Gunārs Igaunis, kurš kopš 2015. gada saimnieko "Šmakovkas muzejā", savācis visai iespaidīgu kolekciju, senākais aparāts mantots no vecvecākiem. Kāpostu skābējamā mucā ielikta maza bļodiņa, virs tās lielāka bļoda un pirmais acu skats liek domāt, ka tā ir mutes mazgājamā ietaise. "Mans dzeds un baba bija lauksaimnieki, kolhoza laikā alga bija ļoti maza, bet varēja sazagties cukurbietes. Tās savārīja, pagaidīja, kad sarūga, lēja mucā brašku un lika aiz cepļa sildīties. Kad nāca pārbaude, virsū stāvēja bļoda ar sniegu vai ūdeni, kāds vēl kandžas aparāts? Tas taču ledusskapis!" atminas Gunārs. Šo vienkāršo kandžas dzīšanas metodi dēvē par "bļodiņšņabi", norādīts tradīciju burtnīcā "Brandava gatavošana Viduskurzemē". Tehnoloģiski sarežģītāka ir ļergas dzīšana caur trubiņu, tam nepieciešams izgatavot slēgtu katlu ar dzesēšanas sistēmu un fūzeļķērājiem, te jāpaskaidro, ka fūzeļeļļa ir spirta raudzēšanas blakusprodukts, kas sastāv no dažādu vielu piemaisījumiem. Ļoti radoša senāk bijusi arī filtrēšanas daļa, laižot šķidrumu caur aktīvo ogli vai smalki sasistiem stikliem.
Ekspozīcijā ir kandžas aparāti, kas taisīti no sulas tvaicējamā aparāta, piena fermu kompresoru filtriem un piena kannām: "Paskaties, šīs kannas ražoja Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcā, un te vākā ir Dieva doti divi caurumi, visi, kam rokas no padusēm sākās, pirka un taisīja samagonkas aparātus. Ja galva strādā, spirāli, trubiņas un dzesēšanu var visur ietaisīt, lūk, Smiltenē ražota miskaste, pusstundas laikā tādā varēja iebūvēt spirāli," rāda Gunārs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv