Foto: Privātais arhīvs

Skaidrs, ka aiz katra sociālo tīklu konta slēpjas kāds cilvēks. Kulinārijas un reizē garšīgu stāstu izstāstīšanas ziņā – viens no ievērojamākajiem "Facebook" profiliem, bez šaubām, ir "Lauru Lapa". Kāds lasītājs šo profilu nodēvējis par baudu prātam un vēderam, cits ieteicis – "Recepšu un stāstu grāmatu noteikti izdodiet! Gribas šo lasāmvielu vakara humoram!", bet vēl kāds atklājis – "Pat grūti teikt, kas gardāks – ievads receptei vai pati recepte." Mums gan nevienam (nu lielākajai daļai tiešām!) nav zināms, kāda saimniece slēpjas aiz šī priekškara. Tādēļ uz virtuves sarunām aicināju "Lauru Lapas" veidotāju, lai caur jautājumiem un atbildēm vairāk iepazītu šo noslēpumaino personību, kuras stāstiem teju katram ir ap 100 komentāriem. Cilvēkiem viņa, viņas gatavotais un it sevišķi stāstītais ļoti patīk! Iepazīsimies!

"Virtuves sarunas" ir "Tasty.lv" rubrika, kurā iztaujājam cilvēkus, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Pastāstiet nedaudz par sevi – kas slēpjas aiz "Lauru Lapas", ar ko ikdienā nodarbojaties profesionāli? Un kādas ir aizraušanās brīvajā laikā?

Kas nu tur daudz ko stāstīt! Lielāko daļu par sevi savos stāstos esmu jau izstāstījusi. Kur tīra taisnība, kur maķenīt piepušķots, tas lai paliek paša lasītāja ziņā. Ko vēl tādu personīgu es par sevi varētu pateikt? Nemaz nezinu. Vecumu sievietei prasīt nevar, svaru – ne tik. Nu labi, varu pateikt, ka man ir gardēdis vīrs, pateicīgi bērni un mazbērni – saldumiņi.

Mana profesionālā nodarbošanās? Plaša profila speciāliste – no apkopējas līdz pat direktorei. Brīvā laika aizraušanās numur viens, saprotams, ir mana "Lauru Lapa". Es uzmanīgi ieklausos cilvēkos. Viņu piedzīvojumi šad tad ir kāda mana stāsta pamatā. Bieži aicinu ciemos draudzenes, lai kopā pagatavotu kādu ēdienu. Kaut ko tādu, ko dažs labs reti savā mūžā ir gatavojis vai pat nav gatavojis nekad un nemaz netaisās. Piemēram, govs tesmeni, buļļa pautus, pildītu līdaku, cāli tapakā un citus gardumus. Vienaldzīgo nav!

Kādas ir jūsu pirmās atmiņas saistībā ar ēst gatavošanu?

Melni malkas plītiņas čuguna riņķi, ar dvieli pārklāta pīrāgu mīklas bļoda virs dibenkatliņa un blakus uz mūrīša, žāvēšanai izklātas, ābolu šķēles. Tā mana vecmāmiņas "skola". Bet jau vēlāk mammas "zupu zīmītes": "Ieliec katlā gaļas gabalu, ielej ūdeni līdz tādai un tādai atzīmei un piešķil uguni. Kad parādās putas, tās nosmel. Nogriez vismazāko uguni, uzliec vāku, paver virtuves logu mazā šķirbiņā un ej paspēlē klavieres vai izpildi mājasdarbus. Tikos un tikos uguni nogriez. Pēc tam vari iziet pagalmā." Mamma atnāk no darba – zupa gandrīz gatava! Starp citu, kad biju bērns, mana mamma strādāja ēdnīcā.

Jūs vairāk saista latviskie produkti vai pasaules virtuvju iepazīšana?

Pasaules virtuve mani saista ļoti, bet vienalga skatos uz to caur latvisko prizmu ar latviskas saimnieces acīm.

Kur rodat iedvesmu gatavošanai un jaunu recepšu radīšanai/izmēģināšanai?

Radošiem cilvēkiem iedvesma nav vajadzīga, tā nāk pati – ne saukta, ne aicināta. Dažreiz pat visnepiemērotākajos brīžos. Ja nu mūza jānosauc konkrētā vārdā, tad varu saukt to savu bērnu vārdos. Ja mans bērns pēc katras ēdienreizes pasaka: "Mamm, tas ir pats garšīgākais, ko es jebkad esmu ēdis!" – tad gribas gatavot un izmēģināt kaut ko jaunu vēl un vēl. Un savu viesu vārdos – viņu atzinība un "paldies" man ir ļoti svarīgi.

Kas jums ēdiena gatavošanā patīk visvairāk?

Virtuvē man patīk pilnīgi viss. Es pat varētu vienkārši stāvēt un skatīties, kā vārās kartupeļi.

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Pats svarīgākais elements virtuvē ir produkts, izejviela. Kāds labums no dārgas plīts un glauna katla, ja tajā nav ko bāzt? Ja nav naža – plucini, nav uguns – ēd jēlu! Kaut vai saujiņa miltu, gaļas ņuka, sviesta pikucis vai buncītis medus, lūk, kam ir nozīme! Ā, un kas nav mazsvarīgi – garšvielas. It īpaši jau lauru lapas.

Vai ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Te nu vajag gan prasmi, gan talantu. Kad tie abi satiekas, rodas īssavienojums un garšas eksplozija. Tas ir tāpat kā ar zaļajiem īkšķīšiem. Tik virtuvē vajag garšīgos. Tomēr tikai ar vienu pašu prasmi un talantu vēl nebūs gana. Ir vajadzīgs vēl trešais elements – mīlestība. Viss ir jāgatavo ar mīlestību, tad izdosies vienmēr.

Kāda ir vislielākā neveiksme, ko esat piedzīvojusi virtuvē?

Neveiksmīga ēdienkartes izvēle. Rudens, jārok kartupeļi. Pilna māja talcinieku. Es, ko domājies, par pamata ēdienu izvēlos pelēkos zirņus un speķa mērcīti. Ātri, ērti un lēti – pelēkos zirņus pati audzēju, speķi kaimiņš uzšķiņķojis. Talcinieki paēd, jāiet atkal locīties. Ģīmji tādi gari – viņiem, redz, māgā spiežot! Labi, ka nabaga cilvēkiem vismaz ar spiedienu lejasgalā pēc pāris stundām nebija jāmokās. Kā traktors pienāk tuvāk, tā oficiāli var palaist vaļā. Es gan pati tam visam jampadracim tīrumā klāt nestāvēju, jo rāvos pa virtuvi, vakariņas riktēdama.

Ja visu atlikušo mūžu būtu jāēd tikai viens ēdiens – ko jūs izvēlētos?

Lāceņu zapti.

Ko darīt, ja slinkums gatavot?

Jāpiebiksta vīriņam un jāpaplivina skropstas. Tad nu lai domā – gatavot pašam vai stūrēt uz restorānu.

Ja obligāti jāizvēlas, tad – sāļš vai salds? Maigs vai ass?

Umami.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko dotu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Intervijas lasītājam neiesaku pirkt lielus garšvielu iepakojuma maisus, pat ne vidējus, jo garšvielām ir tāda nelaba mode – zaudēt savu smaržu un garšu. Un nekad neatstājiet tukšu to vietiņu plauktā, kur jāstāv lauru lapām. Veseli ēduši!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!