Atvaļinājums Slovākijas kalnos un alās: Slovensky Raj, Bešenova, Strbske Pleso, Skok

Vispirms šķērsojam pļavu un mežā ejam gluži kā pa ļoti slapju akmeņainu taku, kurā galvenais neiekāpt pārāk dziļā peļķē, lai nesaslapinātu kājas līdz ceļiem jau pašā sākumā. Ne visiem tas tomēr izdodas, daži akmeņi ir nodevīgi kustīgi un slideni, tādēļ ceļu turpinām jau ar dalītām izjūtām.

Atsevišķi ekspedīcijas dalībnieki pasākumu nodēvē par neinteresantu un neizdevušos, taču taka ir vienvirziena un jau pēc pirmajiem ar ķēdēm aprīkotajiem un dažiem metāla pakāpieniem aprīkotajiem posmiem atkāpšanās ceļa vairs nav. Parādās pirmie ūdenskritumi, vairākiem no tiem ejam tieši pāri pa koka laipiņām.

Drīz vien nonākam visai izteiktā kanjonā un klāt ir arī pirmā nopietnā klints, kurā jau jārāpjas vairākus desmitus metru pa šaurām metāla trepītēm. Kā jau tam brīvdienā vajadzētu būt, apmeklētāju ir visai daudz un izveidojas pat neliels sastrēgums gluži kā pie Vanšu tilta. Tieši blakus kāpnēm ir vesela ūdenskritumu kaskāde, kas pārgājiena ātrumu vēl samazina, jo, protams, ka tiek veidotas nebeidzamas foto sesijas, modeļiem žonglējot uz slidenajiem kāpšļiem.

Procedūra ar mazām izmaiņām atkārtojas vēl vairākas reizes, līdz beidzot esam nokļuvuši pusceļā. Diemžēl pēdējais ceļa posms vairs nav tik aizraujošs, veicam kārtējos mazliet garlaicīgos kilometrus pa grantētu meža ceļu. Nonākot atpakaļ izejas punktā, ar skaudību atceramies patīkamo vēsumu, kas valdīja ēnainajā upītes gultnē. Sajūtas liecina, ka temperatūra kārtējo dienu ir strauji pietuvojusies jau ierastajiem 30 grādiem.

Lai pārlaistu pusdienlaika svelmi, strauji dodamies uz Slovākijas slavenākajiem termālajiem baseiniem Bešenovā. Tādu gudrinieku kā mēs izrādās ļoti daudz un nonākam pamatīgā ļaužu drūzmā, kas biezā slānī noklājusi gan apkārtējās pļaviņas, gan arī līdz malām piepildījuši visas ūdens tilpnes.

Elektroniskais termometrs lepni rāda, ka gaiss sasilis jau līdz +33o, savukārt ūdens temperatūra baseinos ir 30-38 grādi, tāpēc pirmajā brīdī iegremdēšanās brūnganajā šķidrumā nesagādā cerēto spirdzinājumu. Atliek vienīgi mierināt sevi ar domu, ka šie ūdeņi tomēr ir atdzesēti, jo no pazemes tie iznākot gandrīz 70 grādus karsti, un vismaz dušā ūdens ir gana vēss.

Tradicionālajās vēlajās pusdienās Popradas krodziņā vienojamies par labāko paēdienu visa brauciena laikā – lielā kartupeļu pankūkā iepildītu ceptu gaļu un sēnēm, kas tiek dēvēts par „mednieka somu” (Polovnicka kapsa).

Vakarā tiek izvirzīta revolucionāra ideja – veikt ceļu uz mājām vienas dienas laikā un, ietaupot sākotnēji ieplānoto nakti Polijā, pavadīt Slovākijā vēl vienu dienu. Lai gan parādās vēl viens jau pēc dzimtenes līdzenumiem izslāpušas opozīcijas uzlabots viedoklis, ka vienkārši vajag atgriezties dienu agrāk, tas atbalstu negūst. Veicot aptuvenas aplēses un salīdzinot ar reālo grafiku šurpceļā, secinām, ka īpaši nesaspringstot varam iekļauties 17 līdz 19 stundās, tātad, ja izbraucam ļoti agri no rīta, ļoti vēlu vakarā varam būt jau mājās. Tas visiem izskatās pieņemami un tā tad arī darīsim.

8.diena Strbske Pleso, Stary Smokovec

Šodien nopelnām kārtējo pozitīvo punktu mūsu pansijas saimnieka acīs, jo beidzot dodamies uz Strbske Pleso, par kuru ar tādu sajūsmu mums ticis stāstīts turpat vai nedēļu. Jā, tiešām, esam šeit pavadījuši jau sešas piepildītas dienas un drīz būs jādodas mājup, tādēļ mēģināsim visu atlikušo laiku veltīt tikai un vienīgi kalniem. Dodamies uz jau ierasto Tatru vilcienu, kas pirmo reizi ir gandrīz vai pārpildīts – laikam sākušās skolēnu brīvdienas, un pēc apmēram stundu ilga brauciena esam klāt. Apkārtnes iepazīšanu sākam ar nelielu iesildīšanos, apejot apkārt tradicionālajam ezeram, kurš, salīdzinot ar līdz šim redzētajiem, tiešām ir gana liels un kura vārdā – Strbske Pleso, tad arī ir nosaukts gan ciematiņš, gan vesels ziemas sporta komplekss.

No pēdējā gan šobrīd kaut cik pamanāms un viegli atšifrējams ir tikai patiešām iespaidīgais tramplīns un FIS (starptautiskās slēpošanas federācijas) viesnīca. Pēc īsās pastaigas mūsu nelielā grupiņa atkal labprātīgi sadalās, meitenes dodas kafijas un kūkas meklējumos, bet puiši kāpj skatīt kārtējo ūdenskritumu.

Ejam pa ieleju un jūtamies gandrīz kā cepešpannā, jo kalni un mežs neļauj te ielavīties pat ne mazākajai vēja pūsmiņai, bet pirmspusdienas saule jau cepina ne pa jokam. Par laimi drīz vien blakus takai uzrodas kalnu strauts un no tā uzvēdī patīkams vēsums.

Kādā no pagriezieniem ieraugām arī Skok ūdenskritumu, pagaidām vēl tik tālu, ka nevaram pat to sadzirdēt, taču jau tagad tā vien gribas aizturēt elpu un ilgi lūkoties koši baltajās ūdens vērpetēs, kas nebeidzami sitas pret tumšajām, slapjajām klintīm. Piefiksējam, ka šeit kalni ir mazliet savādāki, tagad dominē izteiktas pilnīgi kailas klintis, kas izvietojušās pārsteidzošā ģeometriskā precizitātē un izmisīgi slejas tieši pretī debesīm.

Tuvumā ūdenskritums ir patiesi iespaidīgs, un arī par karstumu vairs nav iemesla žēloties, jo turpat blakus lepni guļ iespaidīgs nu jau mazliet netīra sniega blāķis, kas kūst tik slinki it kā joprojām būtu marta sākums. Lēkājam pa slapjajiem akmeņiem, meklējot labākos rakursus, līdz beidzot atsēžamies un izsaiņojam līdzpaņemtās sviestmaizes, lai ieturētu dzīvē garšīgākās pusdienas.

Uzkāpjam arī tieši blakus ūdenskritumam, te jau pa slīpo un no kūstošā sniega miklo klints sienu jāpārvietojas turoties pie dzelzs ķēdēm. Tā kā taka oficiāli tiks atvērta tikai no 1.jūlija, tad izlemjam būt prātīgi un jau laikus griezties atpakaļ, negaidot brīdi, kad būsim iekāpuši sniegā līdz ausīm. Neesam tam atbilstoši ekipēti un kaut kas jau jāatstāj nākamajām reizēm arī.

Atgriežamies izejas punktā, nesteidzīgi iemalkojam pa godīgi nopelnītajam alus kausiņam un izvēlamies vēl vienu pēcpusdienas maršrutu, jau nedaudz uz māju pusi. Taču pagūstam noiet pa meža taku tikai dažus simtus metru, kad sāk ducināt pērkons un tumšie mākoņi nesola nekādu jautro pastaigu. Ja jau izlēmām būt prātīgi un šodien piedzīvojumus nemeklēt, tad atliek vien doties atpakaļ uz Strbske Pleso pusi, lai pārlaistu negaisu kādā krodziņā.

Atrodam ļoti dīvainu iestādījumu, kas pēc interjera gandrīz “velk” uz restorānu, bet pēc atmosfēras un sortimenta stipri atgādina ēdnīcu. Viss ir lēts un tieši tā arī garšo. Mājupceļā vēl izkāpjam Stary Smokovec, lai apvienotos ar “atkritējiem” un īsā ekskursijā pa ciematiņu kompensētu atcelto maršrutu. Vakarā pa logu vērojam kā vienmuļi līst lietus un ar bažām domājam par pēdējo dienu – vai tiešām tagad nāks atmaksa par labo laiku visa brauciena garumā?

Turpinājums sekos...