Sestdienas rītā ap deviņiem, kad svelme vēl nedaudz pieciešama, devāmies prom no Baku ziemeļrietumu virzienā – ceļa mērķis – Šeki pilsētiņa Kaukāza kalnos. Pametot galvaspilsētu, braucām gan lielu viesnīcas ēku, kuras zālē Bahrams šopavasar svinējis savas kāzas. Parasti kāzas tiek svinētas viesnīcās, kuras īpaši specializējas uz šo pakalpojumu. Bahramam bijušas ļoti maziņas kāzas – tikai 150 viesi, ļoti daudzi radinieki palikuši apvainoti. Parasti kāzās piedalās apmēram 400 cilvēku. Tāpēc arī izvēlas viesnīcu zāles vai īpašus kāzu namus, jo citur šādu viesu skaitu neietilpināt. Pieņemts, ka visi viesi dāvina naudu, pie tam vienmēr tiek sarēķināts tā, lai pēc kopsavilkuma varētu i nomaksāt kāzu izdevumus, i iepirkt jaunlaulāto iedzīvi.
Pabraukuši garām "Coca Colas" "Pepsi" rūpnīcu korpusiem un Sumgaitas šosejas krustojumam, nonācām šajā stāstā jau reiz pieminētajā Gobustānas tuksnesī un sākās ceļojums pa pavisam citādu – īsto - Azerbaidžānu, kuru nebūtu iespējams ne iedomāties, ja visu laiku vadītu tikai Baku.
Apmēram stundu nekas nenotika – tikai kalni kļuva arvien augstāki. Vienīgā apdzīvotā vieta – Džeirančekmeža – sastāv no divām mājām un mājlopu fermas. Ainava nedaudz sāk mainīties, kad nonācām netālu no Šemahas pilsētas. Parādījās pirmie nokultie labības lauki, arvien biežāki aitu, govju un buivolu bari. Iebraucot kādā rajona centra pilsētā, ieraudzījām, ka zem šīs pilsētas nosaukuma zīmes, no kuras netālu atradās arī neiztrūkstošais Heidara Alijeva citāts, piekārts pusdīrāts aitas liemenis, turpat atpūtās arī tā ģērētāji.
Aiz Šemahas visa ceļmala bija nosēta ar riekstu pārdevējiem. Prece salasīta turpat gar šoseju augošajās lazdās. Apstājāmies, lai nopirktu vienu glāzīti, bet, līdzko pavērām logu, mašīnas salonā zibenīgi tika iebāztas kādas astoņas rokas ar riekstu glāzītēm. Nobijāmies. Bahrams izdzenāja uzmācīgos pārdevējus un devāmies tālāk.
Uzreiz aiz Šemahas ir interesantākā vieta šajā maršrutā – Agsu pāreja – vieta, pa kuru jau kopš lielā zīda ceļa laikiem tiek šķērsota Lielā Kaukāza grēda, lai no Baku apkaimes nokļūtu lielajā ielejā, kurā izvietojusies pārējā Azerbaidžāna. Iebraucot ielejā, ieraudzījām plakātu "Mēs visi kopā ejam pa demokrātijas ceļu. H.Alijevs", zem kura stāvēja govs un stoiski gremoja. Amizanti.
Trīs stundu garais ceļš pa ieleju līdz Mingečeviras ūdenskrātuvei nomocīja. Karstums bija nežēlīgs, dabas skati interesanti, bet ne iespaidīgi: nokulti labības lauki, granātābolu plantācijas, noputējušas pilsētiņas. No pašu milzīgās uz Kuras uzbūvētā HES vajadzībām izveidotās ūdenskrātuves redzējām tikai mazu strēmelīti, jo pagriezāmies uz ziemeļiem, lai atkal pietuvotos Kaukāza grēdai un vēl pēc divām stundām ierastos Šeki.
Mazā kalniem piekļāvusies pilsēta Šeki ir Azerbaidžānas tūrisma objekts numur viens. To varēja just uz katra soļa – gan senajā hanu pilī, kuras dārzā skanēja amerikāņu angļu valoda, gan vecajā karavānu iebraucamajā sētā izveidotajā viesnīcā, kur bijām nolēmuši nakšņot, bet nedabūjām vietas. Pilsēta bija pilna ar automašīnām, kurām bija Baku numuri. Iekšzemes tūrisms tur izplatīts ļoti.
Pie hanu pils aug platāna, kuras apkārtmērs ir vairāk nekā astoņi metri. Tas ir lielākais koks valstī. Kad Bahramam pastāstīju, ka manā lauku īpašumā Kurzemē aug gandrīz tikpat liela liepa, viņš neticēja.
Pie viesnīcas durvīm Bahramu apturēja vietējais iedzīvotājs, palūdzot cigareti. Kad Bahrams izvilka "Camel" paciņu, šekietis izsaucās: tādas nekad neesmu redzējis, vai tās ir krievu? Bahrams atbildēja, ka nē. Uzcienājies ar "kamieli", cigarešu prasītājs laipni pastiepa pretī vienu "Kent" cigareti ar tekstu "ņem noprovē mūsu Šeki cigaretes!". Amizanti.
Svētdienas rīta pa mazāku šoseju, turoties gar pašu Kaukāza kalnu dienvidu nogāzi, devāmies atpakaļ galvaspilsētas virzienā. Pirmo reizi šajā izkaltušajā zemē ieraudzījām mežus. Ik pēc brīža nācās apstāties, lai palaistu pāri šosejai aitu, govju, zosu bariņus. Atkal nopirkām riekstus, šoreiz gan no neuzmācīgiem un pieklājīgiem puišelīšiem. Tā braucot, pagāja stunda pēc stundas. Vienīgais interesantais objekts – Gebeles radiolokators – slejās pāri kalniem un viens pret vienu atgādināja 1995.gadā uzspridzināto Skrundas brāli. Gebeles objekts ir "atbildīgs" par visu Krievijas interešu zonu Āzijā un Indijas okeānā. Pēc savienības izjukšanas objekts it kā piederot Azerbaidžānas valstij, bet apsaimnieko to Krievijas bruņotie spēki. Interesanti, ka visu ēku iespējams vajadzības gadījumā "ieslidināt" pazemē. Kaut kā neatceros, ka Skrundas sakarā arī kādreiz tika par šādu opciju runāts. Lai gan, kā jau teicu, arhitektoniskais risinājums, vismaz pa gabalu, izskatās tieši tāds pats.
Visjaukākās atmiņas saistās ar Septiņu jaunavu ūdenskritumu netālu no Izmailas pilsētas, kas nosaukts par godu leģendārā Nizami eposam "Septiņas jaunavas" – slavenākajam azerbaidžāņu valodā jelkad uzrakstītajam literāram darbam. Ūdenskritums sastāv no septiņu kritumu kaskādes, bet no tūristu takas redzami tikai pirmie trīs. Ja gribas redzēt visus, jākāpj stāvā klintī, ko tomēr nedarījām. Atpakaļceļā uz šoseju no smaidīgu melnīgsnēju mazuļu bariņa nopirkām pilnu spainīti kazeņu.
Un visbeidzot – vissirreālākā un iespaidīgākā Azerbaidžānas šķērsošanas brauciena epizode – Lagičas pilsēta kalnos.
No Izmailas – Šemahas lielceļa līdz Lagičai ir kādi nieka 15 kilometri. Taču mūsu džipa vidējais pārvietošanās ātrums pa neiedomājami bedraino ceļu, kas līkumoja gar upi, bija kādi 20 kilometri stundā. Vienā pusē – pamatīga aiza, otrā – augsta klints. Ceļa platums – daži metri, bet pretī kuru katru brīdi var parādīties, piemēram, kamazs, kas kalpo par sabiedrisko transportu – pilna kravas kaste ar cilvēkiem un vēl daži pašā priekšā tup uz motora pārsega.
Pašā Lagičā, šķiet, nekas nav mainījies jau vairākus simtus gadu – ar upes akmeņiem bruģētas šauras ielas, ēzelīši, kas klidzina pa tām, nesot lielus žagaru saišķus, sievietes ielās nav, jo nedrīkst – tikai drīkst aiziet pēc ūdens, tāpēc pie avotiņa viņas pļāpā stundām, jo tā ir vienīgā iespēja izrauties cilvēkos. Tūrisma industrija visā tās plaukumā – daudz mašīnu ar Baku numuriem, ēdnīca ar nosmulētiem galdautiem, šašlikiem, ļuļa-kebabiem un dīdžeju, kurš, ieraugot mūs, nomainīja vietējo mūziku pret dziesmu "ā-jā-jē-kuku-džambo-ā-jā-jē".
Lagiča ir izsenis slavena ar saviem kalējiem. Dzelzsrūdas iegulas, kas iekrāso klintis, pamanījām jau pa ceļam uz pilsētiņu. Bahramam viena kalēju ģimene ir pazīstama jau no iepriekšējām viesošanās reizēm, tāpēc tikām vesti garām dažādiem vilinošu eksotisku kapara trauku plauktiem uz kādu konkrētu smēdi. Tur mūsu acu priekšā piemetināja rokturi kādai puspabeigtai lampai, apkvēpināja to un uzdāvināja mums.
Ko jūs ziemā darāt, jautājām kalējam trešajā paaudzē Kerbalajam, kurš ir mūsu lampas autors. Mēs jau zinājām, ka ziemā Lagiča uz vairākiem mēnešiem tiek nošķirta no pārējās pasaules. Kerbalajs nosmaidīja – ejam medībās, bet vakaros ienesam no smēdes ģeneratoru un skatāmies futbolu televīzijā. Vai tad jums ir ko ēst? O jā, protams, savedam miltus, kartupeļus maisiem.
Tuvojās vakars, šķērsojām atkal pāreju, tad vēl pāris stundas pa tuksnesi un atpakaļ Baku. Izrādījās, ka visas kazenes sakratījušās zaptē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
