Ceļā uz Pita salu: sniegputenis Armēnijas kalnos, nakšņošana alā un neaptverama vietējo viesmīlība (11. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Trīs jaunieši - Ivars Brencis, Dainis Pudelis un Laura Garā, 2014.gada septembrī nolēma pamest apmaksātus darbus un doties piedzīvojumu ekspedīcijā uz tālāko apdzīvoto punktu no Rīgas - Pita salu, šķērsojot Eirāziju un pēc iespējas vairāk ceļa veicot pa sauszemi. "Turismagids.lv" turpina stāstīt par viņu ceļu - šoreiz par jauniešu piedzīvojumiem Armēnijas sniegotajos kalnos.

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Lauras stāsts: 

Erevāna - Armēnijas un Irānas robeža

"Ar Irānas vīzām kabatā un uztjūnētiem ričukiem, kas tā vien prasījās izbrauciena, 15. martā, vēlā pēcpusdienā (kā jau vienmēr, izbraukšanas laiks no lielākām pilsētām mums sanāk tuvāks vakarpusei), beidzot bijām gatavi doties pretī Armēnijas kalnu izaicinājumam ceļā uz Irānu, kur vēlējāmies nokļūt Novrūza( persiešu, kurdu un citu irāņu tautu jaunais gads un pavasara svētki) laikā.

Kā jau nereti brauciena laikā, arī šoreiz ceļš izrādījās dažādu interesantu atgadījumu pilns un kādus 20 kilometrus ārpus pilsētas robežas nejauši pievienojāmies impromptu piknikam, kas sastāvēja no kraukšķīga armēņu lavaša, svaigi grilētām zivīm un galvenokārt – alkohola (kas, tagad atceroties Armēnijas laikus, šķita maģiski uzpeldam no pagaldes, lai kur vai kad mēs ierastos). Pēc pāris tostiem uz labu veselību un laimīgu ceļojumu – Janapar, steidzīgi atvadījāmies un devāmies tālāk, jo bijām cerējuši izbraukšanas dienā veikt līdzeno ceļa posmu līdz pirmajiem kalnu kāpumiem. Kad apstājāmies nākamreiz, lai uzpildītu benzīna pudeli mūsu deglim, degviela mums tika uzdāvināta par velti, lai gan centāmies atrunāties, un Ivars pat devās personīgā izbraucienā ar 4x4 uz vietējo veikaliņu pēc produktiem vakariņām.

Ceļā uz Pita salu: sniegputenis Armēnijas kalnos, nakšņošana alā un neaptverama vietējo viesmīlība (11. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Kad jau sāka krēslot, un mūsu virzienā peldēja mākoņi, caur kuriem ik pa laikam paspīdēja arī kāds zibens spēriens, nolēmām, ka gulēt aprikožu dārzā varētu būt tikpat labi, kā jebkur citur. Kaut kur starp zobu tīrīšanu un gulētiešanu mums uzradās ciemiņi. 

Atceros, ka pirmais, ko ieraudzīju lukturīša gaismā, bija divi pāri vīriešu zābaku un liela lāpsta (sekundes simtdaļā prātā risinājās vairākas teorijas).

Taču izrādījās – vīri bija ieradušies pa nakti apūdeņot aprikožu kokus un, ieraudzījuši mūsu lukturīšu starus, nāca inspicēt. Saņēmām piedāvājumu izmantot vasaras strādnieku būdiņu pārsimts metru attālumā, jo naktī būšot lietus. Atturīgi no sākuma, jo bijām jau labi iekārtojušies un telti uzslējuši, tomēr pieņēmām uzaicinājumu ar domu, ka pavadīsim nakti sausumā. Būtu gan labāk palikuši paši savā teltī, jo namiņam izrādījās vairāki caurumi jumtā un nākamajā rītā pamodāmies izmirkuši, īpaši jau Ivars un viņa guļammaiss un matracis.

Ceļā uz Pita salu: sniegputenis Armēnijas kalnos, nakšņošana alā un neaptverama vietējo viesmīlība (11. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Mūsu pirmais rīts izrādījās ļoti slapjš, un lietus turpinājās vēl dažas stundas, taču kalna kāpuma pusceļā jau bija sauss un pat saulains. Neilgi pirms sasniedzām 1800 metru virsotni, nejauši satikām pazīstamus latviešus, kuri pavadīja atvaļinājumu Armēnijā – Ivara draugus un slēpņošanas entuziastus. Vismaz es sākumā domāju, ka tikšanās ir nejauša, taču biju patīkami pārsteigta uzzinot, ka Elīna ar vīru izmantojuši mūsu Spot sekošanas lapu, kurā vienmēr var redzēt mūsu atrašanās vietu, ja esam ceļā. Mūsu draugi gan pārvietojās ar auto un devās uz Areni ciematiņu nobaudīt reģiona izslavēto un seno vīnu, tāpēc drīz vien atvadījāmies ar plānu tikties vēlreiz, jo arī mūsu maršruts veda tajā pašā virzienā. Stundu vai divas vēlāk arī mēs bijām klāt. Slēpāmies no lietus, kas atkal bija sācis pilināt un sāka pieņemties spēkā, vietējā ceļmala restorāniņā, taču pēc pāris stundām atmetām cerību, ka lietusgāzes pāries un kāpām uz riteņiem, lai meklētu telts vietu.

Veikalnieks bija Ivaram ieteicis ceļu uz Norvanakas klosteri kā potenciālu telts vietas opciju, un mēs viņu uzklausījām, jo bija sācis jau krēslot un piecu minūšu laikā bijām paspējuši izmirkt.
Ceļš izrādījās šaurs un brīnumaini skaists, kā iegrebts starp vertikālām klintīm (šo skaistumu gan būtu bijis vieglāk novērtēt ja negāztu kā pa Jāņiem), taču telts vietu atrast bija neiespējami, tāpēc vienbalsīgi nolēmām atrast piemērotu alu, lai izmēģinātu alu cilvēku dzīvi klinšu sienās.

Par savu "guļamistabu" izvēlējāmies paprāvāku dobumu vairāk nekā divus metrus virs zemes un, pēc organizētas ievākšanās, bijām laimīgi, ka atkal esam sausumā – cerējām, ka būsim neievērojami no ceļa, kur ik pa laikam vēl brauca kāda mašīna.

Kāds auto gan apstājās, iespējams, ievērojis mūsu krāsainās velosomas un spīdināja savus lukturus tieši mūsu alas virzienā, autovadītājs pat izkāpa ārā un, mēģinādams pievērst mūsu uzmanību, nezināmu iemeslu dēļ angļu valodā atkārtoti uzsauca: "Hello, kitty!" (Sveiks, kaķēn!), kas mums likās amizanti. Ignorējām šo draudzības mēģinājumu un drīz vien devāmies gulēt, jo negribējām pamodināt mūsu vienīgo, miegaino kaimiņu tajā naktī – aizgulējušos sikspārni.

Ja būtu zinājuši, ko nākamā diena mums bija sagatavojusi, nebūtu sūdzējušies iepriekšējā vakarā. Drīz vien pēc pamošanās sāka traki līņāt un snigt, un, kamēr vēl sprādzējām velo somas pie riteņiem, bijām izmirkuši un apsniguši. Peldējām un mināmies palēnām, augšup nākamajā kalnā. Pēcpusdienā, ap to laiku, kad jau sākām prātot par telts vietas meklēšanu, armēņu viesmīlība mūs vēlreiz izglāba. Roberts un Aņuta bija nolēmuši sasildīt ar kafiju, tad paēdināt un beigu beigās - uz vienu vakaru adoptēt trīs slapjas latviešu velo-žurkas. Vakara gaitā Roberts arī uzņēmās kļūt par manu pirmo Nardi/Bekgemona (galda spēle) skolotāju.
Virsotne, kas nebija mums īsti pa spēkam lietus laikā, nākamajā dienā tika salīdzinoši viegli pieveikta, un Vorotan kalnu pāreja 2350 metrus virs jūras līmeņa mūs atalgoja ar burvīgu, saulainu skaistumu, lai gan gaiss bija manāmi dzestrs un vējains. Uzkavējāmies kādu laiku, arī gandrīz katra garāmbraucošā mašīna nesteidzās braukt garām virsotnei, bet apstājās iemūžināt apkārtni. 

Ceļā uz Pita salu: sniegputenis Armēnijas kalnos, nakšņošana alā un neaptverama vietējo viesmīlība (11. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Pēc atalgojoša nobrauciena vairāku kilometru garumā sākās nākamais kāpums. Lai gan šoreiz kalnu virsotne vairs nebija tik tālu un augstu, kāpums izrādījās daudz grūtāks mainīgo laikapstākļu dēļ. Stiprs vējš, bieza migla un aukstums bija mūsu pavadoņi līdz pat dienas beigām, neļaujot pilnvērtīgi izbaudīt vērienīgo nobraucienu līdz pilsētiņai Goris, kurā iebraucām tumsā, pārskatot apgaismotās pilsētas ieliņas. Par laimi, šeit mūs jau gaidīja couchsurfing Marta ar draugu – pāris no Polijas, kas pašlaik kā brīvprātīgie strādā ar bērniem Armēnijā.

Devāmies tālāk jau nākamajā rītā, kas sākās visai jautri - vēlreiz īsi satikāmies ar latviešu draugiem, pirms devāmies pretī serpentīnu izaicinājumam. Izbraukšana no Goris (1400 netri virs jūras līmeņa) izrādījās tikpat viegla, kā iebraukšana, vēl joprojām ripojām lejā no kalna. Šoreiz gan tikām atalgoti ar burvīgu skatu pār upes ieleju un straujiem serpentīniem. Lai gan laikapstākļi vēl joprojām bija tālu no perfektiem, šis tomēr ir iespiedies atmiņā kā viens no maniem mīļākajiem rītiem. Kad bijām nolaidušies līdz pašas upes līmenim, priekšā sagaidīja "37" – tā iesaukts šis ceļa posms, jo serpentīns kopumā sastāv no 37 cilpām paceļoties kādus 800 metrus. Jauniegūto faktu gan noskaidrojām tikai virsotnē, kad kāds vietējais autovadītājs negaidīti apstājās ceļa malā un uzrīkoja mums nelielu, spontānu pikniku uz savas mašīnas kapota. Cerējām, ka esam jau kalna virsotnē un drīz sāksies gaidītais nobrauciens līdz pilsētai Kapanai, taču kā izrādījās – vēl divas reizes nācās uzmīties šoreiz gan tikai par pārsimts metriem augstāk un tad jau varējām atvilkt elpu un mierīgi, vai ātri – katrs pēc sirds patikas ripot lejā pa kalnu līdz pašai Kapanai, kur mūs sagaidīja draugi, ko iepazinām Erevānā – Alana un Oskars.

Pārbaudot laika ziņas, noskaidrojām, ka nākamajā dienā gaidāms kārtīgs lietus, bet kalnos sniegs vai pat sniegputenis, kas varētu traucēt mums sasniegt Meghri kalnu pāreju (2535 metri virs jūras līmeņa), jo tā varētu būt aizputināta. Īpaši nebēdājāmies, tas nozīmēja, ka mums ir diena atpūtai, ko pavadīt ar draugiem pirms atvadīšanās no Armēnijas.

Pēc tūres pa pilsētu un nedaudzo apskates vietu apmeklēšanas, devāmies uz pastu un veikaliem, ar cerību atrast pilsētā kaut vienu pastkarti – tās izvērtās par nesekmīgām medībām. Par laimi, Oskaram mājās bija pagadījušās dažas atklātnītes, un arī Dainis un Ivars varēja nosūtīt kādu sveicienu uz mājām. Pēdējā vakarā arī pamanījāmies nosvinēt Oskara dzimšanas dienu, kas bija bijusi nedēļu iepriekš, un mūsu atvadas no Armēnijas pilsētiņas vienīgajā bārā.
Pēdējais vakarēdiens

Ceļā uz Pita salu: sniegputenis Armēnijas kalnos, nakšņošana alā un neaptverama vietējo viesmīlība (11. daļa)
Foto: no ekspedīcijas "How Many Roads" arhīva

Nākamajā rītā bijām gatavi iekarot pēdējo un līdz šim augstāko – Meghri kalnu pāreju – no 700 metru augstuma līdz 2535 metriem. Kāpums – līdz pilsētiņai Kadjarana samērā lēzens. Neilgi pirms pilsētas mūs no žiguļa uzrunāja kāds armēnis, vaicājot, vai mēs nevēlamies viņa palīdzību, uz ko mēs savukārt atbildējām ar tādu pašu jautājumu, jo viena no automašīnas riepām bija galīgi tukša. Noskaidrojām, ka vīrieša vārds ir Tigrans un ka riepa nieki vien esot, jo tālāk par nākamo līkumu viņš nebraucot, bet mums noteikti esot jāatbrauc ciemos uz tēju.
Sākumā nevēlējāmies pieņemt uzaicinājumu, jo bijām plānojuši būt kalna galā jau pēc dažām stundām. Taču Armēnija mums bija iemācījusi – ja ir iespēja, ielūgums jāpieņem ar atvērtu sirdi un bez aizspriedumiem, un labi pavadīts laiks ir garantēts. Kad ieradāmies norādītajā miteklī – tā izrādījās foreļu ferma, kurā Tirgans strādā ar savu brāli.

Nevaru to īsti izskaidrot, bet armēņi ir tik prasmīgi namatēvi un namamātes, ka, nemanot kā laiks skrien, tase tējas pārtapa arī tasē kafijas ar saldumiem, un, nepaspēju pat attapties, kad Tigrans jau bija izgājis nocopēt labāko foreli pusdienām un viņa brālis - aizbraucis pēc konjaka.

Attapāmies tikai, kad ārā sāka īslaicīgi smidzināt un bija jau pāri pieciem pēcpusdienā, bet mēs vēl sēdējām nelielajā namiņā pie foreļu fermas. Pagāja vēl krietns laiciņš, līdz izdevās pārliecināt mūsu namatēvus, ka mums ir laiks doties tālāk. Tigrans ar brāli ļoti raizējās, ka mēs varētu tikt tumsā ieputināti kalnos, taču lietus īsti lijis todien vēl nebija, un bijām pārliecināti, ka pēc vakardienas puteņa tīrītie ceļi vēl būs braucami un mūsu jaunie paziņas vienkārši pārspīlē. Devāmies prom ar solījumu – ja nu tomēr kalni izrādās par šerpiem, vienkārši riposim atpakaļ lejā.

Tā nu sanāca, ka pēdējo kalnu virsotni iekarojām sniegotā tumsā, neilgi pēc pulksten astoņiem vakarā, kas arī bija vesels piedzīvojums. Dažas minūtes uzkavējušies saldējošajā aukstumā, sākām ceļu lejup, kas izrādījās daudz sarežģītāks nekā bijām paredzējuši – mana lukturīša redzamība tuvinājās nullei, tāpēc visiem vajadzēja braukt ļoti cieši kopā, kā arī viens no Daiņa velosipēda aizmugurējā riteņa spieķiem bija paņēmis brīvdienu.
Viss, kas mums atlika nākamajā dienā, bija slapjš nobrauciens un svinīgs pēdējais alus pirms iebraukšanas Irānā. Bijām pieveikuši Armēnijas izaicinošākos kalnus un ar nepacietību iebraucām Persijā – Irānā."

Tags

Armēnija

Comment Form