Zudušie video formāti


Kompaktdisks un citi aizgājēji
Foto: PantherMedia/Scanpix

Pirmās videokasetes parādījās jau 1971. gadā, kad "Sony" prezentēja U-matic kasetes formātu, kas bija savam laikam revolucionārs, jo magnētiskā lenta vairs nebija jātin no viena ruļļa citā, bet atradās vienā nelielā kasetē. Formāts savas cenas dēļ gan bija pieejams tikai profesionāļiem, tāpēc pēc četriem gadiem kompānija piedāvāja nākamo, patērētājiem jau daudz pieejamāko Betamax kasetes formātu. Tikmēr kompānija "JVC" bija izstrādājusi VHS kasetes formātu.

Lai gan arī citas kompānijas piedāvāja dažādus video ierakstīšanas formātus, galvenā cīņa izvērtās tieši starp VHS un Betamax. "Sony" cīņu zaudēja, turklāt ar lieliem finansiālajiem zaudējumiem, jo vairāk nekā desmit gadus ieguldīja milzu līdzekļus sava formāta reklamēšanai un izplatīšanai, līdz 1988. gadā pati uzsāka VHS atskaņotāju tirgošanu.

Jau izstrādājot formātu, tā radītāji kompānija "JVC" definēja, ka VHS atskaņotājiem jābūt savienojamiem ar visiem televizoriem, kā arī ar citiem atskaņotājiem un kamerām, kvalitātei jābūt ne sliktākai kā televīziju pārraidītajai, kasešu ieraksta garumam jābūt vismaz divām stundām un tām visām jābūt vienādi lietojamām visos atskaņotājos. Turklāt tika nosprausts mērķis ražot atskaņotājus, kuru detaļas ir izturīgas, bet vajadzības gadījumā arī viegli maināmas, jo galvenā peļņa tika paredzēta no kasešu pārdošanas.

VHS kļuva par galveno video formātu gandrīz trīsdesmit turpmākos gadus. Tikai pēc 1997. gada, videofilmu galvenajā tirgū ASV VHS popularitāte sāka strauji kristies. Pēdējā lielā Holivudas filma, kas iznāca VHS formātā (kā arī DVD) bija Deivida Kronberga 2005. gada filma "Vardarbības vēsture".

Tiesa, arī šajā sektorā Japāna izceļas, jo joprojām atsevišķas filmas iznāk visos trijos galvenajos video formātos - VHS, DVD un Blu-Ray.