Ciemiņus gaidot, dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mājās "Billītes" pavasaros mēdz cept rabarbermaizi. Augustā līdz ar pirmajiem vasaras ābolīšiem, pienāk kārta ābolu plātsmaizei.
14. augusts ir īpaši svinama diena "Billītēs" – dzejnieku meitai Elzai Stērstei, kam dzejnieki devuši vārdu Amarillis, šodien aprit 100 gadu.
Tagad "Billītēs" saimnieko Diāna Jance, Amariļļa mazmeita. Diāna saka: "Cepot reizēm iedomājos savu vecvecmāmiņu Elzu Stērsti - kā viņa ir gaidījusi ciemiņus, ar ko tos cienājusi.. Gluži tāpat kā citas Latvijas mājas un ļaudis, arī ''Billītes" mūsu tautas skarbie gadi nav saudzējuši – no pirmskara laiku iedzīves ir palikuši tikai seši pusdienu šķīvji. No senajiem laikiem līdz mūsdienām atceļojuši pārāk maz stāstu un uz saglabātajām, nedaudz neskaidrajām fotogrāfijām ir grūti saskatīt, kādus gardumus ēda svētkos.
Tomēr “Billīšu” liktenis ir bijis laimīgs – mums ir dzimtas mājas, kurās varēja atgriezties un tā nu mēs esam ģimene, kura ir atgriezusies, turpinot zemnieku un dzejnieku iekopto. Daudzās valodās Edvarta Virzas “Straumēnu” grāmatas nosaukums ir tulkots kā “Trepes uz debesīm”. Rasotajā zālē lasot vecvecvecvectēva stādītās ābeles augļus, mana meita noteikti sajūt, ka tie krīt no kādas dižas Debesu ābeles.”
Dzimtas receptes nav saglabājušās, bet Diāna domā – pilnīgi iespējams, ka Elza Stērste ābolmaizes cepusi pēc kādas no senajām Kurzemes receptēm. Vienu no tām Diāna pierakstījusi pavisam nesen, sarunās ar kādu saimniecisku kurzemnieci zem "Billīšu" lielā ozola. Pēc šīs receptes ābolmaizes ceptas vismaz jau ap pagājušā gadsimta sākumu. Recepte nākusi no Liepājas saimnieces, viņa cepusi ļoti labi un garšīgi. Otra recepte ir šerpāka, bet abas receptes – ai, cik labas.
Kurzemnieku ābolmaizes recepte franču gaumē
Sastāvdaļas
Sagatavošana
Recepte domāta mazam ļaužu pulciņam. Ņem divas olas, tas ir pieticīgi, atdala dzeltenumu no baltuma, dzeltenumu saputo ar cukuru, bet tā kārtīgi, lai būtu tādas biezas, skaistas, stingras putas, nevis tāda šķidra masa.
Tad iesijā miltus, tā uz aci, teiksim, pusglāzi miltu, tad 100 g kausētu vai mīkstu sviestu, to visu vēlreiz saputo ar karoti, protams, jo toreiz jau nebija mikseru, un beigās maigi iecilā saputotus olu baltumus. To visu ļoti viegli izmaisa.
Ar āboliem ir tā: vispirms pannu iesmērē ar sviestu, jūs jautātu cik? Cik vien nav žēl. Tad liek kārtās sagrieztus ābolus, pārkaisa ābolus ar cukuru, tad šiem āboliem virsū ir kārtīgi jāuzkaisa kanēlis un tad lej virsū saputoto mīklu. Mīklai ir jābūt tāda bieza krējuma konsistencē un, ja, gadījumā, ir pa biezu, var mazlietiņ kefīru vai rūgušpienu pieliet, tas mīklu pacels.
Sodu praktiski var nelikt, ja nu liek, tad ļoti, ļoti maz, tāpat arī cepamo pulveri - jo sodas garša mēdz sist cauri.
Tad liek cepeškrāsnī un cep uz apakšējā plaukta, jo tiem āboliem ir jāizcepas. Ja, gadījumā, ābolus liek virsū, tad vispirms tos ar cukuru ir jāapcep sviestā, citādi diezgan bieži gadās, ka āboli līdz galam neizcepas. Jo skābāki āboli, jo tie ātrāk kūst, jo saldenāki, jo paliek cietāki.
Viss galvenais garšas noslēpums ir gluži kā francūžiem - nežēlot sviestu. Latviešiem jau nekā cita nebija, kā sviesta, cūku taukus smalkā sabiedrībā nelika, tiem bija smaka.
Kad maize izcepas, vajag brītiņu pagaidīt un, tad uz pannas uzliek lielo kūkas šķīvja, apgriež otrādāk, un buh! – āboli ir virspusē! Ja vēlas, var uzkaisīt vēl kanēli un cukuru, tas pēc garšas.
Šerpā kurzemnieku ābolmaize
Bļodā visu samaisa, masa iznāk tāda bieza.
Ieliek ledusskapī, cik ir laiks, bet ne mazāk kā stundu, protams, var pat pusi dienas.
Tad mīklu cepešpannā izrullē, sagriež ābolīšus, saliek uz mīklas, apkaisa ar cukuru un kanēli, un cep. Šnabis cepot izgaro.
::!recepte::
Pēc kuras receptes ābolmaizi "Billītēs" cep Diāna? Viņa saka: "Man liekas, lielākā maņa ir izkurināt veco maizes krāsni - ne par karstu, ne par vēsu… Ābolus raut no koka ir žēl, salasu kritušos. Mīklu taisu bez rauga, ar daudz sviesta un kādu drusciņu griķu miltu - lai čaganāka. Un pašu precīzo recepti patiesībā nemaz nemāku teikt - katru reizi tā ir citādāka, tāpat kā katru reizi arī ēdāji ir citi.
Reizēm Billītēs ir talkas - un tad maizīti ēd vairāki desmiti palīgu. Reizēm ierodas seni draugi un reizēm uztaisu tāpat vien - pašu priekam. Mājās ceptai maizītei ir pavisam īpaša garša un smarža!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
