Vai esi lasījis latviešu tautas pasaku, kur ganuzēns ciemos pagaršoja ķīseli un vareni priecīgs skrēja to mātei pastāstīt, bet, lecot pāri grāvim, aizmirsa ķīseļa vārdu? Tad nu puika sāka pa grāvi ar roku meklēt pazudušo vārdu, meklēja tik cītīgi, ka viņam meklēšanā pievienojas gandrīz visi, kas gāja garām. Pat vagars un muižkungs, jo domāja, ka ļoti vērtīgs dārgums tiek meklēts. Tad kāds pateica : "Esat gan ķīseli sakūluši!" Un ganuzēns pārlaimīgs aizcilpoja uz mājām saukdams: "Ķīseli ēdu, ķīseli ēdu!"
Kas tad ir šis ķīselis? Es teiktu – iebiezināts salds padzēriens, bet, ja ejam dziļumā un meklējam ķīseļa izcelsmi vēstures lappusēs, tad par ķīseli tika dēvēts ieskābēts un sarecināts auzu miltu novārījums (no slāvu vārda киселъ — "skābs"), kas labi dzesēja slāpes karstā laikā un piedevām vēl nesa sāta sajūtu.
Ķīselis ir iecienīts un iemīļots arī mūsu kaimiņiem: igauņi šo padzērienu sauc par kissel, lietuvieši kisielius, bet poļi: kisiel.
Mūsdienās ar vārdu ķīseli gan saprotam nevis skābu strebekli, bet augļu un ogu desertu.
Ķīselis ir neiztrūkstošs bērnības atmiņu līdzgaitnieks. Paceļ roku, kurš vēl atceras skolas kopgaldā pasniegtos "ziloņu punķus"?! Biezo kakao vai žāvēto augļu ķīseli, pasniegtu ar pienu...
Abi šie ķīseļi, neskatoties uz neglaimojošo puņķu iesauku, bija gardi, ko nevarēja teikt par biezo piena ķīseli! Pie visiem svētajiem, kāpēc kaut kas tāds bija jāgatavo?! Un šķīvis bija jāizēd tukšs! Cik labi, ka klasesbiedriem tas garšoja, jo es labprāt atdevu savu porciju.
Skolas ēdnīcā dabūjamie ķīseļi atradās zemākā pozīcijā, par pakāpi augstāk jau bija uz kāzu galda dabūjamie. Iespējams, ka tie garšoja labāk tāpēc, ka bija īpaši skaistos trauciņos un tika servēti uz balti klāta galda, piedevām tās taču bija kāzas – ar smuku līgavu, smuku kleitu man pašai, mūziku un izklaidēm.
Taču visaugstāko pjedestālu ieņēma omītes gatavotie ķīseļi. Sezona tika atklāta ar rabarberu ķīseli, tam sekoja zaļo ērkšķogu ķīselis (žēl tikai, ka, lai pie tā tiktu, bija jāknibina nost kātiņus un spurainās astītes), tad jau kārta bija jāņogu skābajam un spirdzinošajam ķīselim.
Protams, bija arī biezie ķīseļi – ar žāvēto ābolu daiviņām bagātinātie un ķirbju ķīselis ar kanēli. Tagad tos dēvē par desertiem un pasniedz restorānos.
Galvenā ķīseļa draudzene bija kartupeļu ciete, ko ne vienmēr varēja nopirkt, tāpēc dabūjām rīvēt kartupeļus (kas nozīmēja klimpas un pankūkas), lai pēc tam izkaltētu un izžāvētu iegūto cieti.
Galvenais, ko iemācījos no omes, bija ķīseļa proporcijas šķidrajiem ķīseļiem pietika ar vienu, divām ēdamkarotēm (20-30 gramiem) cietes uz vienu litru, bet biezajiem vajadzēja trīs, četras ēdamkarotes (60-80 gramus).
Un vēl – nekādā gadījumā nevajag cieti bērt pa tiešo katlā, ja vien mērķis nav klīstera ķilķēni. Ciete jāatšķaida ūdenī un tikai tad jālej klāt karstajam šķidrumam
Ķīselis ir pārdzīvojis un izdzīvojis vairākus gadsimtus, un izskatās, ka nogruntējies uz palikšanu mūsu ēdienkartē, ieņemot vietu uz pjedestāla, ko sauc par bērnības garšu.
Kāds ir tavs bērnības ķīselis? Kāda ķīseļa – bieza vai plāna – cienītājs esi tu? Un, kad tu pēdējo reizi ēdi ķīseli? Pastāsti to mums, rakstot uz receptes@delfi.lv vai mūsu "Facebook" un "Instagram" kontā.
Mums ir vesela ķīseļu kolekcija, ko izmēģināt! Lai top!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
