Tomēr, lai nu galīgi “neiebrauktu auzās” jau sākumā un būtu vismaz aptuvens priekšstats par vietu, uz kuru gatavojamies doties, tika pasūtīts arī maršruts tūrisma firmā. Jāatzīst gan, ka vēlāk tas piedzīvoja visai nežēlīgu kritiku un barbariskas izmaiņas, arī naktsmājas atradām un rezervējām paši ar interneta palīdzību.
1.diena Rīga – Varšava
Lai attaisnotu ceļojuma devīzi – “Braucam taču atpūsties, nevis sevi mocīt!”, atļaujamies necelties izteikti agri un no Rīgas izbraucam tikai jau mazliet pēc astoņiem. Pirmais tests Grenctāles robežpunkta izskatā apstiprina, ka pases visiem ir paņēmušās īstās, tātad varam turpināt Eiropas iekarošanu pilnā sastāvā un bez aizķeršanās. Dažas stundas vēl baudām taisnos un līdzenos Lietuvas ceļus un esam jau pie pirmā nopietnākā pārbaudījuma – Lietuvas un Polijas robežas. Lepni paripojam garām kilometriem garajai tālbraucēju rindai, un paklausīgi nostājamies mums līdzīgo virtenē. Pēc nepilnas stundas poļu robežsargs velta katram pa caururbjošam skatienam, taču ātri vien atrod pietiekami daudz līdzību ar bildi pasē un tiekam bez ierunām atzīti par valsts drošībai nekaitīgiem elementiem.
Pirmajā brīdī jūtamies gandrīz kā mājās, jo autobraucēji šķiet ļoti līdzīgi dzimtenē mītošajiem. Izskatās, ka ceļazīmes, jo īpaši ātruma ierobežojumi, pamatā ir ar dekoratīvu nozīmi, bet pagaidām vēl mēģinām būt pieklājīgi un, kā jau ciemiņiem pieklājas, jūtam bijību pret oficiālajiem likumiem. Izskatās gan, ka vietējiem tas šķiet muļķīgi un pat traucējoši ...
Mazliet kļūdāmies ar pareizā ceļa uz Varšavu izvēli un saņemam divas pirmās vērtīgās mācību stundas:
1. lieti noderētu mazliet sīkāka karte nekā mūsu rīcībā esošā, kur vienā lapā viegli saskatāma gan Varšava, gan Maskava;
2. pirmā norāde uz vajadzīgo apdzīvoto vietu reti būs tā pareizākā, rūpīgi jāseko ceļa numuriem un pa vidu esošajām pilsētām.
Par spīti līkumošanai un nebeidzamajiem ceļa remontiem tomēr pamazām tuvojamies pirmās dienas galamērķim Varšavai. Sīkās neveiksmes izdodas daļēji kompensēt pašā pilsētā, kad zibenīgi noorientējamies īstajā virzienā un ar pirmo piegājienu trāpām tieši rezervētajā viesnīcā Portos http://www.felix.com.pl/apia/index.html.
Mūsu naktsmītne izrādās esam viena no trim blakus esošām desmitstāvu blokmājām. Lai gan no ārpuses pirmais iespaids nav pārāk patīkams, iekšā viss ir svaigi remontēts un tīrs. Reģistrēšanās gan ir palēna un, lai mēs pārāk agri nesajustos jau Eiropā nokļuvuši, drīz vien vestibilā iebirst arī bariņš ļaužu ar sen neredzētām sarkanas krāsas pasītēm un melnos atkritumu maisos sapakotām lupatām.
Uz mums atvēlētajiem numuriņiem desmitajā stāvā nokļūstam ar aizvēsturiska lifta palīdzību, kas pēc dziļākās būtības ir pusatvērta platforma un durvis stāvos tiek virinātas ar rokām. Istabiņas par laimi ir tīras un kārtīgas, pat ar dvieļiem dušā.
Ātri tiek sarīkota grupas sanāksme un pēc īsas stīvēšanās pēdējam vakara pasākumam – ekskursijai pa vecpilsētu, krīt izvēlne “cancel”. Ir jau tomēr pāri deviņiem un mums vēl jātiek skaidrībā par nākamās dienas plāniem, kā arī jāiet laicīgi gulēt, lai visi būtu gatavi startam agri no rīta.
Ņemot talkā dienā gūto pieredzi, saprotam, ka rītdienas pasākumu plānā ir pietiekami daudz nezināmo (Varšava un Krakova, kā arī neizzīlējamais ceļu stāvoklis), tāpēc nospraužam divus galvenos mērķus – 15:00 jābūt Veļičkas sāls raktuvēs, jo tad esot dienas pēdējā ekskursija angļu valodā, bet vakarā jau jānakšņo pasūtītajā pansijā Tatros. Viss pārējais ir pakārtots un tiks ziedots šo divu labā bez žēlastības.
2.diena Varšava – Nova Lesna
Neskatoties uz visai intensīvo satiksmi, kas mūsu viesnīcas istabās izrādās ļoti labi saklausāma un nojaušama visas nakts garumā, no rīta jūtamies moži un labi atpūtušies. Jau septiņos kopā ar pārējiem agrīnajiem iemītniekiem drūzmējamies pie brokastu galdiem, bet vēl pirms astoņiem esam savietojušies transporta līdzeklī un sākam lūkot, kā izkļūt no Varšavas mums vajadzīgajā virzienā uz Krakovu.
Cerības par agra rīta veiklo satiksmi izrādās pārāk optimistiskas, ātri vien iekļūstam hrestomātiskajos Varšavas sastrēgumos un mierinām sevi ar domu, ka vēlāk noteikti būtu vēl sliktāk. Jūtamies atkal kā mājās – ik pa laikam kāds mēģina būt gudrāks un kaut kur iespraukties, citi, protams, nelaiž. Pagrieziens pa kreisi beidzas gandrīz ar infarktu maršruta autobusa šoferim, jo ideālo trajektoriju krustojumā tā uzreiz atšifrēt neizdodas, mūsu izvēlētā izrādās tā nepareizākā esam. Nepareizi nogriežamies tikai vienreiz un jau stundas laikā esam tikuši ārā no pilsētas un pat uz īstā ceļa.
Turpinām apgūt vietējās satiksmes īpatnības, īpašu atzinību izpelnās pavisam nelieli transporta līdzekļi, salīdzinot ar kuriem mistera Bīna iecienītais auto jau varētu pretendēt uz limuzīna godu. Apbrīnojama ir braucēju māka izmantot visu brauktuves platumu, apdzīšanas manevri tiek izpildīti ļoti pārliecinoši, apdzenamie un arī pretī braucošie labprātīgi pavirzās cieši klāt grāvmalei. Pamanām jaunu stilu tradicionālā šoferu “paldies” teikšanā – nevis pamirkšķinot ar avārijas gaismu palīdzību, bet vienu reizi ieslēdzot vienu un tad ātri otru pagrieziena rādītāju.
Pusdienojam negaidīti glīti iekārtotā ceļmalas krodziņā, kurā atkal sastopamies ar veiklu tirgoņu paņēmienu – cenas ēdienkartē (tikai poļu valodā, lieki piebilst) norādītas par 100 gramiem un tad nu atliek tikai minēt, cik smaga karbonādes šķēle (kas še nu jāsauc par „kotletu”) vai cūkas stilbiņš šoreiz pagadīsies. Iebraucot Krakovā ir skaidrs, ka izslavētās vecpilsētas apskate jāatliek vismaz līdz vēlai pēcpusdienai, jo strauji tuvojas pēdējais brīdis, kad Veļičkas sāls raktuvēs www.kopalnia.pl sākas dienas pēdējā ekskursija mums saprotamā valodā. Protams, ka pilnai laimei tiek remontēts tieši tas ceļu pārvads, kas ved vajadzīgajā virzienā un pie objekta nokļūstam pēdējā minūtē. Stāvvieta nepārliecina – mūs sagaida divi iereibuši jau pa krietnu gabalu enerģiski pretējos virzienos žestikulējoši pani, kuri beigu beigās tomēr vienojas, kuru ar akmens šķembām klātā pleķīša stūri atvēlēt mūsu auto.
Pašas raktuves gan pirmajā brīdī pārsteidz ar līdz šim Polijā reti novērotu organizētību un informācijas pieejamību arī angļu valodā, savukārt par biļetēm varam pat samaksāt ar debetkarti! Veikli pievienojamies “vidējai statistiskajai” ceļotāju grupiņai - dažādas Eiropas valstis pārstāvošiem spriganiem pensionāriem un neiztrūkstošajiem ļoti nopietnajiem un apzinīgajiem japāņiem. Tad ilgi un pacietīgi pa koka trepēm kāpjam pazemē, līdz attopamies jau vairāk nekā 100 metru dziļumā un varam sākt apbrīnot pat UNESCO atzītos pazemes brīnumus. Raktuvēs tagad ierīkotā muzeja unikalitāte slēpjas faktā, ka gandrīz viss šeit ir no visparastākā sāls – dažādas skulptūras, bareljefi, lustras, pat milzīga baznīca ar visu altāri, un galvenokārt to visu veidojuši paši “sālsrači”, tā teikt, no pienākumiem brīvajā laikā. Gide aicina par apskates objektu garšas īpašībām pārliecināties pašiem, taču brīvprātīgo šoreiz nav. Vai nu visi esam pārāk higiēnu cienoši, vai arī pārliecina kāds jau līdz pusgalvai “nogaršots” sāls sunītis.
Pēc tam apkopojot iespaidus, jāatzīst, ka viedokļi dalās, laikam jau daži prasīgākie gaidīja kaut ko vēl iespaidīgāku. Taču gandrīz visas labās emocijas izplēn pazemes pustumsā, gaidot to brīdi, kad varēsim atgriezties zemes virsū. Izrādās, ka pacelšanās notiek ar lifta palīdzību, pie kura divās rindās jāpavada vairākas stundas. Lai mums nebūtu garlaicīgi, procesu paspilgtina ekskursijā atvestās poļu skolēnu grupas, kas visu šo laiku pavada nemitīgi spiegdamas, rēkdamas un izdodamas citas neatdarināmas skaņas.
Omulīgs pensionārs no Francijas apgalvo, ka pirms pāris gadiem viss ir bijis tieši tāpat un gaida situācijas atrisinājumu stoiskā mierā. Atliek secināt, ka laikam kļūstam veci un kašķīgi ... Uzzinājis, ka esam no Latvijas, jauniepazītais likteņa biedrs atplaukst vēl platākā smaidā un lepni nosauc paroli – Eirovīzija!
Beidzot pienāk arī mūsu kārta iespiesties drāšu būrī, kas (visu cieņu) ceļas augšup cienījamā ātrumā un praktiski pilnīgā tumsā. Tagad skaidrs, kāpēc daži braucēji pirms mums savu sajūsmu pauda ar skaļām ovācijām.
Ieilgusī ekskursija saīsina dienas kultūras programmu līdz minimumam, tagad galvenais ar tumsiņu tikt līdz naktsmājām. Pa ceļam vēl sirsnīgi samājamies ar tūristu busu no Latvijas un klāt jau Polijas – Slovākijas robeža. Atkal mūsu personas nekādu padziļinātu interesi neizraisa un pēc pāris standartprocedūrām varam jau sākt iepazīt Slovākijas jaukumus. Pirmais pārsteigums – ne pārāk patīkams, pretēji gaidītajam, benzīns šeit ir par santīmiem desmit dārgāks nekā Latvijā. Toties alus nepieviļ – vidēji padsmit santīmu par pudeli. Uz brīdi gan apstulbstam, ieraugot ciparus blakus cenai – 10%, 12%, pat 16%. Kā nez tādus var sabrūvēt?! Atlasām pārīti 10%, tos gan jau pievārēsim. Mīklas atrisinājums vēlāk izrādās pavisam vienkāršs, jo slovāki kā jau alus cienītāju nācija uzsvaru liek nevis uz spirta saturu, bet alus blīvumu un mūsu izvēle šoreiz kritusi uz “pilzenietim” un “sencītim” līdzīgajiem ...
Ātri apgūstam arī optimālāko saziņas modeli – vietējie runā savā valodā, mēs krieviski, un ja rodas grūtības, tad visefektīvākā krīzes situācijā izrādās zīmju valoda.
Lieti noder uzreiz apdomīgi iepirktā autobāņa biļete, jo tagad krietnu gabalu varam pārvietoties ar 130 km/h ātrumu un mūsu bāzes vieta – Nova Lesna ciematiņš netālu no Tatru neoficiālās galvaspilsētas Popradas, tuvojas visai strauji. Izmetam vēl mazu līkumiņu pa naksnīgo Popradu, kamēr atrodam īsto un pareizo virzienu. Toties Nova Lesnā nekļūdīgi uzreiz atpazīstam internetā jau redzēto māju (http://www.benypenzion.host.sk/) un, neskatoties uz vēlo vakara stundu, tiekam sagaidīti tik sirsnīgi, ka visiem rodas sajūta, ka esam nokļuvuši vietā, ko droši var saukt par mājām. Kaut uz neilgu laiku, bet tomēr.
Turpinājums sekos...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
