Aizvien biežāk notiekošie ielu ēdienu jeb "streetfood" pasākumi arī mūsu platuma grādos liecina, ka šādai kulinārajai izklaidei – maltītes baudīšanai ārtelpās – gardumu un labas sabiedrības cienītāju vidū ir liela piekrišana. Tā kā vasaras sezona, kad brīvdabas pasākumos meklējam ēdienu, kas ātri pagatavots un ēdams uzreiz, tūlīt sāksies, šonedēļ "Virtuves sarunās" par un ap ēdienu stāsta Kristaps Reimanis, kurš pērn izveidojis pats savu "foodtruck" jeb maltīšu busiņu un nu priecē ēdājus ar saviem šedevriem dažādos pasākumos.

Kristapa košo ātro ēdienu busiņu var atpazīt pēc lielās uzlīmes ar nosaukumu "Food metro". Viņš arī nekautrējas un kārdina potenciālos klientus un gardēžus ar ļoti garšīgām bildēm "Food metro" sociālajos tīklos "Facebook" un "Instagram", kur izziņo arī tuvākos izbraucienus. Turklāt pavārs ir arī kaislīgs BMX braucējs. Tieši šī nodarbošanās viņu savulaik motivējusi pārcelties no dzimtā Tukuma uz Rīgu, lai vairāk laika starp mācībām arodvidusskolā pavadītu skeitparkos. Kā viņš pats skaidro – nodarbojas ar kulināriju un sportu, taču viņam arī ļoti patīk filmēt video, uzņemt fotogrāfijas un aktīvi atpūsties.

"Tasty" stāstu sērijā "Virtuves sarunas" sarunājas ar cilvēkiem, kas ar virtuves un ēdiena gatavošanas mākslu ir uz "tu".

Skatos, ka tava ikdiena paiet divās pavisam atšķirīgās vietās – BMX trasē un ātro ēdienu busiņā. Kā tā sanācis?

Jā, tieši tā. Iztiku sev pelnu ar ēst gatavošanu, ko arī uzskatu par savu hobiju, un, kad to nedaru, tad, lai atpūtinātu galvu no darbiem, nodarbojos ar BMX. Jau no agras bērnības man dažreiz nācās pašam gatavot sev ēst – un man tas ļoti patika, daudz laika pavadīju kopā ar savu vecmāmiņu, kura arī bija pavāre. Ekstrēmie sporta veidi man arī ļoti patikuši, jo trenēties varu jebkurā brīvā brīdī, BMX dod ļoti lielu brīvību un iespēju iepazīt daudz draugu, apskatīt pasauli, piedaloties prestižās sacensībās ārpus Latvijas. Uzskatu, ka katram jaunietim vajadzētu atrast savu hobiju, ar ko nodarboties brīvajā laikā, lai pilnveidotu sevi ne tikai garīgi, bet arī fiziski un lai nepietiktu laika muļķībām.

Kad saprati, ka savu ikdienu saistīsi ar gatavošanu?

Īsti nekad tā līdz galam par to neesmu domājis, tā vienkārši ir sanācis. Kad pabeidzu skolu un sāku strādāt par pavāru, sapratu, ka ēst gatavošanai ir kas kopīgs ar BMX, jo tajā nav robežu, nav noteikumu. Var ļauties vaļai, savai iztēlei un eksperimentēt – gan ar trikiem, gan ar produktu saderību.

Vai par pavāru esi mācījies arī profesionāli?

Esmu pabeidzis Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu kā ēdināšanas servisa speciālists. Skolu beidzu 2013. gadā un praktiskos darbus par īpaši profesionāliem nedēvētu, vismaz tolaik. Nesen devos apskatīt skolu, kuru beidzu, un tagad tur viss ir pavisam citādi un modernāk, tas priecē.

Kā ar līdzšinējo darba pieredzi – pirms sāki piedāvāt ēdināšanas pakalpojumus, strādāji arī virtuvē pie kāda cita?

Man ir ļoti dažāda pieredze – esmu strādājis gan ātrās ēdināšanas kafejnīcās, gan prestižos restorānos.

Pirmā darbavieta man bija "Ghetto Burger" uzreiz pēc skolas absolvēšanas. Tur nostrādāju vienu gadu. Un tad, kā uzskatu, sākās manas īstās pavāra gaitas. Man ieteica vakanci "Valmiermuižas vēstniecībā" Rīgā. Zaļš un nobijies aizgāju uz darba interviju, kurā man 2 stundu laikā bija jāpagatavo divi ēdieni no vietējiem produktiem. "Valmiermuižas" šefpavārs tolaik bija viens no šī brīža Latvijas vadošajiem šefpavāriem Dzintars Kristovskis. Es pagatavoju ar sieru pildītus šampinjonus un grūbas ar cūkgaļas fileju un sēnēm. Joprojām esmu ļoti pateicīgs Dzintaram, ka viņš mani pieņēma darbā un iemācīja visus pamatus garšu saderībā un vispārējo virtuves etiķeti.

Vēlējos izmēģināt jaunus darba apstākļus un sāku strādāt viesnīcas "Welton Hotel" restorānā "Alumette". Arī ar to nebija gana, un devos uz Norvēģiju, kur pastrādāju viesnīcā, kā arī itāļu restorānā, kur mani apmācīja pagatavot picas pēc senām itāļu receptēm krāsnī, ko karsē ar malku. Pēc Norvēģijas pabiju īsu brīdi Latvijā, kur palīdzēju dažādām kafejnīcām izaugsmē, un devos tālākās gaitās uz Spāniju, kur strādāju franču restorānā, kura īpašnieki bija īsteni francūži, kas restorāna biznesā darbojas vairāk nekā 30 gadu. Tad arī sapratu, cik kulinārija ir dažāda un ka tai īsti nav robežu. Šobrīd ziemas periodā vēl piestrādāju kafejnīcā "Annas dārzs", kas pēdējā gada laikā savu latiņu ir ļoti augstu pacēlusi.

View this post on Instagram

A post shared by FOOD METRO (@food_metro) on Apr 30, 2019 at 2:42am PDT


Pastāsti, kas tad īsti ir "Food metro", kā dzima ideja veidot savu maltīšu busiņu un ko garšīgu klienti pie tevis var nobaudīt?

Atgriežoties Latvijā un apmeklējot dažādus festivālus un pasākumus, ieraudzīju, ka Latvijā strauji sāk attīstīties tā saucamā ielu ēdiena jeb "streetfood" segments, un vēlējos dalīties daudzās savās idejās. Protams, vienam pašam to visu darot, visas savas idejas parādīt mājas apstākļos ir ļoti grūti, pasākumos ēdiena apjoms ir milzīgs, tāpēc vēlējos parādīt, ka kebabus un citas ātrās maltītes ir iespējams pagatavot ne tikai no milzīgiem, saldētiem kebabu ruļļiem, bet arī no vietējiem produktiem – kvalitatīvi un veselīgi. Protams, neiztikt arī bez alus uzkodām, kūpinātas vistas gaļas no mājražotājiem, plucinātas cūkgaļas un falafeļiem, kas pēdējo gadu laikā ir ļoti iecienīti.

Kas tevi saista vairāk – latviskie produkti vai pasaules virtuvju ēdieni?

Pasaules virtuvju ēdieni ir ļoti dažādi, tos nevar salīdzināt. Mani saista visu kultūru ēdieni. Katrai kultūrai ir savi ēdieni, kas ir vienreizēji un gadiem izkopti. Pašam man ļoti patīk eksperimentēt ar produktiem, ko varam iegūt no mājražotājiem, produktiem, kas nākuši no mūsu zemes. Galvenais, lai produkti būtu kvalitatīvi, tad arī galu galā ēdiens būs garšīgs.

Kā ir ārpus ikdienas darbiem – ko mēdz gatavot mājās?

Mājās es gatavoju to, kas ir ledusskapī un kam termiņš iet uz beigām. Tā arī bieži rodas jaunas idejas un jauni garšu salikumi, ko ir vērts pierakstīt un paturēt prātā. (smejas)

Bez kā virtuvē noteikti nevar iztikt?

Bez sāls un pipariem, bez ūdens un bez taukvielām. Protams, arī pārējie produkti ir nepieciešami, lai ko pagatavotu.

Kad pabeidzu skolu un sāku strādāt par pavāru, sapratu, ka ēst gatavošanai ir kas kopīgs ar BMX, jo tajā nav robežu, nav noteikumu.
Kristaps

Kā tev šķiet – ēst gatavošana ir vairāk talants vai prasme, ko viegli iemācīties?

Ēst gatavošana var būt gan talants, gan prasme, ko var iemācīties. Ja būs gribēšana un apņēmība, tad visu var panākt, bet nekas labs šajā pasaulē nenāk viegli.

Kur meklēt labākos produktus? Un kur meklēt iedvesmu, lai pagatavotu ko garšīgu?

Tirgus un mājražotāji, bet produkti ir jāgaršo, pašam ir jāsaprot, kas ir garšīgs, kas ne. Citādi nevar. Protams, šo to arī var iegādāties lielveikalā.

Vai ceļo uz citām valstīm un meklē vietējās garšas?

Man ļoti patīk ceļot, un katru reizi, kad esmu ārzemēs, aprunājos ar vietējiem un cenšos noskaidrot, kuras tad būtu tās vietas, uz kurām doties, un tieši kas būtu tas reģiona vienreizējais ēdiens, ko vajadzētu nogaršot.

Kādi ir tavi plāni tuvākajai nākotnei – vai šī vasara paies vienos pasākumos ar "Food metro" līdzdalību?

Esmu atvērts visam, ko man piedāvā, un centīšos iemēģināt roku daudz un dažādos pasākumos – piedalīties gan tirdziņos, gan pilsētas svētkos.

Vērtīgākais virtuves padoms, ko sniegtu ikvienam, kas lasa šo interviju!

Nebaidīties eksperimentēt un rast prieku visā, ko dari!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!