Diezgan klasiska gaspačo recepte pieprasa tomātus, gurķus, sīpolus, papriku, ķiplokus, olīveļļu, sāli, baltvīna etiķi, ūdeni un ne pirmā svaiguma maizi. Taču gaspačo var būt dažnedažādi, galvenais – lai nestu aukstās zupas spāņu brālēna vārdu, gaspačo jābūt aukstam un ar asumiņu. Nekādas maigošanās! Tāds temperaments, saproties!
Taisnību sakot, gaspačo pirmsākumos receptūra bija pavisam nabadzīga. Šī lieliskā zupa radusies Andalūzijā, lielā karstumā un dienasvidus izsalkumā un pagurumā, kad nekā diža nabaga zemniekam pusdienās līdzi nebija: vien sakaltusi maize, olīveļļas un sāls. Daži pētnieki domā, ka no maizes gabaliņiem arī cēlies zupas nosaukums: "caspa" latīniski nozīmē: "gabali no". Vēl daži pētnieki uzskata, ka Andalūzijas zemnieki varbūt arī pilnveidoja zupas recepti līdz daudzmaz jēdzīgam paēdienam, bet patiesībā tāds "sausais komplekts" esot bijis pazīstams arī Romas impērijas laikā. Romiešu karavīriem vienmēr līdzi bijusi maize, olīveļļa un sāls – tad jau kaut kā var paēst, un neba sausu maizi ar eļļu grauza, gan jau pamērcēja ūdenī.
Gastronomijas leģendas stāsta, ka gaspačo pirmsākumi meklējami arī Marokā, kur olīveļļas vietā lietotas mandeles, kā arī senajā Grieķijā.
Lai nu kā tur ar to autorību, Andalūzijas zemnieki daudz galvu par to nelauzīja. Viņi vienkārši zināja: kad maizi salauž gabaliņos, pielej olīveļļu, piemet ķiploku un pieber šķipsnu sāls, visu saliek akmens piestā, saberž, pārlej ar ūdeni un noliek olīvkoka paēnā, pēc laiciņa pusdienas sanāk labu labās – gan pabaro, gan atveldzē.
Kādu laiku gan Andalūzijas zemniekiem nācās pagaidīt, līdz Kolumbs līdz Eiropai dabūja tomātus. Tad jau gaspačo ieguva gan krāsu, gan garšu! Tad arī pa īstam sākās gaspačo slavas gājiens, un Andalūzija savu zupas receptes izgudrotājas godu no rokām neizlaiž: Andalūzijas zupa un āmen!
Kā jau tas nereti gadās ar nabaga ļaužu ēdieniem, gaspačo ir ieguvis pasaules slavu. Zupa kļuvusi par Spānijas nacionālo gastronomisko dārgumu un vienu no slavenākajām zupām pasaulē.
Gaspačo zupai jābūt aukstai un stiprai – viss pārējais paliek gatavotāja ziņā. Improvizācijas iespēju ir daudz – gan receptūras, gan pagatavošanas ziņā. Pateicoties blenderim, zupa ir pagatavojama ļoti ātri, tik vien nelaimes kā sagaidīt, kamēr tā ledusskapī atdziest. Procesu var padarīt ātrāku, pasniedzot zupu ar ledus gabaliņiem.
Ja gribas pagatavot pavisam spānisku gaspačo, tad te būs neliels ieskats spāņu gaspačo pasaulē – varētu saukt to par spāņu atbildi mūsu aukstajām zupām.
Arjamolho: Portugāles stila gaspačo, ko pasniedz ar grilētām sardīnēm.
Ajo Blanko: marokāņu izcesmes aukstā zupa, kuras receptē ir ķiploki, olīveļļa, maize, mandeles, etiķis un vīnogas.
Salmorejo: te vajadzēs tikai tomātus, maizi, olīveļļu un ķiplokus. Virsū jāliek vārītas olas vai Ibērijas šķiņķis.
Arrangue Roteno: gandrīz tas pats, kas Salmorejo, tikai vēl biezāks. Šī drīzāk ir mērce, nevis zupa.
Cojondongo: šai zupai jābūt tik biezai, ka to var saukt jau par salātiem. Receptē ir ķiploki, tomāti, pētersīļi un zaļā paprika.
Gazpacho Manchengo: šis ir gaspačo, ko pasniedz siltu, tas faktiski ir gaļas sautējums. Zupā ir vistas vai truša gaļa, sēnes, ķiploki, maize un tomāti.
Arī "Tasty" ir gana daudz gaspačo recepšu, ar kurām padalīties. Lai garšīgi un veldzējoši! Pie gaisa temperatūras spāņu stilā vakariņas no spāņu nacionālās virtuves piestāv ideāli!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
