Latviete Spānijā: latvisks ēdiens valsts svētkos rada nostalģiskas atmiņas

"Latvija – tā tomēr ir saikne, kas vairumam no mums nezudīs. Kaut vai tāpēc, ka neesam dzimuši šeit, bet pārcēlušies uz dzīvi. Bērnībā un jaunībā visiem bijusi saikne ar Latviju. Un tradīcijas cenšamies saglabāt svētku laikā, it īpaši ģimenēs ar maziem bērniem." Pandēmijas ierobežojumu dēļ šogad katrs svinēšot svētkus savās mājās, bet "varbūt satiksimies tiešsaistē, katrs savās mājās iedzersim kādu dzērienu un parunāsimies," stāsta Dzintra.

Latvijai raksturīgas ēdiens nav vienīgais, kas dodot iespēju saglabāt saikni ar Latviju, bet tas esot daļa no visa un noteikti – ne maza daļa, uzskata Dzintra. "Ēdiens palīdz uzturēt tradīcijas. Piemēram, piparkūku cepšana latviešu kompānijā. Ēdiens rada nostalģiskas atmiņas, jo ļoti bieži, kad pagatavoju kaut ko latvisku, atceros bērnību, kā vecmāmiņa to gatavoja. Un tad arī rodas vēlme šīs tradīcijas nodot tālāk arī vietējiem spāņu draugiem un kolēģiem," stāsta Dzintra. "Jā, ēdiens ir svarīga latvietības daļa. Ne vienīgā, bet uz to pamatojas daudz tradīciju."

Dzintra strādā starptautiskā Eiropas Savienības institūcijā, kurā ir cilvēki no dažādām valstīm. Viņi ir organizējuši nacionālās pusdienas un vakariņas, pagatavojot savai valstij raksturīgo ēdienu. "Es galdā liku trīs ēdienus, ar ko man pašai saistās latviska sajūta, – auksto biešu zupu, vārītus kartupelīšus ar sēņu mērci un maizes zupu. Raksturīgi mums, bet nav daudzās citās valstīs." Lai gan Dzintra, arvien vairāk kontaktējoties ar citu tautību cilvēkiem, sapratusi, ka arī latviešu ēdieni pārklājas ar citu tautu ēdieniem. "Dažreiz mums tas šķiet tipiski latvisks ēdiens, piemēram, aukstā zupa, bet, parunājoties ar citiem, saprotu, ka viņi gatavo to pašu, piemēram, lietuvieši." Un tomēr esot tādi latviešu ēdieni, kas arī spāņus pārsteidz. "Ēdiens ir arī veids, kā mēs varam izpausties un parādīt dažādību citām valstīm. Nav tā, ka latvieši visu būtu aizņēmušies no citiem un pašiem nebūtu savu ēdienu".

Dzintrai ir svarīgi ik pa laikam ēst latviešu ēdienu. "Lai gan reizēm robeža izplūst, kas tad ir latviešu ēdiens un kas nav. Es teiktu, ka man svarīgi ēst nostalģisku ēdienu no tā laika, kad es esmu dzīvojusi Latvijā. Ir nostalģija pēc rupjmaizes, kefīra un biezpiena. Kad uzcepu biezpiena vai ābolu plātsmaizi, tā man atgādina Latviju. Spānijā, kā paši atzīst, viņiem pieklibojot saldo ēdienu gatavošana un kūku, toršu cepšana. Dzīvojot šeit, esmu to sākusi darīt daudz vairāk. Varbūt ne tik ļoti latviskuma ietekmē, bet vajadzības spiesta," stāsta Dzintra.

Ir kādi produkti, kas, Latvijā dzīvojot, šķiet pašsaprotami, bet Spānijā neesot pierasti. "Piemēram, karstvīns. Tas nav Latvijai raksturīgs, bet ierasts dzēriens gan. Vai arī – rupjmaize un pat saldskābmaize. Spānijā to var meklēt lielajās vācu veikalu ķēdēs vai mazajos poļu un krievu preču veikaliņos, bet izvēle nav liela. Parasti viens vai divi veidi. Vēl pietrūkst biezpiena un kefīra, kas ir pierasts Latvijā, bet šeit būtu jāpameklē. Tāpat – dilles, kas vienkārši nav raksturīgas šim klimatam".

Pēc Dzintras stāstītā, Spānijā daudz mazāk ēdot zupas. "Tās man tagad ziemā prasās. Spānijā pazīst krēmzupas, bet ne tādas kā mums – riktīgi biezas un siltas." Ne tikai ēdiens, bet ar to saistītās tradīcijas Dzintrai pietrūkst: "Rudeni cilvēki Latvijā "Facebook" ievieto fotogrāfijas, kā sēņojusi mežā. Te atrodami reģioni, kas klimata ziņā ir vēsāki un ir arī meži ar sēnēm, bet ļoti liela daļu spāņu nesaprot, kas tā sēņošana vispār ir."