Tagad, kad jābaro talcinieki – un tad jau bez karbonāžu kalna galdā nekā. Tagad, kad jābrauc uz laukiem omei palīgā, un tur jau ar zeltainām karbonādēm, karsti kūpošām buļbām, Latgales salātiem un graķīti uz galda sagaida un pavada. Tagad, kad jādodas brīvdienu izbraucienos pa Latviju pirmos rudens krāšņumus un dzērvju dejas skatīties – un tad jau bez iebraukšanas kādā kārtīgā lauku krogā pa ceļam nekā, un karbonādes tur būs mūžu mūžos kā dziesma.
Karbonādes mēs ēdām, ēdam un ēdīsim – mājās, ciemos, kāzās, bērēs, pie omes, krogā... Kādas tik nav ēstas! Ar kauliņu un bez; ar mutē kūstošu treknumiņu un bez mazākās tauku ļerpatiņas; miltos un olā panētas, ar kraukšķīgu garoziņu, un vienkārši ar jūtām un gaļas āmurīti izklapētas un tauciņos apceptas; ar siera un sazin vēl kādām cepurītēm un sulīgas gaļas šķēles bez kā, ar pipariem vien apbārstītas...
Kur karbonāde, tur kartupeļi, viss pārējais ir tikai mantas izniekošana. Kā nu kurā vietā tos kartupeļus karbonādei pielaulā, ar kādiem kartupeļiem tik karbonādes nav ēstas! Ar vārītiem, dillēm pārkaisītiem, vēl karsti kūpošiem, miltainiem kartupeļiem (Vineta, tu?); ar vārītiem un tad ceptiem kartupeļiem, kas, dažreiz tai pašā karbonāžu pannā sacepti, dabūjuši tauciņus sasūkties un gardi apbrūninājušies; ar tādiem frī kartupeļiem, kādus var dabūt tikai kafejnīcā, vai pat ar kartupeļu biezputru, kurā vēl sviesta pika iekulta – vienu reizi dzīvojam!
Pie karbonādes vajag salātiņus – un ne jau tikai svaigos! Dārgiem viesiem tiek rautas vaļā visas svaigi aizvākotās burkas pēc kārtas! Vīriešu zapte, skābēti gurķi un marinēti patisoni, Latgales salāti, onkuļa Bena mērce latviešu gaumē, tomāti ar ērkšķogām, cidonijas ar ķirbjiem un viss, ko vien iespējams sabāzt burkās ziemai un ko spēj noturēt pagraba plaukti!
Un tomēr, par tiem svaigajiem salātiņiem. Burkānu, biešu, svaigu kāpostu un skābu kāpostu salāti (un dzērvenes pa vidu), kolrābju un ķirbju, ābolu seleriju salāti un vēl un vēl, un, protams, krogu klasika, kad salātiņiem jābūt vairāku šķirņu, un tomāta ūdensroze un gurķa rozīte arī ir vajadzīga! Saimniecei var rokas atņemties rīvējot, bet visu rudens krāsu un labumu salātiņi pie karbonādes būs!
Cik lielai jābūt karbonādei? Ir ēstas tādas, zem kuras kartupeļi un salātiņi paslēpušies kā zem vārdā nosaukta un zemē nokrituša ezera – ir tādas karbonādes, milzīgas kā dzīve un Rāznas ezers. Bet neviens jau nezina, kā jābūt, jo visādi ir garšīgi, un tas vēl ir maz teikts! Karbonādes ar kauliņu varbūt neaizņem visu šķīvi, bet cik brīnišķīga ir tā kauliņa apgraušana, un var jau dabūt vēl. Un tad tās panētās, brūngani samtainās karbonādītes, ar kraukšķīgo āriņu, tās, ko sacep pilnu milzīgu bļodu, kas uz šķīvja nāk vismaz pa divām uzreiz, un karbonāžu bļoda kā ir, tā ir pilna.
Ne jau izmērs nosaka karbonādes lielumu. Vislabākā karbonāde ir tāda kā pirtnieka Anša zaļais vērdiņš: tā ir nebeidzama. Ēst un ēst un nenoēsties, bļoda pilna un jaunu karbonāžu šķīvji ceļo no virtuves, un vēl plastmasas kulītē vai tukšā saldējuma kastē līdz sados brokastīm!
Tāds mums tas rudens – staigā pakaļ traktoram ar kartupeļu spaini rokā, galva uz leju, dibens gaisā, un tad... Gaisu pāršķeļ ne ar ko nesajaucamie kliedzieni, tu strauji izslejies, pacel acis, un tur viņi aizlido, pirmie gājputni. Sirdi pārņem tāds kā žēlums, tā kā skumjas par šo visu te apkārt, dzīve šķiet tā kā nepiepildīta mazliet, un vai tev te bija jāstāv ar kartupeļu spaini rokās, varbūt visam bija jābūt citādi, skaistāk kaut kā un citur? Bet varbūt, ka tas vienkārši ir rūcošs vēders, kas uzdzen skumjas domas. Tad tu atceries, ka pusdienās jūs visus gaida karsta karbonāde, droši vien arī skābētie gurķīši un, kas zina, varbūt pat sēņu mērce... Ir septembris, visīstākais laiks skumjām un karbonādei.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
