Katrā ģimenē ir kādi leģendāri ēdieni, par kuriem klīst stāsti: lūk, vecmāmiņa gan vārīja vai cepa to un to tā, kā neviens cits. Manā ģimenē viens no atmiņu stāstiem ir par memmītes ābolu ķiļķeniem. Trauki un galda piederumi no senās godības palikuši, recepte šķietami zināma no galvas, tomēr drošības pēc proporcijas vēl palūkoju vecās pavārgrāmatās, bet katram pašam jāskatās līdzi, jo šis ir viens no tiem ēdieniem, par kuriem saka: viss pēc sajūtām. Jā, un ķiļķeni, nevis klimpas. Mūsmājās tie vienmēr bijuši ķiļķeni.
Ābolus nomizo, sagriež šķēlītēs.
Ūdeni uzvāra, pievieno ābolus, cukuru, citronu vai apelsīnu miziņas un vāra, kamēr āboli mīksti, bet nav vēl izjukuši.
Tikmēr sagatavo ķiļķenu mīklu. Olu sakuļ ar pienu, pievieno sāli un cukuru, piesijā mltus un visu samaisa.
Kad ābolu ķīselis gatavs, vārošā ķīselī ar ēdamkaroti liek ķiļķenus katlā. Kad visi ielikti, vēl mirklīti ļauj visam uzvārīties.
Ēd gan siltu, gan aukstu, kā patīk.
Lai labi garšo!
