Godīgi sakot, šādai atpūtai nav ne vainas, tā tiešām ir relaksējoša un forša! Tikai par kaislīgi romantisku es to nekādi nevaru nosaukt.
Atzīšos uzreiz, ka esmu "zinātkārais ēdājs", jo man visu vajag pagaršot. Un manas lielākās lamatas ir bagātīgi servētas bufetes tipa ēdienreizes. Kā jums šķiet, cik tieši ēdienus vajag pagaršot, lai justos pārēdies? Pareizi – nav daudz, pietiek ar kādiem 10, kaut pa karotītei un mazam gabaliņam. Par romantisku es šādu vakaru noteikti nenosauktu, jo vienīgais, ko "sērsnas skarts" cilvēks spēj pēc tādām vakariņām – doties lēnā pastaigā un tad kusli sēdēt ērtā zvilnī, ar vīna glāzi rokā.
Mēs ar laulāto draugu šajās lamatās esam iekrituši jau vairākas reizes. Pēdējā reizē, kad vēlējāmies izbaudīt romantisko atpūtu, nolēmām uz galamērķi doties ar auto – pāris dienas ceļā, nakts standarta viesnīcā, četras dienas kūrortā un atpakaļceļš. Viss skaisti. Kravājot koferus, tajos tiek ietūcīts peldkostīms un peldbikses, kārdinošs naktstērps un mīlīgi aksesuāri. Romantika taču! Ceļu uzsākam labā noskaņojumā un "brīnuma gaidās". Pirmais feils – ilgās stundas pie stūres. Ceļu grambās tricinātā miesa, acīmredzot, vairs nav tik tvirta, kā pirms 25 gadiem, tāpēc, sasniedzot nakšņošanas vietu, nekāds romantiskais saulriets vai pasēdēšana bārā vairs nav prātā. Laimīgi ieēdam siltas vakariņas, tad ieveļamies numurā un svētlaimīgi izstiepjamies gultā, pamasējam viens otram muguru un iesmērējam plecus un krustus ar tālredzīgi līdzpaņemto kamparu saturošo ķīniešu masāžas smēri. Bija drusku romantiski, bet kampara smarža tomēr nedaudz pakustināja romantikas barometra skalu. Domājām – ok, izgulēsimies, būs labi!
Otrā diena. Pamodāmies, vecišķi kunkstot izslīdējām no gultas, devāmies brokastot. Brokastu telpā mūs sagaidīja nopietna paskata tūristu kompānija, kura kā Ķīnas mūris stāvēja pie brokastu bufetes, bagātīgi krāmējot sev šķīvjos ēdienu tā, it kā nebūtu normāli ēduši mēnešiem ilgi. Mulsi stāvējām, gaidīdami, kamēr mūris dos sūci. Kad tikām līdz brokastu letei, no tās uz mums sērīgi raudzījās divi siera gabaliņi, šķiņķa šķēle un brokastu pārslas. Pēc dažām sekundēm tramīgi, kā stirna ābeļdārzā, telpā parādījās oficiante un laipni piedāvājās uzcept mums olas un bekonu. Kamēr gaidījām savu rīta holesterīna devu, ar interesi vērojām augšminēto tūristu kompāniju, klusiņām sākām jau slēgt derības – kurš no viņiem būs spējīgs apēst visu to, ka salicis savā šķīvī. Ha! Nē, izrādījās, ka viņu nodoms nebija visu apēst uzreiz! Puse šķīvja satura tika izmantota līdzņemamo sviestmaižu smērēšanai, neraugoties uz to, ka pie bufetes esošais uzraksts divās valodās vēstīja, ka tā darīt nevajag, bet, ja vēlas kaut ko līdzņemšanai, tad jāpalūdz un viesnīcas personāls sagatavos paciņu par atsevišķi samaksu (pēc diezgan skaļās sarunas bija noprotams, ka šo opciju neviens no kompānijas izmantot netaisās). Gardi nosmējāmies par cilvēkiem, kuri ir "apsēsti ar ēdienu" un nopriecājāmies, ka mums gan tā nav!
Devāmies tālāk – pusi ceļa gāza kā no spaiņa. Braukt bija ļoti grūti, apmaldījāmies, jo mēģinājām apbraukt sastrēgumu. No rīta uzņemtā kaloriju deva jau izsīkusi, laika ekonomijas nolūkā mēģinājām izsalkumu remdēt ar benzīntankā nopirktajiem riekstiņiem un šokolādi. Bezgala romantiski!
Galamērķī nokļuvām četras stundas vēlāk, nekā bijām plānojuši. Izsalkuši, nikni, noguruši un galīgi neromantiski. Viesnīcas reģistratūrā mūs sagaidīja ārkārtīgi laipni – ar dzirkstošo vīnu un augļiem. Nakts sākums kļuva daudzsološs. Un tad mums uzprasīja, vai esam izsalkuši. Jā, protams, ka esam! Kļūda, draugi, kļūda! Kad ievēlāmies numuriņā, mūs tur jau gaidīja tik dāsni klāts galds, ka radās iespaids – vakariņās mums pievienosies vēl kādi četri cilvēki. Kad bijām remdējuši izsalkumu un mazliet nomierinājušies pēc grūtā ceļa, par sevi atgādināja stīvie pleci un mugura, kā arī, nekaunos šī fakta, atsēdētā pēcpuse. Gulēt aizgāja divas pārēdušās, pēc kampara ziedes smaržojošas miesas. Kārdinošā naktsveļa palika neizpakota. Rīt būs jauna diena un taaad! Tad mēs gan! Romantikas barometra skala bīstami sašūpojās.
Viesnīcā pavadītās dienas cita no citas īpaši neatšķīrās. Stīvi izvīkšājusies no gultas, pastāvējuši zem dušas, mēs vēlāmies uz brokastīm. Pirmajā un otrajā dienā mēs vēl kaut kā domājām par to, ka varētu nodot uguņus kā jaunībā, bet tad sapratām, ka brokastu bufetes piedāvājums ir daudz seksīgāks. Pēc brokastīm devāmies nelielās ekskursijās, bet dienas otrajā pusē uz spa procedūrām. Masāžas palīdzēja atbrīvoties no stīvuma plecos un krustos, bet pirtis un ūdens procedūras uzdzina tādu apetīti, ka mēs kā izsalkuši vilki metāmies uz viesnīcas restorānu, lai tur pavadītu atlikušo vakara daļu, "pagaršodami" kaut daļu no piedāvātajiem ēdieniem. Sākumā domājām, ka gan jau rīt tā neēdīsim, jo cik tad var! Bet viesnīcas restorānā laikam bija kaut kāda pavāru sazvērestība, un viņi katru rītu un vakaru servēja ko jaunu. Ko labi smaržojošu un izskatīgu. Un, protams, ka tas finalizējās ar to, ka pat pastaiga pēc vakariņām mums nelīdzēja – vakaru noslēdza divi baltos frotē halātos tērpti valzirgi, kuri malko šampanieti, sēdot numura terasē. Romantikas barometrs bija iestrēdzis pie sliktiem laika apstākļiem.
Vienīgā diena, kad mēs nepārēdāmies, bija tad, kad nolēmām ieskriet itāļu restorānā, jo atradāmies patālu no viesnīcas un līdz vakariņām vēl bija drusku laiks. Tovakar mēs vienkārši neaizgājām viesnīcas vakariņās.
Atpakaļceļā devāmies tīri apmierināti ar pavadīto laiku, sapņodami par to, ka beidzot neko nevajadzēs pagaršot.
Saprotat, par ko es stāstu? Ceļojums un atpūta bija jauki! Mums ļoti patika gan SPA viesnīca, gan garšīgie ēdieni, gan pats brauciens, bet – par kaislīgi romantisku es to nevarētu nosaukt pat ar lielu piespiešanos!
Tāpēc visiem iesaku – ja vēlaties karstu Valentīndienu, piedomājiet arī par ēdienkarti! Ne vienmēr vairāk ir labāk!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
