Lai gan oficiāli mana dalība Homo Ecos eksperimentā ir beigusies, nav iespējams par šo tēmu beigt domāt, īpaši vēl cerot, ka par to sabiedrība aizdomāsies arvien vairāk un vairāk.
Aptaujas rezultāti rādot, ka ģimenēs, kurās aug bērni, pārtikas atkritumu esot vairāk. Par situācijām bērnudārzos un skolās nemaz nerunāsim, zosāda uzmetas, klausoties, cik tur pārtikas aiziet atkritumos, jo bērni atsakās ēst, un varu vien uzslavēt mūsu PII "Ezerciems", Inciemā, Krimuldas novadā - mums laikam ir visfantastiskākā pavāre, jo bērni ēd visu un pāri paliek tik minimāls daudzums, ka to pat skaitīt nevarētu.
Bet ja par tēmu, lai kā negribētos piekrist, taisnība vien ir - ģimenes ar bērniem pārtiku izmet vairāk nekā vientuļie cilvēki, kaut gan vienmēr ir izņēmumi un vispārināt nekādā ziņā nedrīkst nevienu apgalvojumu.
Man bērnībā negaršoja sēnes un speķis. Attiecīgi, uz šķīvja, ja ēdienā bija, palika speķa gabaliņi (skaidri atceros tekstus par to, ka gaļa bez speķa neesot nekā vērta), savukārt, ja vakariņās bija sataisīta sēņu mērce, man neko citu nedeva, un bija jāēd vien sausi kartupeļi, jo sēnes nu bija lieta, ko es nespēju ieēst. Nespēju vēl joprojām. Vai man bija iespēja kaut ko pa kluso nočiept? Saprotams, ka atmiņas varbūt pieklibo, bet neatceros, ka man šāda opcija būtu ienākusi prātā kā izvēles variants. Neatceros, ka būtu ēdusi tā vieta kaut ko citu. Paēdu tos pašus kartupeļus un jāgaida bija nākamā ēdienreize. Vai tas ir skarbi? Manuprāt, ne.
Tagad atgriežoties mūsdienās. Kā es gatavoju ģimenei ēst. Ir dažas lietas, ko mani bērni neēd, ko neēd vīrs, un ko neēdu es pati. Attiecīgi, ņemot vērā šīs īpatnības, arī tiek gatavotas vakariņas, lai tās būtu tādas, ko ēd visi. Vai būtu iespēja sakombinēt tā, kā katram garšo. Piemēram, svaigs sīpols laikam garšo man vienai pašai, tāpēc to sakapāju, un lieku klāt tikai savai porcijai, nevis iemaisu visos salātos.
Situācijā, kad bērni saka, ka kaut ko neēdīs (tā šad tad gadās, ne tikai ieraugot kaut ko jaunu, bet ar tiem pašiem izslavētajiem makaroniem, ko visi bērni vienmēr ēdot, lai tur vai kas), vienmēr sarunājam, ka pagaršos, neko vairāk. Ļoti bieži izrādās, ka tomēr garšo, un savu porciju apēd.
Bet situācijā, kad ir pagatavotas vakariņas, kuras es zinu, visi ēd, bet kaut kādu iemeslu dēļ bērni atsakās ēst (minētie makaroni).... nu jā, es laikam esmu despots. Ja jau ēst negribas, lūdzu, nav spiesta lieta, bet zini, ka šovakar nekā cita nebūs. Punkts. Dažas reizes bērni pieņem šo bez ierunām, citu reizi gan mēģina kaut ko citu izdīkt, bet tas nekad neiet cauri, un beigu beigās nekādi skandāli nekad par ēšanas tēmu nesanāk. Tāpat kā manā bērnībā.
Esmu gan dzirdējusi stāstus par bērniem, kas teju visu neēd, neēd tomātus, salātus, lielāko daļu dārzeņu... Es nezinu - KĀ tas ir. Varbūt tādas lietas iedzimst? Jo mums ģimenē katram varbūt ir tik pāris lietas, ko kategoriski neēd, un neviens nekad nav tā šķirojis - šo es tēdu, to ne.
Ko lai saka. Cieņu pret sagatavoto ēdienu iemāca ģimenē. Man nepieņemami šķiet, ka, ja bērns kādu kaprīzu dēļ atsakās ēst sagatavoto, lai gan parasti ēd to, tad uzreiz jāskrien jāpērk vai jāgatavo kaut kas cits, izmetot ārā sagatavoto. Kad reiz izteicu šīs pārdomas skaļi, saņēmu pretargumentu, ka es jau pati arī negribētu jebkurā mirklī ēst nu kaut vai tos pašus makaronus (kā piemēram), bet no bērna sagaidu bezierunu paklausību, ka viņš ēdīs manis sagatavoto. Tā taču gluži nav. Labi, kamēr bērns maziņš (kaut gan tad jau to kaprīzu nemaz nav), tad tiešām ES esmu tā, kas izlemj, ko ēdīsim, bet, kad bērni paaugas, tad taču iespējamie maltīšu varianti tiek apspriesti kopā. Ko šodien ēdīsim, ko rīt ēdīsim. Beigu beigās no despotisma nav ne miņas, jo uzvar vairākums. Tik tad, kad ēdiens ir sataisīts, tad gan vairs izvēles variantu nav. Tad ir jāēd.
Atgriežoties pie pārtikas atkritumiem un eksperimenta noslēguma, atzīstu, ka no visiem atkritumiem tie, kas tiešām ir bijuši PĀRTIKA, tur nonāca bērnu dēļ un vienlaicīgi arī tamdēļ, ka es pati izvēlējos neapēst to, kas bija palicis pāri. Labi, tie daudzumi kopā bija minimāli, tur kādi pāris makaroni palikuši, tur karote putras.. Bet laikam jau šī atziņa apstiprina to, ka ģimenēs ar bērniem pārtikas atkritumu ir vairāk, tikai - jāpiebilst, ka salīdzinājums var notikt tikai konkrētās ģimenes ietvaros.
Agrāk es domāju, ka vecmāmiņu stāsti par kara gadiem un badu var vienīgi iedvest cieņu pret ēdienu un tu novērtē to, ka tev ir ko ēst. Bet izrādās - ir otra galējība, varētu teikt - kad šie stāsti par bada gadiem ir noveduši pie tā, ka cilvēks metot ārā ēdienu, pat jūtas apmierināts, sak - re, es tik labi dzīvoju, ka varu to atļauties - mest ārā ēdienu. Šādai attieksmei būtu jāmainās, bet man ir aizdomas, ka nav jau receptes - KĀ! Tas ir ceļš, kas jāveic katram pašam, un vari vienīgi klusi cerēt, ka kāds no tavas pieredzes iedvesmosies uz pārmaiņām, kas nemaz nav tik dižas un kategoriskas, un pat nāk ar dažiem labiem bonusiem kopā, kā piemēram, naudas ietaupīšanu.
Pārdomā savus iepirkšanās paradumus, pavēro, vai tu met ārā ēdienu un kāpēc to dari - vai tāpēc ka sataisīji par daudz, vai tāpēc, ka nepamanīji ledusskapja stūrī stāvošo biezpienu, vai tāpēc, ka kaut kas negaršoja, un iespējams risinājumi atnāks paši.
Nemet ārā ēdienu! Cieni to! Punkts. Es gan noteikti pēc kāda laika vēl šo to "pazāģēšu", bet šim brīdim gribu tikai aicināt - cieni ēdienu - jo darbs, ko citi cilvēki ir ieguldījuši, lai tev tas būtu, ir jāciena.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
