Latviešu mīlestība jeb savu kabaci nedzird

"Kabaci vajag?" ir latviešu "Būt vai nebūt?" jautājums, tikpat fatāls. Un, ja Hamlets vēl tā kā šaubījās, tad par kabaci visiem skaidrs: vajag! Bet kāpēc vajag? Tāpēc, ka garšo? Tāpēc, ka būs ko ēst? Tāpēc, ka neērti atteikties? Tāpēc, ka... tā vienkārši vajag?

Nē, nu tiešām – kas mums visiem ir ar tiem kabačiem? Skaidrs, ka šie, knapi 500 gadu vecie, no Eiropas ienākušie dārzeņi, nav nekāda gadsimtiem sena parādība latviešu dārzos un virtuvēs. Bet tagad šo jautājumu agrāk vai vēlāk uzdod ne tikai omīte, kad taisies prom uz Rīgu, bet katrs cilvēks, kuram ir dārzs. Dažreiz pat nekas netiek jautāts. "Mums Baložos kaimiņi kabačus vienkārši noliek pie durvīm, neko nesakot. Un tad ir kauns neņemt, jāņem!" stāsta mana draudzene Imanta.

- Nu, labi, mums laiks doties! Čau, līdz nākošajai reizei.
- Pagaidi, es jums iedošu kādu kabacīti līdzi!
— Ilze Oz (@ilzbeth) July 28, 2022

Kā saka mana draudzene Ilze, faktiski kabacis ir kā latviešu vientulības indekss. Jo vairāk augustā saņemto kabaču, jo augstāka indivīda sociālā iesaiste sabiedrībā.

Sācies gadalaiks, kad jūsu sociālā kapitāla indekss ir mērāms saņemtajos kabačos.
— Ilze Andresone (@ilze_krii) August 3, 2022

Ilzei, kuras dārzā kabači vienmēr aug griezdamies, ir sena un pamatīga kabaču dāvināšanas pieredze: "Man ir pieredze kabačus sūtīt gan ar autobusa šoferi, gan pakomātā, lai piedod visi pārvadātāji, bet vispār pakomātos sūta arī prusakus ķirzaku barošanai, ja kas, izlasīju vienā ķirzakmīļu grupā. Kas gan kabači pret prusakiem! Nav jau prusaks, neaizmuks. Un savu kabaci nedzird. Ja vajag, man ir."