Foto: DELFI
Daudzstāvu blokmāju un lielveikalu ieskauts, Rīgas centram tuvajā "Purčikā", kā to mīļi dēvē rīdzinieki, iekārtojies Purvciema tirgus. Kaut gan šī vieta nevar lepoties ar gadsimtiem ilgu vēsturi, jo tirgotāji to apdzīvojuši salīdzinoši nesen – kopš 1993. gada, tomēr mikrorajona tirgum arī ceturtdaļgadsimts ir gana brangs stāžs. Turpinot "Tasty" Rīgas tirgu apskati devos izlūkos, lai noskaidrotu, kas šobrīd notiek Purvciema tirgū.

"Svaigi un veselīgi produkti" – tā vēsta daudzsološa izkārtne pie Purvciema tirgus ieejas vārtiem. Apstaigājot tirgus teritoriju, secinu, ka tas kļuvis krietni tukšāks un klusāks nekā pirms pieciem gadiem, kad dzīvoju rajonā un itin bieži mēdzu te iegriezties. Mana agrāk iecienītā zivju paviljona durvis rotā izkārtne "Slēgts". Tāds pats liktenis piemeklējis arī saldumu bodīti, kurā vēl pirms pāris gadiem varēja iegādāties plašu pašmāju ražotāju produkcijas klāstu. Kā jau darba dienā, pircēju nav pārāk daudz – pārsvarā jaunās māmiņas ar mazuļiem ratiņos un pensionāri, tomēr, salīdzinot ar pagājušajā nedēļā apmeklēto Vidzemes tirgu, kopskats Purvciemā ir krietni rosīgāks. Aptaujātie pārdevēji iesākumā nav īpaši runīgi, bet, man atsvaidzinot krievu valodas zināšanas, sarunas sāk raisīties. Te par dzīvi īpaši nesūdzas – pircēju, jo īpaši ziemā, esot mazāk, arī daudzi pārdevēji pametuši tirgu, bet tāda nu ir dzīve. Vairāk pircēju esot brīvdienās – no piektdienas līdz svētdienai. Kopējā noskaņojuma devīze varētu skanēt šādi: "Kā ir, tā ir, bet varētu būt labāk."

Tirgus dārzeņu paviljonos jaušams pavasara tuvums – kļavu sulas plastmasas pudelēs, vaskoti spīdīgas grieķu zemenes par sešiem eiro kilogramā, leknas zaļumu buntes, poļu gurķi un spridzīgi koši redīsiņi. Un, protams, milzīgos maisos safasētas "semočkas" – kur nu "Purčikā" bez tām!

Kad āra teritorija apgūta, paejot garām visās neona nokrāsās ieturētiem plastmasas puķu pušķiem, katliņpannu debesskrāpjiem, Baltkrievijā ražotu lielformāta krūšturu un bumbiereņu ekspozīcijai, un ar durvīm pastumjot malā pāris bezbailīgus baložus, nonāku Purvciema tirgus sirdī – vienīgajā paviljonā.

Ekskursija paviljonā

Ienākot no vēsā gaisa, nāsis sakņudina patīkams svaigu bulciņu un krējumota biezpiena aromāts. Smaržu sajaukums ir loģisks - paviljona sākuma galā iekārtojušās piena sievas un konditorejas izstrādājumi. Te nopērkama "Straupes piena", ZS "Vangusalas" un kādas Aizkraukles zemnieku saimniecības ražotā produkcija. Pāris stendos pieejams ar dažādu pašmāju piena lielražotāju piedāvājums. Gluži tāpat kā Vidzemes tirgū, arī Purvciemā bulciņu monopols pieder firmai "Anada", tikai šeit nopērkamās izskatās manāmi svaigākas un arī sortiments ir krietni plašāks.

Dodoties dziļāk paviljonā, uzeju garšvielu stendu, kur nopērkama pārsvarā Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u.c. "brālīgajās republikās" ražotā produkcija, kā arī dažādi rieksti, žāvēti augļi un saldumi. Raibajā preču jūklī pamanu bērnībā iecienīto "saldo pagali". Pārdevējs atklāj, ka to, gluži kā tepat nopērkamo halvu ar rozīnēm, šerbetu un citus kārumus, ražo Daugavpils konditorejas fabrika "Latsweets".

Virzos uz paviljona tālāko galu, kuru ieņēmuši "gaļenieki". Mirkli apstājos, lai pavērotu, kā gaļas izcirtējs, veikli rīkojoties ar cirvi, meistarīgi veic savu asiņaino darbu. Visu cieņu!

Kā jau katrā sevi cienošā tirgū, līdzās dažādu veidu svaigajai gaļai, te ir arī stends ar kūpinājumiem. Tiesa gan, tikai viens, bet tajā vienkopus atrodama dažādu ražotāju produkcija. Blakus stendā var remdēt kāri pēc zivīm, iegādājoties "Kaltenes zivis" plastmasas toverīšos safasētos ražojumus. Tas, protams, neatsver zivju paviljona trūkumu, bet ir labāk nekā nekas.

Nav skaidras naudas, nav preces

Tirgus apgaitas noslēgumā piestāju pie "Tērvetes medus" kioska, lai iegādātos biškopja Ivara Bērzona dravā ievāktā medus burciņu ģimenes aptieciņai, bet, vēloties samaksāt par pirkumu, apjaušu, ka ar bankas karti cauri netikšu.

Pa gājēju celiņu, kas ved gar tirgus būdiņu rindu, dodos "medīt" tuvāko bankomātu: zoopreces, apģērbu labotava, "airmaks" botas, bomži, akupresūras paklājiņi, brilles, dzertuve, plastmasas rotaļlietas, večiņas, kas tirgojas ar pūpolu buntēm un adītām zeķēm, kebabnīca, zeltlietas un tām blakus lombards, solot kredītu bez ķīlas – te ir sajūtama īstenā Purvciema esence!

Pamanu, ka pie kāda kioska izveidojusies pieklājīga rinda. Un kā nu ne, ja cukīni te nopērkami pa 1 eiro kilogramā, apelsīni – par 50 centiem kilogramā, tomātiem akcija – arī tie šodien maksā nieka 50 centus kilogramā. Uz manu naivo jautājumu par preces izcelsmi, enerģiskais pārdevējs pārliecinoši atbild – Polija. Jautāju, kāpēc tik lēti? – Vajagot zināt vietas, izveicīgais andelmanis, viltīgi nosmīnot, nepaliek atbildi parādā. No stāšanās rindas galā mani attur jau minētā kredītkartes problēma.

Turpinu savu ceļu uz bankomātu, aizdomājoties, ka kredītkaršu laikmetā skaidras naudas neesamība maciņā ir viens no faktoriem, kādēļ izvēle tiek izdarīta par labu veikalam. Tā prātuļojot, sasniedzu savu galamērķi – bankomātu padomju arhitektūras monstrālā šedevra, lielveikala "Minska" tirgum tuvākajā galā. Te mani sagaida pārsteigums – kādreizējās bankas filiāles telpās iekārtojusies kārtējā laimētava. Tiesa gan, bankomāts stāv kā stāvējis, tikai nu tieši blakus azartspēļu mekas durvīm. Lai tiktu pie saviem finanšu līdzekļiem, nākas iesaistīties ne pārāk patīkamā vārdu pārmaiņā ar pāris nelaimējušiem kungiem, kuri jau darba dienas agrumā ir krietnā kunga prātā. Man paveicas – durvīs, gluži kā sargenģelis, parādās laimētavas apsargs, un es varu turpināt savu ceļu atpakaļ uz tirgu pēc medus, priecājoties, ka neesmu tikusi pie zilas acs un neplānota iztrūkuma ģimenes budžetā.

Purvciema tirgus nākotnes plāni

Telefoniski sazinoties ar tirgus pārstāvi, kurš vēlas palikt anonīms, uzzinu, ka Purvciema tirgus ir privāts tirgus un pieder SIA "TTT centrs". Pēdējo daudzu gadu laikā te neesot veikti nekādi labiekārtošanas darbi – tikai tik vien, cik paši tirgotāji pielabojot. Arī par tirgus plača tālākajiem attīstības plāniem nekas neesot zināms, jo šādi jautājumi esot valdes locekļu kompetence. Jautāts par zivju paviljona likteni, Purvciema tirgus pārstāvis informē, ka paviljons esot slēgts jau pusotru gadu. Galvenais iemesls – zivju tirgotāji zaudējuši cīņā ar valsts iestāžu "uzburto likumdošanas prasību jūru". Uz jautājumu par tirgotāju skaitu saņemu konkrētu atbildi – šobrīd reģistrēti 54 andelmaņi, bet maijā, sākoties ražas sezona, skaits būtiski pieaugot uz ārā tirdzniecības vietu rēķina – vasaras mēnešos un rudenī tirgotāju skaits pat pārsniedzot simtu. Vismaz citus gadus tā esot bijis, bet kā būšot šogad, kas to lai zina – prognozēs piesardzīgs ir tirgus pārstāvis...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!