā zoodārzā"
Slimības dēļ Jekaterina neapmeklēja ne bērnudārzu, ne skolu. Viņa bija piesaistīta konkrētai klasei, bet mācības notika mājās. "Atceros, reiz skolas uzdevumā pie manis ciemos ieradās klasesbiedri. Tas bija kā zoodārzā. Ne viņi zina, kādēļ atnākuši, jo tika piespiesti, ne es saprotu, kādēļ tas vajadzīgs. Taču man bija neērti atteikties. Nebija nekādas izsmiešanas, man ir ļoti labi klasesbiedri, ar dažiem sazinos joprojām. Tikai tagad tas jau ir citādi – tu saproti, kādēļ tas tev nepieciešams, tu pats to vēlies."
"Galvenais – nefokusēties uz to, ka esi citāds un kaut ko nevari. Tu vari visu to pašu, ko tavs kaimiņš."
Pabeigusi skolu, Jekaterina neklātienē studēja psiholoģiju kādā Krievijas augstskolā. Tomēr studijas netika pabeigtas, jo bija jāraksta diplomdarbs un gala eksāmeni jākārto klātienē. Vēlāk viņa iestājās Rīgas Stradiņa universitātē un neklātienē studēja multimediju komunikāciju. Uz Rīgu brauca speciālā taksometrā, ko apmaksāja "Ziedot.lv", bet mājup – pati, ar autobusu. "Ja laikus vienojies, tev panāk pretī un pasūta autobusu ar rampu, bet ar mani tā nez kādēļ daudzas reizes lūza. Tas ir, aizbraucu līdz Ogrei un nevaru izkāpt. Nācās zvanīt policijai, ugunsdzēsējiem – invalīda ratiņi nav paceļami, tie sver pāri 100 kilogramiem. Komiski un tajā pašā laikā skumji," stāsta Jekaterina.
"Smieklīgākais, ka es gribēju kļūt par oficianti. Jā, tieši tik piezemēti!"
"Smieklīgākais, ka es gribēju kļūt par oficianti. Jā, tieši tik piezemēti!"
Pēc gada viņa bija spiesta pamest studijas, jo slimības dēļ nespēja pildīt mājasdarbus. "Man ir ļoti žēl, jo man bija lieliska grupa. Turklāt esmu ļoti komunikabla un domāju, ka šajā nozarē noteikti būtu guvusi panākumus," viņa piebilst.
"Ko gan esmu sadarījusi?"
Jekaterinai bijušas trīs operācijas. Pašlaik viņa ir pilnībā paralizēta, kustīgi ir vien kreisās rokas pirksti. "Viena operācija bija gūžas locītavām, otra – mugurkaulam: man tika ievietota titāna konstrukcija, kas man ļauj sēdēt. Vēl viena operācija bija gurnam, jo muskuļi nepareizi savilkās. Visas operācijas notika Somijā, jo Latvijas ārstiem nebija pieredzes," stāsta sieviete.
Operācijas bija veiksmīgas, Jekaterina atkal varēja sēdēt. Tomēr līdz ar prieku nāca arī šoks. "Kad mani pirmo reizi reanimācijā apsēdināja, es vēl biju spēcīgu pretsāpju medikamentu ietekmē, ļoti nopriecājos: "O! Izdevās!" Kad preparātu iedarbība beidzās un mani atkal apsēdināja, es ļoti nobijos – likās, ka smoku. Vienkārši visi muskuļi stiepjas un darbojas citādi. Sākās ilgs rehabilitācijas process. Pie manis katru dienu brauca fizioterapeiti, sēdināja. Bija ļoti sāpīgi, domāju, ka, piekrizdama operācijai, esmu pieļāvusi briesmīgu kļūdu. Pie datora vairs nevaru gulēt, jo vairs nevaru sarauties tādā čokuriņā – titāna konstrukcija tur taisnu muguru, sēdēt arī nevaru, jo sāp. Ko darīt? Taču pēc pusgada sāku aizmirst par sāpēm. Pareizāk sakot, pie tām pieradu. Ja no rīta neiedzeršu tabletīti, nevarēšu piecelties no gultas, jo ir ļoti grūti un sāpīgi."

Ik mēnesi zālēm aiziet vairāk nekā 100 eiro. Četras tabletes no rīta, četras vakarā. Reizēm nākas iedzert sešas. Tās visas paredzētas tam, lai mazinātu sāpes. "Turos uz pretsāpju līdzekļiem. Bez tiem ir ļoti slikti, liekas, ka tūlīt ģībšu," Jekaterina stāsta par savām sajūtām.
"Ja kopēja uztvers mani kā slimo, mēs nesastrādāsimies"
Uz jautājumu, ko Jekaterina var šodien darīt, viņa mierīgi atbild: "Būsim atklāti – šodien es nevaru neko. Sēdus varu izmantot telefonu, bet pareizi jāapsēdina mani pie galda, lai es varētu uz tā uzlikt roku. Starp citu, man ir mazs tālrunis – jo jaunāks telefons un lielāks ekrāns, jo grūtāk man pa to virzīt pirkstus."
"Sākumā šķiet, ka tu vari pats ar visu tikt galā, bet problēmas krājas, uzslāņojas cita citai, kādā brīdī tu saproti, ka saviem spēkiem to vairs neizstrēbsi."
Jekaterina ir bārene. Tēvs ģimeni pameta, kad mazule nebija vēl ne gadiņu veca: "Uzaugu bez tēta. Tāda vārda manā ģimenē nebija. Zinu, ka pirms dažiem gadiem viņš nomira. Raudāju. Galu galā kā bērns es viņu mīlēju." Mamma nomira, kad meitenei bija 17 gadu. "Viņa neveiksmīgi nokrita slidotavā. Kamēr gulēja ar lūzumu, plīsa trombs... Ļoti nejēdzīga un negaidīta nāve, viņa bija jauna, vesela sieviete. Man bija laimīga bērnība un brīnišķīga mamma," stāsta Jekaterina.

Ikdienas gaitās šobrīd sievietei palīdz divas kopējas. Viena nāk uz trim stundām no rītiem – palīdz piecelties no gultas, nomazgāties, apģērbties, pagatavot ēdienu, uzkopt. Otra nāk vakarā, arī uz dažām stundām, lai palīdzētu doties pie miera.
"Kopēju atrast var internetā. Sludinājumu daudz, atsaucas tūlīt, jo cilvēkiem nepieciešams darbs. Problēma ir atrast adekvātu kopēju, kas darīs to, ko tu lūdz, un neuzskatīs to par kaprīzi. Reiz man pa telefonu paziņoja, ka esmu ļoti kaprīza, uz ko nācās atbildēt: "Atvainojiet, mēs nesastrādāsimies." Turklāt es neprasīju neko pārcilvēcisku. Vienkārši pateicu, kas jādara (palīdzēt apģērbties, nomazgāties) un ka tas jādara tā, kā to vēlos es. Tas ir principiāli svarīgi. Pirmkārt, esmu pasūtītājs un maksāju par pakalpojumu, otrkārt, ir ļoti grūti, ja cilvēks dara tā, kā ir ērti viņam, ne tev. Man veicas – neesmu saskārusies ar neadekvātiem cilvēkiem. Pāris reižu bijis tā, ka man nepatika, kā cilvēks strādā, toreiz mēs samērā ātri šķīrāmies. Ir arī vīrieši kopēji. Vienreiz man zvanīja, bet es atteicos – man vienkāršāk sastrādāties ar sievieti."
Vai tu tiešām esi kaprīza?

Esmu prasīga. Man ir svarīgi, lai tas, ko es pati nevaru izdarīt, tiktu izdarīts tā, kā es to darītu. Tādēļ man ir svarīgi, lai lūgumi tiktu izpildīti līdz sīkākajai niansei. Ja kopēja mani uztver kā slimu cilvēku, mēs nesastrādāsimies. Negribu, lai mani žēlotu. Tas ir jūtams uzreiz, un tas nozīmē tūlītēju "nē!".

Vai esi domājusi, kas tu būtu, ja nebūtu šīs diagnozes?

Esmu. Smieklīgākais, ka es gribēju kļūt par oficianti. Jā, tieši tik piezemēti! Es biju gatava attīstīties, daudz lasīt, realizēt sevi, bet gribēju strādāt par oficianti. Tas ir darbs ar cilvēkiem – tu redzi klientus, ik dienu padari viņiem patīkamāku. Esi tāda skaista, visu dienu ar smaidu uz lūpām. Bet vēl es gribēju kļūt par logopēdi. Reiz lasīju grāmatu par sievieti, kas strādāja par defektoloģi ar slimiem bērniņiem. Grāmata bija sarakstīta kā dienasgrāmata, tā mani ļoti uzrunāja. Morāli tas ir ārkārtīgi smags darbs, bet man šķiet, ka es to spētu. Es dievinu bērnus un dzīvniekus.

"Iztieku no pabalstiem – invaliditātes pensija, apgādnieka zaudējuma pabalsts (to maksās vēl pāris gadu) un kopšanas pabalsts. Mēnesī tie ir 700 eiro, bet no šīs naudas 300 aiziet vienai kopējai, 170 otrai, plus jāmaksā rēķini. Iztikai nekas nepaliek. Tādēļ sapņoju par darba atrašanu. Visu laiku esmu parādos, nemitīgi jālūdz kādam aizdevums, neesmu radusi tā dzīvot, jo vienmēr esmu strādājusi," stāsta Jekaterina. "Sākotnēji biju tekstu autore – rakstīju reklāmas tekstus, pamatā pasūtītājiem no Krievijas. Rakstīju telefonā. A4 formāta lapu varu sarakstīt mazāk nekā stundas laikā. Tas nav sarežģīti. Vēlāk dabūju tehniskā atbalsta menedžera darbu starptautiskā uzņēmumā. Strādāju attālināti ar datora un telefona palīdzību. Alga bija ļoti laba. Taču pēc tam nolēmu studēt un pametu darbu. Kamēr mācījos, palaidu garām daudzus piedāvājumus, jo sapratu, ka fiziski nespēšu gan studēt, gan strādāt. Bet tagad es varu un gribu strādāt – darbs ar tekstiem, sociālo tīklu administrēšana."
"Mums ir pieejams it viss, ja vien mēs to patiešām vēlamies"
Jekaterina ne reizi nav piedzīvojusi zelta rudeni Siguldā, nav redzējusi Ventas rumbu Kuldīgā, nav bijusi pludmalē. Sarežģītās transportēšanas dēļ viņa nekur nav pastaigājusies, izņemot Ogri un Rīgu. "Ļoti gribu paceļot pa Latviju. Traki gribu uz Liepāju un Ventspili. Arī Jūrmalā esmu bijusi daudzas reizes uz rehabilitāciju, bet nekad neesmu bijusi, piemēram, Jomas ielā," atzīstas sieviete.

Uz slimības fona Jekaterinai attīstījusies depresija. "Pirmie simptomi parādījās pusaudža gados, kad es skaidri aptvēru, ka nevaru staigāt. Man nepatika tas, ka es nevaru iziet no mājas, ka es nespēju neko. Sākumā šķiet, ka tu vari pats ar visu tikt galā, bet problēmas krājas, uzslāņojas cita citai, kādā brīdī tu saproti, ka saviem spēkiem to vairs neizstrēbsi. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam, kam nepieciešama psiholoģiskā palīdzība, tā ir jālūdz. No tās nav jābaidās, tā patiešām palīdz. Un par to nav jākaunas. Mēs taču ārstējam iesnas pie otolaringologa, kādēļ gan mēs nevaram doties pie psihologa vai psihiatra, lai tiktu galā ar nervu sistēmu?" viņa spriež.

"Es dzīvoju šeit un tagad, jo šādā formātā ir ērtāk un tā sevi mazāk grauz. Galvenais – nefokusēties uz to, ka esi citāds un kaut ko nevari. Tu vari visu to pašu, ko tavs kaimiņš. Mums ir pieejams it viss, ja vien mēs to patiešām vēlamies. Gausties, izmantot to, ka tev ir slimība, nolikt to priekšplānā – droši vien tā nedrīkst. Es kaut ko nevaru, jo diagnoze ir stiprāka, bet tas nenozīmē, ka sēžu, rokas klēpī salikusi. Vajag meklēt citus variantus un rīkoties."

Alla Averjanova – Jekaterinas kopēja vakara stundās
Ar savu aprūpējamo Alla Averjanova iepazinās nejauši – uz ielas. "Braucu no veikala, bet Katja lūdza palīdzēt – viņai bija nosalušas rokas, viena roka karājās, vajadzēja to uzlikt atpakaļ uz ratiņu pults," atminas sieviete. "Palīdzēju viņai, un vārdu pa vārdam aizrunājāmies. Viņa man pajautāja, vai es nevarētu ieteikt kādu, kas varētu nākt par kopēju vakara stundās, es piedāvāju savu kandidatūru. Vienojāmies, ka man būs trīs mēnešu pārbaudes laiks, lai pārliecinātos, vai varam sastrādāties. Galu galā 26. oktobrī parakstījām oficiālu līgumu par sadarbību uz gadu ar iespēju šo termiņu pagarināt."
Jekaterina ir Allas vienīgais aprūpējamais, šī ir viņas pirmā pieredze kopējas lomā. Šim darbam viņa bijusi morāli gatava – jau 10 gadus strādā Ogres pansionātā, kur darba pienākumos ir cilvēku aprūpe, arī tādu, kam ir nopietnas diagnozes.
"Strādāju pansionātā un visus brīvos vakarus pavadu pie Katjas. No pusdeviņiem līdz desmitiem, reizēm no deviņiem līdz pusvienpadsmitiem. Parasti par to vienojamies," stāsta Alla. "Pirmkārt, Katja jāpabaro. Dzīvoju ielas pretējā pusē, tādēļ gatavoju mājās un nesu siltu ēdienu. Kartupeļi, griķi, maltās gaļas mērce. Viņai ļoti garšo zupiņas. Reizēm atnesu kādu ievārījuma burciņu. Pabaroju, pēc tam nomazgāju, pārģērbju uz nakti, palīdzu iedzert visas tabletītes – jau no galvas zinu, kādas nepieciešamas, – un lieku gulēt. Reizēm Katjai naktī sasāpas vēders, viņa man zvana, un tad atnāku. Ja viņa dzīvotu tālu un būtu jābrauc ar sabiedrisko transportu, es diezin vai piekristu piepelnīties. Bet tā – mums ir ļoti ērti. Daru visu, ko Katja palūdz. Vienmēr saku viņai: "Katja, tu man saki, kas jādara, darīšu visu. Arī pansionātā vienmēr daru tā, lai klientam ērti, nevis tā, kā vajadzētu man."

Alla atzīst, ka pirmie trīs gadi pansionātā bijuši ļoti grūti: "Līdz galam nesapratu, ar ko man būs jāsaskaras. Taču beidzām apmācību, nokārtojām eksāmenus – divās stundās bija jāatbild uz 60 jautājumiem par to, kā rīkoties dažādās situācijās ar sarežģītiem klientiem. Ar mums strādā psihologi. Tagad jau esmu pieradusi. Ja šiem cilvēkiem ir grūti, viņiem jāpalīdz, nedrīkst pamest!"

"Ar Katju man ir ļoti viegli, vienmēr ar prieku eju pie viņas. Katjai ir ļoti plaša sirds, viņa ir ļoti labsirdīga. Varam sarunāties par visdažādākajām tēmām. Stāstu, kā man iet, kas izaudzis dārziņā. Reizēm atnesu no dārza puķes, ielieku vāzē – Katjai patīk. Mūziku ļoti daudz klausāmies," stāsta Alla. "Jauna meitene. Protams, gribas, lai viņai viss būtu labi. Kad viņai ir labs garastāvoklis, tas uzlabojas arī man."
Stiprini Jekaterinu
Viņai nepieciešama aprūpētāja palīdzība, kā arī zāles. Kopējās izmaksas gadā ir 7200 eiro, kas nodrošinās 90 stundas aprūpētāja pakalpojuma mēnesī.
Iepriekšējais raksts
Projekts tapis
sadarbībā ar
Projektu "Stiprini stipros" veidoja: saturs – Andra Čudare, Dita Vinovska, Aleksandra Plotņikova, Aija Rutka, Kārlis Arājs, Olga Petrova, Kristīne Melne, Līgija Ciekure, Egita Segliņa, Alīna Semeņihina, foto – Viesturs Radovics, Māris Morkāns, video – Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Uldis Olekšs, projekta vadītāja – Elise Bikova.
Arhīvs: 2018 2019
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.