Purva zupa jeb bērnības trauma
Skābeņu zupa līdztekus vēl dažiem citiem ēdieniem daudziem ir bērnības trauma, gana spēcīga, lai liegtu sev šo brīnišķīgo ēdienu arī pieaugušā vecumā. Kāpēc – nu kāpēc mūsu mammas skābenes zupā atstāja nesagrieztas vai kanpi uz pusēm sagrieztas? Skaidrs, ka, verdošajā ūdenī vārījušās, zaļās, spriganās skābeņu lapas (ko citkārt garāmskrienot dārzā bija pat forši noplūkt un apēst) kļūst par purva dūņām, garām, jēlām ķeskām, kas karājas pāri karotes malām un ir briesmīgas gan pēc skata, gan garšas. Un tur neglābj ne gardais buljons, ne ola, ne liela skābā krējuma karote, jo – tās purva krāsas ķeskas...
Iespējams, ir mājas, kur skābenes, sagrieztas sīkos gabaliņos, nav tik traumatiskas un un ir bērniem saprotamāks ēdiens. Jautājums gan – vai tā maz ir īsta skābeņu zupa, kur dūņu krāsas skābene nekarājas no karotes?
Ir jau arī tādas galējības kā skābeņu zupas burciņās, kur skābenes samaltas tādā pļuriņā. Neveselīgas intereses vadīta, reiz ziemā nopirku tādu burciņu. Nu nē, tas ir kaut kas baigs, mans iekšējais bērns apvēmās un skābenes no burkas vairs mūžā neēdīs. Bet pietiks par tiem bērniem. Mēs visi taču reiz izaugam. Un tad... Tad – vismaz ar dažiem no mums – notiek brīnišķīgas pārvērtības. Mēs skābeņu zupu vārām lab-prā-tī-gi! Kaut kas traks!
Pavasara skābais starts
Pienāk tas brīdis, kad viņas parādās dārzā. Un brīdis, kad uzbeku skābenes tirgū beidzot nomaina pirmās vietējās. Gribas plūkt un grābt un ēst zaļas – kā bērnībā, lai žokļi no skābuma sacērtas un mute čokurā savelkas. Tas sulīgais, dzīvespriecīgais, spēcīgais skābums un zaļums! Tas burtiski kliedz: ziema ir beigusies! Mēs esam pārziemojuši, tagad tikai viss sākas, laime, prieks un jautrība! Nu tik sāksies tā zaļā dzīve!
Un tad latvietī atmostas sazin kāda senču balss, dzīvesziņa vai vienkārši zaļās krāsas un vitamīnu bads. Un latvietis pērk skābeņu buntes un žāvētas ribiņas un vāra skābeņu zupu!
Raganiskā burbuļošana
Zupu vārīšana vienmēr ir mazliet maģiska padarīšana, bet skābeņu zupa ir kaut kas īpašs. Mazliet svētsvinīgs katru pavasari. Un vienlaicīgi – mazliet raganisks. Nu tāds tas latvietis ir – ar vienu kāju svētsvinīgumā un uz debesīm skatās, ar otru kāju savās pagānu padarīšanās, zemē un pie zemes. Atradīs zaļas lapiņas un intuitīvi zinās, kuru likt uz pušuma, kuru katlā.
Skābenes tātad. Nomazgā maigi, uzgrauz kādu – tas skābums! Nosusini lina dvielī. Kā tādu dārgumu. Ir jau ar! Tirgū esi atradis pašas apetītlīgākās ribiņas, noplaucē, liec katlā ar piparu, lauru lapu, burkānu un sīpolu – lai verd! Lai buljons nāk ārā no kauliem!
Grūbas vai miežu putraimi izmērcēti. Ar miežu putraimiem būs ātrāk, bet tev patīk grūbu gardā knikšķēšana starp zobiem, tu ņem tos.
Kad nu buljons gatavs un gaļa, smaržodama pa visu māju, pati nāk nost no kauliem, spēlētāju maiņa. Sīpoli, burkāni atdevuši labāko, paldies un sveiki, tagad katlā grūbas, kartupeļi, jauns burkāna gabals... No kauliem norauto gaļu klāt, pirkstus laizot – lai vārās, lai virst un smažo! Un, kad viss nāk gatavs, pats galvenais: skābenes! Un vai tad tu sagriez sīki smalki? Nu ne tak! Šņik šņak – un katlā iekšā! Lai mirkli vēl uzburbuļo tas latviešu raganiskais virums. (Taisnību sakot, austrumeiropiešu. Pārējie bola acis un ne nieka nesaprot.)
Vāri olas, riktē šķīvjus, tos, skaistos, no memmītes krājumiem, ar zelta puķēm uz malām. Un karotes tās, ar rakstu rakstiem kātā. Jo te būs svētki – katlā virst pirmā pavasara skābeņu zupa!
Tas ir nodarīts
Un tad tas brīdis ir klāt. Tu ielej zupu skaistajā, no omes mantotajā zupas terīnē, iemet virumā raupji sakapātas olas, sagriez uz dēlīša lociņus, kas asi un sīvi nosmaržo kā pats pavasara svētais gars – un zupa ir galdā.
Šķīvjos kūp un smaržo pirmā skābeņu zupa šajā pavasarī un šajā pasaulē. Un liela krējuma karote kā zīmogs: ir! Ir. Brīdis ir mazliet pārdabīgs – uz mazu brīdi tu sajūties kā... kā senlatviete ar visām savām raganu zupas padarīšanām, bet tas ir viens īss, knapi nojaušams brīdis. Tad sākas kņada, ēšana un baudīšana, un kādam, protams, negaršo, un skābenes dūņu krāsā karājas un tirinās pāri karotes malai, un... Un atkal ir pavasaris, un tik tālu nu mēs esam nodzīvojuši, un tas nu ir nodarīts: pirmā skābeņu zupa ir galdā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
