Vai katrs 'ēstūzis' drīkst sevi lepni dēvēt par restorānu?

Izkārtni "restorāns" var sastapt ne tikai pie izsmalcinātu iestāžu durvīm, kur labāko šefpavāru pagatavotus ēdienus pasniedz viesmīļi baltos cimdos, bet par vīniem rūpējas konkursos panākumus guvuši someljē. Tikpat bieži par restorāniem sevi dēvē gan ātrās ēdināšanas uzņēmumi, gan ceļmalas krogi, kur var nogaršot pārceptu picu un alus pinti. Vai tas nozīmē, ka par restorānu sevi var dēvēt jebkurš un tā ir vien neliela viltība, kā piesaistīt klientus?

Patiesībā termins restorāns tiek izmantots jau ļoti ilgu laiku. Tas ir cēlies no franču vārda "restaurer", kas nozīmē atjaunot. Savukārt apzīmēt iestādes, kur tiek pasniegti ēdieni, ar terminu restorāns sāka vien 18. gadsimtā Francijā.

Mūsdienās restorāni vairs nav tikai smalkās Parīzes prerogatīva. Tie ir izpletušies pa visu pasauli, un to daudzveidība ir prātam neaptverama. Dažādu pasaules tautu virtuves restorāni, kuros šeptē labākie pavāri, mijas ar ātrās ēdināšanas iestādēm, kur pirms darba var ātri paķert burgeri un pliekanu kafiju. Gluži vienkārši, nosaucot sevi par restorānu, ēdināšanas uzņēmums juridiski neapņemas sniegt kaut kādus mītiskus standartus, vienīgā prasība – pasniegt ēdienus.

Bez baltiem cimdiem neiztikt

Bulduru tehnikuma Ēdināšanas programmas vadītāja Vita Morica saka, ka restorāniem tomēr būtu jābūt kaut kam augstvērtīgākam nekā standarta ēstuves. "Restorānos vajadzētu būt augstākiem standartiem it visā, sākot no interjera dizaina, apkalpojošā personāla, virtuves darbiniekiem, augstus standartus prasoša šefpavāra, līdz pat īpaši piemeklētiem traukiem un galdautiem. Arī ēdienkartei un dzērienu kartei jābūt izmeklētai un sabalansētai. Pat ēdienkartes dizainam jābūt pārdomātam, lai to būtu patīkami paņemt rokās un vienlaikus tur varētu atrast visu nepieciešamo informāciju."

Taču pārcensties ar informāciju ēdienkartē nevajadzētu. Nav labs tonis klientam pasniegt ēdienkarti milzu grāmatas izmērā, kur ir uzskaitīti vairāki desmiti ēdienu, no kuriem liela daļa nemaz šobrīd nav pieejami.