Plācenīši ir jauki savā pieticībā – ja vien mājās ir biezpiens, pat drusku pastāvējis, kāda ola un saujiņa miltu vai mannas, plācenīši, var uzskatīt, jau čurkst uz pannas. Karote krējuma vai kāds ievārījums, varbūt pat lāceņu – ohoho, tās jau ir dzīres!
Skaidrs, ka visgaršīgākie biezpiena plācenīši sanāk, ja tos cep uz plīts, kurā murrā dzīva uguns – bet visu jau nevar gribēt. Ja vien plīts ir vispār, biezpiena plācenīšu jautājums ir tikpat kā atrisināts.
Un kur gan teikts, ka plācenīšu mīklā nevar iejaukt to, kas garšo – ābolus, dzērvenes, rozīnes, pat ķiplokus, hā – īpaši viltīgi eksemplāri ar biezpiena plācenīšiem ģimenei iebaro arī citkārt un citādi šķietami neēdamos ķirbjus un burkānus!
Cepšanas metodes jau arī ir dažādas – daži plācenīšus apvārta miltos, un tad ārpusīte sanāk tāda maigi un matēti miltaina, cits apvārta mannā, kad āriņa sanāk tāda kraukšķīgāka. Augstākā pilotāža, iespējams, ir neapvārtīt nekur, bet plāceņus likt uz pannas karstajā eļļā un pamanīties to izdarīt tā, lai nekas nepielīp un nepiecepas, mest apkārt pareizākajā brīdī, lai ārpuse visapkārt ir zeltaini brūna un iekšpuse – maiga un sulīga kā kūka.
Biezpiena plācenīši garšo pēc laimīgiem un drošības pilniem bērnības rītiem, kad ārā uzsnidzis brīnumaini daudz sniega, iekšā ir silti un omulīgi, un karstas brokastis ir galdā. Labā ziņa ir tā, ka bērnības garšās var atgriezties – biezpiena plācenīši pavisam noteikti ir viens no tādiem ēdieniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
