Foto: Shutterstock

Ķīna ir slavena ar ēdieniem, no kuriem daži ir ieguvuši teju leģendas statusu. Viens no tie ir slavenā Pekinas pīle, otrs – ķīniešu veiksmes cepumiņi.

Pekinas pīle: labāk baudīt ķīniešu restorānā

Īstu Pekinas pīli jūs, visticamāk, nespēsiet pagatavot mājās (lai ko arī stāstītu recepšu blogos!) – to var tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi atdarināt. Kas nav aizliegts, protams! Bet vispār Pekinas pīle ir ļoti komplicēts gastronomisks pasākums ar senu vēsturi.

Pekinas pīles gastronomiskā vēsture iesniedzas senos, ļoti senos Ķīnas dinastiju laikos (vai 420. gads kaut ko izsaka?). 1872. gadā pīles un ēdiens kopā ar ķīniešu pavāriem nokļuva līdz Lielbritānijai, 1873. gadā – līdz Amerikas Savienotajām Valstīm, un tā līdz šai dienai Pekinas pīles slava tikai vairojusies. To pasniedz lielpilsētu ķīniešu kvartālos, to gatavo smalkos Eiropas un Amerikas restorānos un bagātu ļaužu "pārtijās". Parasti Pekinas pīli pasniedz kā priekšēdienu vai gardu uzkožamo.

Foto: Shutterstock

Pekinas pīles īpašais garšīgums slēpjas tajā, ka pīles gaļa ir maiga un sulīga, bet āda – superplāna un superkraukšķīga. Pīle tiek pasniegta sagriezta gabaliņos vai arī ietīta īpašās ķīniešu pankūciņās kopā ar lociņiem, gurķiem, Hoisina mērci (nopērkama arī pie mums) un citām mērcēm.

Lai pagatavotu Pekinas pīli, pirmkārt, vajadzīga tieši Pekinas šķirnes pīle (tieši pekinietes esot Donalda Daka prototips, bet bērniem to laikam labāk nestāstīt). Noplūktā un iztīrītā pīle vispirms pāris naktis pavada īpašā mērcē. Tad pavāri ar īpašu metodi pīli piepūš, lai āda pēcāk labāk atdalītos no gaļas, tad blanšē vārošā ūdenī, nosusina un atkal uz pāris naktīm ievieto marinādē.

Tad pīli bagātīgi noziež ar iesala ekstraktam līdzīgu sīrupu un atstāj nožūt. Un tad to cep pakārtu krāsnī, dažos ķīniešu restorānos to cep, pakārtu virs malkas krāsns.

Lielpilsētu Čainataunas rajonos ieklīstot, tie spīdīgi brūnie, apetītelīgie putni, kas karājas skatlogos, ir tieši Pekinas pīles. Noteikti vērts nogaršot.

Starp citu, te ir vesels saraksts ar ķīniešu ēdieniem, ko noteikti vērts pamēģināt.

Ķīniešu veiksmes cepumiņi: nekāda sakara ar Ķīnu

Šis gardumiņš nav izgudrots Ķīnā, to vispār nav izgudrojuši ķīnieši, un Ķīnā tādus ķīniešu veiksmes cepumiņus pārsvarā gadījumu nepazīst un nelieto. Ķīnieši gan veiksmīgi ekspluatē šo mītu par ķīniešu veiksmes cepumiņiem, īpaši ASV, ražojot tos mazās darbnīciņās, kas ir arī populāri tūrisma objekti.

Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

Ķīniešu veiksmes cepumiņu dzimtene, visticamāk, ir Amerika. Viena leģenda gan vēsta, ka kāds ķīniešu imigrants Amerikā uzbūvējis nūdeļu rūpnīcu un no dienā pāri palikušajiem miltu atbirumiem ražojis lētus cepumiņus, ko par velti izdalījis nabagiem, nelielam uzmundrinājumam cepumos ieliekot kādus svēto rakstu citātus.

Foto: Shutterstock

Citas leģendas cepumiņu izgudrošanu piedēvē japāņiem – ap 1878. gadu, kad cepumiņi tika tirgoti kopā ar pareģojumiem.

Vēl kāda versija par veiksmes cepumiņu izgudrošanu saistās ar 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad Sanfrancisko jaunizveidotajā Čainataunā tūristu pievilināšanai prasījās vēl kaut kas. Ideja par saldu desertiņu, kas reizē būtu arī suvenīrs ar pareģojumu vai veiksmes vēlējumu nāca īsti laikā.

Kaut arī Ķīnai ar cepumiņiem nav nekāda sakara, daudzos ķīniešu restorānos Eiropā un Amerikā kopš trīsdesmitajiem gadiem var dabūt šos veiksmes cepumiņus – kāpēc ne, ja bizness iet no rokas?

Mūsdienās ķīniešu veiksmes cepumiņi nopērkami visdažādākajās krāsās, ar dažādiem rotājumiem, un tie bieži tiek izmantoti kā vieta reklāmai. Svēto rakstu citātu un nākotnes pareģojumu vietā nākuši paziņojumi par izpārdošanām un QR kodi – tā lūk!

Lūk, kā mūsdienās tiek ražoti ķīniešu veiksmes cepumiņi kādā cepumiņu fabrikā Sanfrancisko Čainataunā, kurā paviesojās "Delfi" fotogrāfs Kārlis Dambrāns – skatiet foto galeriju!

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!