Melnā jaka un citi biezputru noslēpumi: 44 receptes iedvesmai

Skaidrs, ka biezputru pasaule ir brīnišķīga un daudz plašāka par pirmajām klišejām, kas mums nāk prātā. Galu galā, bez "rīta herkulesa" un griķiem, kas vēl joprojām nespēj attapties no savas pēkšņās popularitātes pandēmijas pirmajā vilnī, ir vēl kaudzēm vērtīgu graudu un un pat dārzeņu, no kuriem sanāk izcili garšīgas biezputras. Grūbas, rīsi, mieži, kvieši, prosa, polenta, kvinoja, pupiņas galu galā – ir, kur izvērsties! Varētu pat teikt, ka savā ziņā biezputras pieaugušo dzīvē tiek nepelnīti aizmirstas. (Skaisto biezputru bildīšu atrādīšana sociālajos tīklos neskaitās.) Varbūt mēs jūtamies veiksmīgi tikuši no tām vaļā, īstenojot bērnības sapni: izaugšu liels, ēdīšu ko gribēšu! Normāls domu gājiens! Bet pie biezputrām tomēr vērts atgriezties.

Ne velti dakteri dzied slavas dziesmas biezputrām. Biezputra – tas nozīmē izoderētu kuņģi, pilnu vēderu un enerģiju ilgākam laikam. Tas ir arī īsts cilvēkmīlestības ēdiens ar teju bibliskām un dievišķām spējām, jo no katla ar biezputru var paēst teju neierobežots daudzums ļaužu – paēdīs trīs, bet, ja vajag, var pabarot arī trīs reiz trīs izsalkušos.

Galu galā, biezputra – tas ir arī smalki un trendīgi; mūslaikos biezputra ir katra sevi cienoša restorāna brokastu ēdienkartē! Pat leģendārajā "Cafe Osiris" mākslas kuratori, baņķieri, aktieri un citi interesanti cilvēki ar daudz aizraujošākām dzīvēm nekā mūsējās no rītiem iegriežas uzēst ne jau austeres, bet auzu putru ar ievārījumu.

Kā jau ar daudz ko, un ar ēdienu īpaši, arī ar biezputrām saistās liela daļa bērnības atmiņu, sākot no bērnības traumām, beidzot ar bērnības gardumiem. Ja runājam par bērnības traumām, man tā, piemēram, ir bukstiņputra. Grūbas un vārīti kartupeļi vienā šķīvī – nekad mūžā, ne toreiz, ne tagad! Atceros, kā, žļembājot to lipīgo kartupeli pa muti, pie sevis prātoju: nu kā tas iespējams, ka vecmāmiņa, kura taisa ēst kā pats mīļais Dieviņš, tik garšīgi – kā iespējams, ka viņa spēj pagatavot kaut ko tik... Tik šausmīgu!

Savukārt pati grūbu biezputra gan bērnībā, gan tagad liekas vienreizēji garšīgs ēdiens – gan ar krējumu, gan īpašos vaļības brīžos ar sačurkstinātiem cauraudzīša gabaliņiem. Vai grūbu putra. Iemetot gandrīz verdošā, tikko no uguns noņemtā putrā biezpiena pikas, tās karstajā pienā viegli savelkas un ir gardums pats par sevi. Un sātīgā piena putra kļūst vēl gardāka. Galvenais ir uz beigām atstāt mazliet grūbu, ko apēst pēdējās. Tās garšīgi knakst starp zobiem, laime pilnīga. Bet labi, putras – tas jau ir mazliet cits stāsts. Atgriežamies pie biezputrām.

Bērnības garšas ir tik dažādas – ir cilvēki, kam tieši bukstiņputra paver ceļu uz tādām garšas, smaržas un mīlestības atmiņām, ka tagad, dabūnot tādu biezputru, tajā iekrīt pa asarai. Ir labi, ja ir, kam pajautāt, vai vismaz receptes saglabātas, lai īpašos brīžos tādas bērnības biezputras var atkal uzvārīt. Kādam tā būs bukstiņputra, kādam mannas putriņa, ar kādu baroja mamma, kad sasāpējās vēders, kādam vēl kāda cita biezputra. Galu galā, vai tad kāds bez biezputras izaudzis?

Šķiet, ka katras lieliskas biezputras pamatā ir milzu pacietība: ilga vārīšana uz mazas uguntiņas. Katrā ziņā, biezputru vārīšanas meistarība ir kaut kas tāds, ko var kopt un izkopt visu mūžu.

Viena no leģendārākajām biezputrām manā ģimenē ir griķu biezputra. Neviens to neprot uzvārīt labāk kā mana mamma – to atzīst arī mani brālēni un māsīcas un mammas māsas. Kas par triku? Melnā jaka! Proti, griķu biezputra, kā zināms, pēc vārīšanas jāatstāj uzbriest siltumā. Jūrmalas mājā pie plīts uz pakaramā vienmēr karājās mammas melnā, pēc malkas ejamā jaka. Lūk, šī jaka vienmēr tika apspraudīta ap griķu katlu, kamēr tie uzbrieda. Tik garšīgu biezputru kā mūsmājās ir vienkārši neiespējami atkārtot. Tā nesanāk nevienam. Pat pašiem vairs nesanāk, jo... Nav jau vairs tās melnās jakas...

Vārdu sakot, biezputra – tas ir īpašs ēdiens un smalka lieta. Tā var būt gan ar aukstu ūdeni aplietas auzas vai siltumā uzbriedināti griķi, gan kaut kas pagalam smalks. Dažas vārīšanas un briedināšanas tehnikas, pāris šļukas baltvīna, kāda sēne un vēl šis tas – un ar pareizajiem rīsiem tā vairs nav dienišķā biezputra, bet risoto! Vai arī gruboto – ja smalku risoto rīsu vietā izvēlamies (ne mazāk smalkās!) grūbas, kas turklāt ir caur un caur made in Latvija! Var, protams, strīdēties, vai risoto ir vai nav biezputra, bet nu kas gan cits tas ir? Galvenais, vīnu garšojot, atcerēties to pareizajā brīdī pievienot arī rīsiem. Vai grūbām.

Varena, vērtīga un bezgala garšīga tā biezputru pasaule! Iedvesmai dalāmies ar gardām idejām no "Tasty" biezputru un putru recepšu krājumiem – ar gaļu, bez gaļas, ar pienu, bez piena, ar ievārījumu, ar ogām, ar augļiem, pat ar trifelēm galu galā. Kā tik pašiem labāk garšo!