Grilēt, cept cepeškrāsnī – tas jau ir laika un iespēju jautājums un gaumes lieta. Bet kurš gan spēj atteikties no grilētas ribiņas gabala zem klajas debess vai terases jumta. Ceptās gaļas smarža, garšvielām bagāts sulīgums un dūmakains tauciņš – bārbekjū piederas pie vasaras.
Pasaulē klīst vairākas leģendas un mīti par ribiņām. Slavenāko noteikti esat dzirdējuši – par Ādama ribu. Viena viņam esot atņemta, lai pasaulē radītu kaut ko skaistu un jēdzīgu – Ievu un visu turpmāko kompāniju. Ādams par to esot tā aizvainojies, ka Ievu pie grila nozvērējies nekad nelaist, jo, lai nu ar ko, bet ar ribiņām – vairs nekādu eksperimentu!
Eksistē arī mīts, ka bārbekjū ribiņas esot amerikāņu izgudrojums un recepte. Savā ziņā taisnība, jāteic gan, ka ribiņas kā grilēts gardums un ēdiens parādījies amerikāņu ēdienkartē vien pašās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Protams, gaļa tikusi ēsta vienmēr, bet palēciens, ko radīja industriālā revolūcija, arī gaļas gatavošanā un ēšanā bija fantastisks. Gaļas saldēšanas iespējas un dzelzceļu attīstība ļāva lopus slaktēt rūpnieciskos apjomos, veiksmīgi uzglabāt, pārstrādāt un transportēt, līdz ar ko pāri palikušo ribu lērums pēkšņi arī bija pieejams arīdzan rūpnieciskā vairumā.
Tomēr pat pašā Amerikā, kurai, kā jau lielai zemei, tīk visu būt izdarījušai pirmajai, visvairāk, vislielāk utt., nav vienprātības par bārbekjū ribiņu izcelsmi un autorību. Ir aizdomas, ka viss sācies pirms seniem, nu ļoti, ļoti seniem laikiem....
Jo, lai nu kā senie cilvēki sauca savus "bārbekjū", pēc savas pirmās "rūpnieciskās revolūcijas", citiem vārdiem – uguns atklāšanas, viņi jau arī nesēdēja, rokas klēpī salikuši. Viņi devās medīt – un vakarā jauši vai nejauši ugunskurā iemestais lops vienā brīdī sāka kolosāli smaržot. Kopš neandertāliešu ciltstēvi apmēram miljons gadus atpakaļ nogaršoja ceptu gaļu, pasaules bārbekjū ballīte bija sākusies.
Bet kā ar tām ribiņām? Portāls "Amazing Ribs", raksta, ka pirmās gaļas, tātad arī bārbekjū un tātad arī ribiņu cepējas bija sievietes. Piedod, Ādam!
Pie šādas secinājuma nonākts, pētot gaļas nozīmi cilvēces dzīvē: gaļas ēšana palīdzēja neandartāliešu smadzenēm kļūt lielākām, mazāk laika bija nepieciešams pārtikas sagādei: viens un divi nomedīt kādu milzu lopu, cept un paēst baram pirmcilvēku bija daudz ātrāk, nekā dienām rakņāt saknītes, lasīt ogas un tamlīdzīgi censties izdzīvot. Ja esi neandertālietis, ar veģetārismu nekur tālu netiksi, savukārt jēlas gaļas žļembāšana arī nav nekāds lielais prieks! Bet bārbekjū vakariņas darīja savu – gan smadzenes attīstījās, gan palika vairāk laika socializēties un veidot ciltis. Kad nu tiktāl bija nonākts, tad sākās pilnīgi politnekorekta darba dalīšana uz fizisko spēju pamata: vīrieši dodas medībās, sievietes sēž mājās un... cep gaļu. Sievietes cep gaļu!
Kurā brīdī sievietes izlaidušas no rokām savu bosa vietu pie grila, nav skaidrs. Bet skaidrs, ka mūsdienās, kad visi var visu, arī ribiņu grilēšana ir darbs, kura aprakstā sievietes un vīrieši netiek nodalīti (pasargdies). Vārdu sakot, kuram vairāk gribas saelpoties dūmus, tas arī grilē! Galvenais, lai beigās tās ribiņas iznāk pa pirmo!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
